Haoss un pelēkā zona? Bioloģisko sēklu tirgū pārkāpta sarkanā līnija 0
Zemkopības ministrijas (ZM) šā gada 11. septembra protokollēmums (iespējams, ministra Jāņa Dūklava pirmsvēlēšanu steigā apstiprināts), kas atceļ soda sankcijas par bioloģiskajās saimniecībās graudu sējai izmantotajiem citās bioloģiskajās saimniecībās audzētajiem dīgstošajiem, nesertificētajiem graudiem, šokējis Latvijas agronomus, selekcionārus, pētniekus un arī bioloģiskos sēklu audzētājus. Eksperti uzsver – ar šo neprofesionālo lēmumu tiek degradēts Latvijas lauksaimniecības nozares prestižs, īpaši bioloģiskās lauksaimniecības prestižs, iznīcināti vietējie sēklu audzētāji, īpaši bioloģiskie, kas tirgū piedāvāja, bet nevarēja pārdot ziemāju sēklas, kā arī izšķērdēta ES nauda, ko atbalsta maksājumos saņēma sēklu audzētāji.Agro Tops uzklausīja ieinteresēto pušu viedokļus un pētīja lēmuma iespējamo seku ietekmi gan uz lauksaimniecību, gan arī uz Latvijas sabiedrību.
Latvijā izņēmums ir kļuvis par normu
Latvijā bioloģiskās sēklas ik gadu nepietiek kopš 2004. gada. ES regulējumā un arī Latvijas Sēklu un šķirņu aprites likuma 16. pantā ir paredzēts, ka bioloģiski saimniekojošie zemnieki var prasīt atļauju pirkt konvencionālo sēklu, ja konkrētajā brīdī nav nopērkama bioloģiski sertificēta sēkla. Kā to uzzināt? Valsts Augu aizsardzības dienests (VAAD) uztur Kultūraugu uzraudzības valsts informācijas sistēmu par pieejamo bioloģiskās lauksaimniecības sēklu un veģetatīvo pavairošanas materiālu (datu bāze), kurā sēklaudzētājiem, kuri sagatavo bioloģiskas izcelsmes sēklas materiālu, ir iespēja ievietot informāciju par savām sagatavotajām sēklu partijām. VAAD Sēklu kontroles departamenta Sēklu sertifikācijas un šķirņu aizsardzības daļas vecākā inspektore Inese Nicmane teic, ka informācijas sniegšana ir brīvprātīga, tāpēc šajā datu bāzē neparādās visa informācija par sagatavoto bioloģiskas izcelsmes sēklas materiālu. Katru gadu datu bāzei informāciju sniedz aptuveni desmit sēklaudzētāji. I. Nicmane vērš uzmanību, ka pēdējos trīs gados būtiski pieaudzis piedāvātais bioloģiskas izcelsmes sēklas materiāls. Proti, no 70 tonnām 2016. gadā līdz 142 tonnām 2018. gadā. Taču šis apjoms ir tikai neliela daļa no bioloģiskajā ražošanā nepieciešamā.
ES dalībvalstis var atļaut bioloģiskajā ražošanā izmantot sēklas un veģetatīvās pavairošanas materiālu, kas nav ražots ar bioloģiskās ražošanas metodi, ja audzētāji nevar iegūt pavairošanas materiālu, kas ražots ar bioloģiskās ražošanas metodi. Latvijā atļaujas izmantot konvencionālo sēklu un veģetatīvo pavairošanas materiālu bioloģiskajā lauksaimniecībā izsniedz VAAD, izvērtējot informāciju iepriekš minētajā datu bāzē. 2018. gadā ir izsniegtas 2162 atļaujas izmantot konvencionālu sēklas materiālu, kopā 4400 tonnu. Bioloģiskie saimnieki ik gadu saņem 2000–2500 atļauju konvencionālo sēklu pirkšanai. Šis rādītājs ir ļoti satraucošs arī tāpēc, ka ZM aizvien nav izveidojusi valsts sēklaudzēšanas politiku, kas tai saskaņā ar 2000. gada 1. janvārī spēkā stājušos Sēklu un šķirņu aprites likuma 2. pantu būtu bijis jāizdara.
