J. Čakste ģimenes vidū 20. gs. sākumā.
J. Čakste ģimenes vidū 20. gs. sākumā.
J. Čakste ģimenes vidū 20. gs. sākumā.

1919. gada 17. novembrī. Valsts vadītāja “diskrēts lūgums tautietēm” 1

Pirms 100 gadiem laikraksts “Jaunākās Ziņas” publicēja Latvijas pagaidu parlamenta – Tautas padomes – priekšsēdētāja, nākamā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes “Diskrētu lūgumu mūsu tautietēm”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Lasīt citas ziņas

Latvijas vēsturē tas ir unikāls gadījums, kad tāda līmeņa valsts amatpersona vēršas pie valsts pilsonēm – sievietēm ar lūgumu parūpēties par demogrāfisko problēmu risinājumu un nosoda vecpuisību kā noziegumu.

Deviņu bērnu tēvs Čakste rakstīja: “Mūsu tauta pasaules karā zaudējusi daudz ļaužu. Rēķina, ka kaujās vien no 1914. līdz 1918. gadam krituši vairāk nekā 30 000. Vēl lielākus upurus prasījuši bēgļu laiki, sevišķi bērnu starpā. Salīdzinot ar agrākiem zaudējumiem, tas, ko mēs tagad, cīnoties par savu pašu brīvību, zaudējam, ir tikai zieds. Šie zaudējumi ir jānolīdzina.

CITI ŠOBRĪD LASA
Bet kāda cita lieta ir vēl daudz ļaunāka. Tā ir tā viena vai divu bērnu sistēma vai pat bezbērnība.

Kurzemē iedzīvotāju skaits vēl priekš kara stāvēja gandrīz uz vietas, Vidzemē tas auga tikpat lēni kā priede mūsu tīrelī. Tikai Latgale ir palikusi dabiska un nebija ielaidusies nekādās noziedzīgās sistēmās.

Tagad nu, mīļās tautietes, kad Latvija ir pierādījusi, ka viņa ir dzīvotspējīga, tagad, kur visas sirdis pukst priekš šīs mūsu Latvijas, kur visas rokas priekš viņas strādā, kur jūs pašas ne vien nenogurušas strādājat, bet pat ziedojat tai savas rotas, tagad es vēl jūs lūgtu: padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus.

Apdomājiet, ja sistēmu vietā katrā mūsu ģimenē mudžētu sešas mazas galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis divarpus miljona iedzīvotāju, bet septiņarpus miljona!

Es paredzu, jūs pacelsiet pirkstu un rādīsiet man citus, daudz lielākus noziedzniekus pret savu tautu – mūsu vecpuišus. Es jums piekrītu. Īsti patrioti viņi nav. (..)

Līdz šim jūs, tautietes, dzīvi atsaucāties uz katru aicinājumu pēc palīdzības, kad vīrieši vai strādāja, vai karoja, lai uzceltu valsti. Es esmu pārliecināts, ka jūs neliegsieties padarīt Latviju stipru un varenu. Un jūs to varat.”