Vecajās ES dalībvalstīs konvencionālo sēklu sēšana bioloģiskajās saimniecībās ir izņēmums, Latvijā – norma. Kāpēc? Tāpēc ka konvencionālo graudu sēkla ir pat divas reizes lētāka nekā bioloģiskā sēkla. Un ir bioloģiskie saimnieki, kuri gaida, kad konkrētās sugas sēklas vairs nav VAAD uzturētajā datu bāzē, lai pirktu konvencionālo sēklu.
Haosam graudaugu sēklu tirgū, kuru, kā norāda Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) vadītājs Gustavs Norkārklis un Latvijas Sēklu audzētāju asociācijas vadītāja Sanita Zute, neviens nekontrolē, sarkano līniju lika pārkāpt ZM šā gada 4. aprīļa un šā gada 11. septembra protokollēmumi par sankciju nepiemērošanu gadījumos, kad bioloģiskais saimnieks sēj/stāda nesertificētus citās saimniecībās audzētus dīgstošus graudus un kartupeļus. Lēmumi pieņemti bez konsultēšanās ar nozari pārstāvošajām profesionālajām asociācijām.
Politisks vai neprofesionāls lēmums?
ZM skaidro, ka 2018. gada 4. aprīļa protokollēmums Par bioloģisko sēklu pieejamību 2018. gadā sakarā ar ārkārtas situāciju 2017. gada rudenī izdots, pamatojoties uz valstī izsludināto ārkārtējo situāciju lauksaimniecībā. Ilgstošās rudens lietavas un tām sekojošie plūdi nozīmīgi apdraudēja ražas novākšanu un ziemāju sēju 2017. gada rudenī. Plūdu dēļ nebija iespējams novākt ražu lielā platībā, jo lauki bija zem ūdens, kā arī graudu kvalitāte lielā platībā bija pazemināta vai ražu neieguva vispār. 2017. gada rudenī daudzās platībās nevarēja iesēt ziemājus vai arī plūdi iesēto ziemāju platību iznīcināja. Līdz ar to 2017. gada rudenī lielā Latvijas teritorijas daļā pietiekamā apjomā nebija pieejama sēkla 2018. gada pavasara sējai.
Savukārt ZM 2018. gada 11. septembra protokollēmums izdots, ņemot vērā gan 2017. gada rudens ārkārtējo situāciju, gan 2018. gada pavasara un vasaras ilgstošo sausumu valstī, kā dēļ Krīzes vadības padome šāgada 26. jūnijā izsludināja valsts mēroga dabas katastrofu lauksaimniecībā. Paaugstinātā gaisa temperatūra un ilgstoši mazais nokrišņu daudzums visā Latvijas teritorijā esot atstājis neatgriezenisku ietekmi uz kultūraugu sēju, dīgšanu un normālu attīstības gaitu. Tā kā sēklkopību tiešā veidā skāra gan 2017. gada rudens lietavas un plūdi, kad lielā teritorijas daļā bija apgrūtināta ziemāju novākšana un ziemāju sēja 2018. gada ražai, gan arī 2018. gada pavasara un vasaras ilgstošais sausums, tas ietekmēja sēklu pieejamību rudens sējai. Pirms rudens sējas bioloģisko sēklu datu bāzē ziemāju sēklas piedāvājuma neesot bijis.
ZM arī vērš uzmanību, ka 2018. gadā salīdzinājumā ar 2017. gada ražu būtiski samazinājās ziemāju labību sēklu apjomi un ražība. Ziemas kviešu sēkla ir sertificēta par 8% mazāk, rudzu sēkla par 47% mazāk un tritikāles sēkla – par 58% mazāk. Precizēsim, ka tie ir skaitļi par Latvijā sertificēto sēklu. Mūsu valstī ir nopērkama arī kaimiņvalstīs un citās ES dalībvalstīs sertificētā sēkla.
LBLA vadītājs Gustavs Norkārklis teic, ka ZM lēmumus apstiprināja pēc konsultēšanās ar asociāciju. Viņš norāda – tie bija nepieciešami tāpēc, ka bioloģiskos saimniekus par nesertificētās sēklas izmantošanu var sodīt divas reizes – sertificējošā iestāde soda par vispārējās sēklu likumdošanas pārkāpšanu un LAD – samazinot atbalsta maksājumus. “Nav taisnīgi. Konvencionālajiem ražotājiem šādu sodu nav. Šā iemesla dēļ aicinājām ZM rīkoties,” tā G. Norkārklis.
Sēklu audzētāji un pārdevēji ZM paustajam nepiekrīt. Pirmām kārtām tāpēc, ka tirgū bija nopērkama sēkla.
ZM ignorē agronomijas un tirgus likumus
Gatis Barons, SIA Scandagra bioloģisko graudu menedžeris, stāsta, ka ZM šā gada pavasara protokollēmumam iebilžu nebūtu, tomēr 11. septembra lēmums noteikti nav atbalstāms. “Sertificētas ziemāju sēklas bija nopērkamas ļoti lielā daudzumā, tostarp neizsētie atlikumi no 2017. gada ražas,” tā G. Barons.
Jānis Sietiņsons, LBLA Sēklu nozares vadītājs un ZS Kalna Smīdes1 saimnieks, audzē bioloģisko auzu un rudzu sēklu 200 ha platībā. Viņš nosauc riskus dīgstošo, nevis bioloģiski sertificēto graudu sējai bioloģiskā saimnieka laukos. “Ja varētu sēt dīgstošus, nevis sertificētus graudus, tad pasaulē varētu atteikties no sēklu sertifikācijas. Tomēr tā nenotiek. Sējot dīgstošus, piemēram, no kaimiņa pirktus graudus, neviens nevar būt drošs par dīgtspēju. Ar sertifikāciju nosaka, ka tai ir jābūt vismaz 85% līmenī. Ja graudiem nav dīgtspējas, nav ražas, var nebūt vajadzīgo 200 eiro naudas ienākumu no viena hektāra, kas nozīmē atbalsta maksājumu noņemšanu. Slimības, kaitēkļi un piemaisījumi – kas tos var noteikt nesertificētos graudos? Piemēram, pērn lielā mitruma dēļ auzās ļoti izplatīta bija fuzarioze. Ja ir vienalga, ko sēt, ko ar šādu attieksmi sasniegsim?”
Uģis Vītiņš, ZS Kalna Smīdes ražošanas vadītājs: “Bīstamās, agresīvās un grūti atdalāmās nezāles, tostarp vējauzu, vējgriķi un citas nezāles, var noteikt vien laboratorijā vai uz lauka, kad tās ir izdīgušas, uz aci tās atšķirt nevar.”
Savukārt J. Sietiņsons piebilst, ka vējauzas un lāčauzas Latvijā ir izplatījušās tik plaši, ka, piemēram, auzu sēklkopība ir kļuvusi gandrīz neiespējama. Ar ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem tās būtiski ierobežot vairs nevar. Atliek mehāniskā ravēšana. “Kāpēc mēs apzināti radām riskus, nevis rīkojamies, kā vajag? Kāpēc mēs ignorējam likumus?” vaicā ZS Kalna Smīdes1 saimnieks.
Īpašais vējauzas risks
J. Sietiņsona teikto apstiprina arī ZM finansētais pētījums Ieteikumu izstrāde vējauzas un citu izplatītāko nezāļu sugu ierobežošanas pasākumiem Latvijas apstākļos, kurā piedalās arī Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece Dr. agr. Sanita Zute, viņa arī vada Latvijas Sēklu audzētāju asociāciju (LSA). S. Zute uzsver – Latvijas teritorijas monitoringa dati ir ļoti bēdīgi. “Lielākā daļa vainas šajā stāstā ir saistīta tieši ar to, ka mēs izmantojam netīrītu, piesārņotu sēklas materiālu. Pētnieki vairākus gadus veica regulāru apsekojumu visā Latvijas teritorijā. Pārliecinājāmies, ka lauku skaits, kur redzam šīs nezāles izplatību, aizvien pieaug. 2014. gadā Kurzemē vējauzas izplatība bija salīdzinoši maza, 2014. gada ziemā daudz ziemāju aizgāja bojā, ļoti daudzi saimnieki ieveda jebko, kas dīga, tostarp bez kvalitāti apliecinošiem dokumentiem. Zemnieki aktīvi mainīja graudu sēklu, veda to no viena reģiona uz citu, un patlaban redzam, ka lielu daļu lauku esam apsējuši arī ar vējauzām. Tas ir atsevišķs stāsts, kā ar tām cīnīties, tomēr tas nav tik vienkārši. Īpaši bioloģiskajiem ražotājiem, kas atšķirībā no konvencionālajiem nedrīkst izmantot herbicīdus.”
S. Zute stāsta par profesora Daiņa Lapiņa pētījumu – vējauza ap centrālo augu aptuveni 70 cm rādiusā izveido sakņu sistēmu. Tā ir ļoti sīka, bārkšaina un apēd ļoti lielu daudzumu barības vielu, kas bija dota kultūraugam. Izveidotā viena vējauzas auga sakņu masa daudzas reizes pārspēj to, ko spēj izaudzēt kviešu augs. Vējauzas sakne ir ļoti attīstīta, ļoti uzņemtspējīga. “Par to, iespējams, zemnieki pat neaizdomājas. Kur ir lielāka vējauzu koncentrācija, tur ir arī fantastiski lieli ražas samazinājumi. Turklāt graudu pircējiem nevajag vējauzas tāpēc, ka tās nevar izmantot lopbarībā vai kaut kur citur. Nereti esmu dzirdējusi, ka dzirnavnieki kravas ar vējauzu sūta atpakaļ uz saimniecību. Nelielu daudzumu viņi var attīrīt, tomēr viņiem nevajag rūpnīcā lieko masu.
Vējauza nav vien konkrētā saimnieka problēma, no tās nav pasargāti kaimiņu lauki. Vējauzas sēklas pārnēsā putni, tās ceļo arī ar palu ūdeņiem un piesārņo citas platības. Tādējādi vējauza jau kļūst par kaimiņu un pat visa pagasta problēmu,” teic S. Zute. Piemēram, institūta bēdīgā pieredze – Stendē pētniecības centra kaimiņš atveda ar lāčauzām bagātinātus kviešus un tos iesēja blakus mūsu institūta bioloģiskajam laukam.
“Mēs bijām šokā, bet neko nevarējām darīt. Tās birst ārā, iesējas, un mūsu pienākums tagad ir visas kaimiņa lauka malas pašiem kopt. Tikai tāpēc vien, ka mūsu kaimiņš bija izvēlējies sēt netīrītu sēklas materiālu! Mēs ieguldām laiku un naudu tikai tāpēc, ka viņš nedomā par to, ko sēj. Vai tas ir godīgi? Nē, tas nav godīgi! Labi, mēs varam sūdzēties LAD vai pagasts, iespējams, viņam var samazināt atbalsta maksājumus. Patiesībā no šiem konfliktiem var izvairīties, ja seko līdzi tam, ko pērk un ko dara. Kad cilvēks vēlas pirkt kaut ko lētāku, lai tikai kādā brīdī ietaupītu, nereti iznāk būt zaudētājam. Apkarošana un ierobežošana prasīs lielākus naudas līdzekļus nekā ieguvums no nezināmas izcelsmes lētās sēklas pirkuma.”
S. Zute atgādina arī par kādu Latvijas lielākajā sabiedrības daļā pagaidām neieviesušos paradumu. Proti, kaimiņu uzraudzīšanu. “Daudziem no mums nepatīk, piemēram, dzirdēt, ka cilvēki Zviedrijā vai citās valstīs ziņo par gadījumiem, kad kaimiņš pārkāpj normas. Mēs šādus cilvēkus dēvējam par stukačiem. Tomēr tieši tā valstī uztur iekšējo kārtību. Uzstādījums ir: es respektēju likumu un vēlos, lai mans kaimiņš arī respektē likumu. Man nav jācīnās ar viņa brīvdomāšanu tikai tāpēc vien, ka viņš ir izdomājis tādā veidā taupīt. Tas būtu ļoti normāli, ja mēs savā domāšanā ietu uz to, ka tomēr katrs cenšamies ievērot arī ētikas principus, cienām otra īpašumu, darbu, ne tikai rēķinām naudā, kas man personīgi šobrīd izdevīgāk. Tas ir tas sarežģītais stāsts.”
Pelēkais tirgus un konkurence
VAAD atzīst, ka Sēklu un šķirņu likumā uzlikto tirgus uzraudzību īsteno vien par aptuveni 10%. Proti, tiek kontrolēts šāds sēklas daudzums. Kopā ar ievesto sēklu legālais sēklu tirgus ir ne vairāk kā 20%, teic LSA. Salīdzinājumā ar citām valstīm – tas nav daudz.
Igaunijā ar sertificētu sēklu apsēj 30–35% platību. Arī kaimiņvalstī, tāpat kā Latvijā, cīnās par tirgus sakārtošanu, par to, lai augtu pieprasījums. Par bioloģiski sertificētās sēklas izmantošanu pie platību maksājumiem piemaksā 25%. Tiesa gan, igauņiem ir lielāki maksājumi par VAAD pakalpojumiem.
Latvijā pirms iestāšanās ES valsts par sertificētas sēklas izmantošanu maksāja papildu subsīdijas. Tolaik sertificētas sēklas izmantošanas īpatsvars kāpa līdz 50–60% un Latvija bija tuvu Dānijas līmenim, kur bez subsīdijām, ar izpratni un konsultantu darbu sertificēto sēklu īpatsvars visu laiku ir aptuveni 70%.
S. Zute: “Kad konvencionāli saimniekojošs zemnieks savus sēklas graudus maina vai pērk no kāda cita saimnieka un apsēj savus laukus, neviens viņam neprasa, kur sēkla dabūta un vai tā ir sertificēta. Tas ir viņa lauks, un tā ir viņa atbildība vai bezatbildība. VAAD iesaistās vien gadījumos, kad reāli notiek darbības, tostarp nelikumības, ar sertificētu sēklu. Bioloģiskos ražotājus kontrolē vēl citas sertifikācijas institūcijas, kas prasa uzrādīt, no kurienes izsētais sēklas materiāls ienācis saimniecībā. Tāpēc kārtībai sēklu un šķirņu apritē bioloģiskajās saimniecībās ir daudz stingrāki pamati nekā konvencionālajās.
Ir nācies no pašiem bioloģiskajiem zemniekiem dzirdēt: kāpēc mūs soda un kāpēc mums obligāti jāpērk dārgā sertificētā sēkla, bet neviens nesoda un nekontrolē, ko sēj konvencionālie?
Pamatots jautājums, jo likums nosaka ļoti skaidri – pārdot/pirkt, tostarp mainīties drīkst tikai ar sertificētu sēklu. Kāda jēga no likuma, ja to neievēro un netiek prasīts, lai to ievēro?”
Kopš 2015. gada, kad ir papildu saistītais platību maksājuma atbalsts par platībām, no kurām saražos sertificētu sēklu, Latvijā atkal ir pieaudzis reālo sēklaudzētāju skaits. Agrāk valstī bija aktīvi aptuveni 120 reģistrēti sēklaudzētāji, patlaban viņu ir jau aptuveni 200. “Kāds noteikti ir iznācis no pelēkās zonas, lai saņemtu ES maksājumus. Bet nekādā gadījumā nevaru apgalvot, ka visi ir blēži, tomēr noteikti starp viņiem ir tie, kuri manipulēja ar naudas plūsmu. Kad ir atbalsts, tad rodas legālie spēlētāji. Kad atbalsta nav, viņi aiziet pelēkajā zonā. Tā ir dzīves realitāte. Tas arī nosaka to, kāpēc sēklkopība kā nozare īsti nespēj uzņemt apgriezienus un iegūt stabilu stāvokli ne konvencionālajā, ne bioloģiskajā jomā. Var jau teikt, ka Latvija ir postpadomju valsts, kur joprojām valda kolhozu laiku tradīcijas, kad sēklu gatavoja katrs pats. Katrs jūtas kā sēklaudzētājs atšķirībā no tā, kāda prakse ir citās ES dalībvalstīs, kur sēklu gatavo nevis mājās, bet specializētos sēklu uzņēmumos. Veidojas labi aprīkotas sēklu fabrikas, kur var aizvest savu sēklu, attīrīt vislabākajām metodēm, dabūt savu sēklu atpakaļ vai arī pirkt no sagatavotāja. Saimnieks audzē vien preču produkciju, bet pērk sertificētās kategorijas sēklu vai arī divus trīs gadus pavairo saimniecībā un tad atkal nopērk jaunu zemāko kategoriju sēklu. Tomēr saimnieks skaidri zina – viņam ir tīra manta,” saka LSA vadītāja.
Esam atpalikuši. Ko darīt?
S. Zute uzskata, ka acīmredzot 28 gadi kopš valsts neatkarības atjaunošanas nav bijis pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, vai Latvijā var vai nevar veidoties sēklu fabrikas. Varētu domāt – lielās sēklu audzēšanas saimniecības, tostarp Kotiņi vai Bauskas puses Uzvara Lauks, kurām ir lieli sēklkopības kompleksi, kur ik gadu ražo vairākus tūkstošus tonnu sēklu, pamazām veidojas par sēklu rūpnīcām. Tomēr šīs saimniecības citiem pakalpojumus nesniedz, tās pašas audzē, pašas sertificē sēklu un piedāvā to pirkt visbiežāk caur lielajām tirdzniecības kompānijām. Turklāt šīs saimniecības ražo tikai konvencionālo sēklu. Ko darīt bioloģiskajiem?
S. Zute teic, ka citās valstīs attīstītāka ir sēklu sagatavošana tieši kā lokāls pakalpojums, kas apkalpo kādu teritoriju. “Lai labi iztīrītu bioloģiski audzētu sēklu sertifikācijai vai savu pašizaudzēto sēklu savām vajadzībām, ir vajadzīgs labāks aprīkojums nekā kombains vai kaltes priekštīrītājs. Protams, liels darbs ir jāiegulda jau uz lauka, lai sēklas lauki būtu paši tīrākie un labākie saimniecībā. Tomēr bez sēklkopības specializēta aprīkojuma tāpat nekas labs nesanāks. Sēklu sagatavošanas aprīkojums ir ļoti dārgs, sertificēta sēkla arī dārga… Mēs patlaban sēklu sagatavošanas kā pakalpojuma virzienā nesakārtotās sēklkopības sistēmas dēļ īsti nevirzāmies. Lai sēklu sagatavošanas uzņēmums pastāvētu, ir jābūt stabilam pārdošanas tirgum, pieprasījumam. LKPS VAKS domā par iesaistīšanos bioloģisko sēklu sagatavošanā, jo viņu biedri ir arī bioloģiskās saimniecības. Manuprāt, tas ir pozitīvi – sākt ar kooperāciju un bioloģisko saimniecību pašorganizēšanos, lai tomēr veidotos sēklu sagatavošanas kompleksi, kas kopīgiem bioloģisko lauksaimnieku spēkiem tiktu uzturēti un tirgū reāli būtu daudz plašāks bioloģiskās sēklas piedāvājums,” teic AREI pētniece.
Gan S. Zute, gan arī citi šajā rakstā intervētie eksperti uzsver – sēklu audzēšanas nozares un sēklu tirgus sakārtošanai ir vajadzīgs valsts atbalsts par sertificēto sēklu sēšanu. No nozares naudas maciņa turētājas – ZM – Agro Tops uz šo jautājumu par iespējamo atbalstu saņēma šādu atbildi: “Lai veicinātu bioloģisko sēklu ražošanu un izmantošanu, nākamajā plānošanas periodā plānojam paredzēt atbalsta pasākumus bioloģiskās sēklas izmantošanai.” Vai varam ticēt, ka atbalsts patiešām būs?
Tomēr vai ar atbalstu vien pietiks? Visi eksperti uzsver, ka vajadzīgs arī saimnieku izglītošanas darbs, lai nerastos kārdinājums iegūt ātro peļņu ar nesertificēto bioloģisko sēklu (dīgstošajiem graudiem), bet ilgtermiņā daudz vairāk zaudēt, cīnoties ar nezālēm, kaitēkļiem un slimībām. Vēl viens arguments – bioloģiski sertificētās sēklas augstā cena. J. Sietiņsons un S. Zute uzskata, ka jāvērtē ir ataudzējums. Turklāt, apsējot vienu hektāru ar 200 kg C1 ataudzējuma sēklu, kas maksā 160 eiro, nākamajā gadā varēs apsēt jau 10 ha (pieņemot 2 t/ha nokultu ražu) un vismaz nākamos četrus piecus gadus iztikt ar saimniecībā audzēto sēklu. “Mums pietiek vien ar 4% sertificētās bioloģiskās sēklas, pārējo daudzumu saimnieki var izaudzēt savā saimniecībā,” uzsver J. Sietiņsons. Patlaban gan Latvijā ražo simtdaļas procenta no vajadzīgās sertificētās bioloģiskās sēklas. Ražotāji ir 20 saimniecības. Beidzot ir vajadzīga arī nozares stratēģija – valstij ir jāpasaka, vai Latvijā vajag bioloģiskos sēklu audzētājus. J. Sietiņsons zina teikt, ka jaunā ES regula, kas stāsies spēkā 2021. gadā, paredz pakāpenisku pāreju tikai uz sertificētās bioloģiskās sēklas sēšanu no 2035. gada. Audzēsim savu vai citās valstīs audzētu sēklu?
Neņem vērā – vai tiešām?
Sliktā ziņa ir arī tā, ka LBLA nav vienota skatījuma par bioloģiskās sēklas izmantošanu. Asociācijas vadītājs G. Norkārklis piebilst, ka ZM ir instrumenti nozares atbalstam, tomēr ministrijas darbība ir ļoti kūtra – Latvija bioloģiskajā sēklkopībā atrodas gandrīz turpat, kur 2004. gadā. LBLA ieteikumi līdz šim nav ņemti vērā.
“Vispirms gan ir jāveic analītiskais darbs, jāizvērtē situācija. Sēklu audzētāji jau patlaban saņem saistīto atbalstu. Varbūt tam nevajadzētu būt vienādam ar konvencionālo audzētāju? Ir noteikts arī minimālais sertificētās sēklas daudzums, kas jāsaražo no 1 ha. Daudzi sēklu audzētāji nespēj izpildīt minimālās prasības, viņi neiegūst pietiekami lielu ražu.
Nākamais. Varbūt saimniekam, kas audzē bioloģiskos graudus, līdzīgi kā Igaunijā jāpiešķir lielāks platību maksājums?
Vajadzētu lielāku atbalstu investīcijām, piemēram, tīrīšanas iekārtu iegādei. Mēs dalām kombainiem papildu 10%, bet sēklu audzētājiem nedodam. Protams, vajag kontrolēt, vai atbalsta saņēmējs ar šo uzņēmējdarbību nodarbosies arī nākotnē. Vienojamies un trīs četros gados sasniedzam paātrinājumu – ar lielāku atbalstu un investīcijām. Autoratlīdzību sakārtošana ļoti daudz atrisinātu nākotnē.
Prasās aktīvāka dinamiskā darbība, analītiska pieeja, izanalizējot, kur ir problēmas, un tad rīcības plāns. ZM ļoti gaida, kad mēs, LBLA, to atrisināsim, tomēr mums jau nav varas līdzekļu rokās. Mūsu priekšlikumus, ieteikumus neņem vērā,” tā G. Norkārklis.
Labā ziņa ir tā, ka patlaban intensīvi un, kā atzina J. Sietiņsons, ražīgi notiek darbs darba grupā, kas vētī iespējas uzlabot VAAD uzturētā sēklu reģistra darbību.
VIEDOKĻI
Juris Paulovičs, bioloģiskās ZS Ķelmēni saimnieks:
– Mēs pērkam bāzes vai pirmsbāzes bioloģiski sertificētu sēklu, ik pēc pieciem gadiem to atjaunojam. Audzējam šķirnes ‘Laima’ auzas un ‘Kaupo’ rudzus. Auzas pērkam no Stendes zinātnes centra, rudzu sēklu – no Priekuļu selekcionāriem. Jebkurš normāli domājošs saimnieks centīsies pirkt iespējami labu sēklu.
Uzticos Stendes un Priekuļu pētnieku audzētajai sēklai. Lai viņi to audzē! Tad pelēkās zonas nebūs. Mums vajadzētu savus zinātniekus atbalstīt, lai sēkla nebūtu jāpērk caur trešajām rokām, kad neviens atbildību nenes.
Ķelmēni maksā arī autoratlīdzības selekcionāriem. Viņi taču pavairo un uztur šķirnes! Darbojas uz entuziasma robežas un cīnās par izaugsmi. Nu nav šie maksājumi tik lieli! Ja zinātne pajuks, vecās šķirnes būs jāmeklē Krievijā, kur tām saglabājušās labas īpašības. Patlaban ievesto sēklu nepārbauda, pārdevēju un gudro cilvēku ir vairāk nekā darītāju.
Ilze Skrabule, Dr. agr., AREI Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas vadošā pētniec
e:
– Pērkot un sējot sertificētu sēklu, ir garantija, ka tā tiešām ir tā šķirne, kas iegādāta, tai ir kontrolēts slimību līmenis, nezāļu vai citu sugu sēklu daudzums arī ir kontrolēts, ļoti zems. Tātad sertifikāts pierāda sēklas veselīgumu un šķirnes tīrību. Viens no labas ražas nosacījumiem ir kvalitatīvs sēklas materiāls.
Bet lielāko triecienu atļauja pirkt dīgstošus graudus no kaimiņa saņem tieši bioloģiskie sēklaudzētāji (gluži tāpat kā konvencionālie sēklaudzētāji, ja lauksaimnieki kā sēklas materiālu pērk jebkurus graudus, tikai ne sertificētu sēklu). Sertificēta sēkla, protams, maksā vairāk nekā dīgstoši graudi. Ja zemnieki pērk pārtikas vai lopbarības graudus, kas ir lētāki par sēklu, tad sēklu neizpērk un sēklaudzētāja bizness ir apdraudēts. Te vairs nevar būt runa par sēklaudzēšanas attīstību valstī. Bioloģiskajiem saimniekiem ir atļauts sēt arī pašaudzētu sēklu (savā bioloģiskajā saimniecībā izaudzētu), bet šajā gadījumā pašam saimniekam jāpievērš uzmanība sēklas veselīgumam.
Patlaban valstī netiek nodrošināts pietiekams sertificētas sēklas daudzums, lai apsētu visus ražošanas laukus, nav izveidojusies arī stabila sēklaudzēšanas sistēma. Ja atbalstīs dīgstošu graudu tirgu, lauksaimnieki atradīsies arhaiskā sistēmā.
Šeit vēl nav ņemta vērā autoratlīdzības iekasēšana par šķirņu izmantošanu. Ja visus ražošanas laukus ik gadu apsētu ar sertificētu sēklu, šāda problēma pat nerastos. Ja izņēmuma gadījumos zemnieks savā saimniecībā audzētu nesertificētu paša pavairotu sēklu (nepārdodot tirgū kā sēklu), tad arī pašaudzētās sēklas izmantošana būtu kontrolējama jeb pārraugāma, šķirnes īpašnieki pārzinātu savas šķirnes audzēšanas apmērus.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops decembra numurā
