Anda Līce: Būs atkal jāmācās dzīvot 4
Koronavīrusam pietika ar vienu nedēļu, lai izklīdinātu ilūzijas par drošību mūsdienu pasaulē. Iesākumā vīruss izplatījās, pateicoties cilvēku pašpārliecinātībai, alkatībai un bezatbildībai, vēlāk jau pats ar savu vēju.
Izrādījās, arī 21. gadsimtā darbojas vieni un tie paši cilvēka vārdu apkaunojoši uzvedības modeļi, un ļoti daudzi paklausa nevis veselajam saprātam, bet bara instinktam.
Pasaule kaut kam tādam nebija gatava. Pateicoties komunikācijas līdzekļiem, zibenīgi izplatās ne tikai derīgā informācija, bet arī šarlatānisms un sazvērestības teorijas.
Kā pret notiekošo attiekties, katrs var izvēlēties atbilstoši savam psihotipam un prāta stāvoklim. Ir dzirdami dažādi slimību rašanās cēloņi, arī viedoklis, ka epidēmiju diezgan regulāri uzliesmojumi ir Visuma atbilde uz cilvēku sugas postošo uzvedību.
To pašu saka arī par pasaules kariem. Lai nu kā tur būtu, bet bez cilvēka līdzdalības šīs nelaimes nesākas – mēs paši visam sagatavojam augsni, un ik reizi pēc tam dārgi maksājam.
Neviens pagaidām nespēj aprēķināt nedz gripas radinieka koronavīrusa radītos zaudējumus, nedz arī iespējamos ieguvumus.
Var jautāt, kādi gan pēc tādas nelaimes var būt ieguvumi. Sarūkot importam, būs spiesta atdzīvoties gan novārtā atstātā pašmāju ražošana, gan atmatā atstātā zeme. Sāksim taupīt. Planētas gaiss un ūdeņi kļūs tīrāki, kā tas jau tagad vērojams lielajās pilsētās.
Taču vislielākais ieguvums būs cilvēku domāšanas maiņa. Neprātīgā dzīšanās pēc peļņas par katru cenu cilvēci aizvien straujāk dzen šaurajā bezizejā. Daudzi spēj vairs tikai kaut ko sarunāt, nevis sarunāties un neuzņemas atbildību nedz viens par otru, nedz arī par savu valsti.
Visas zinātnes nozares, medicīnu ieskaitot, šodien attīstās tik strauji kā vēl nekad, un cilvēce atrodas nesalīdzināmi labākā situācijā, nekā tas ir bijis iepriekšējo epidēmiju laikā.
Tomēr slimības aizvien vēl skrien mums pa priekšu, un cilvēks ar savu aplamo dzīvesveidu, īso atmiņu un nevēlēšanos mācīties no savām kļūdām slimībām palīdz.
Tagad, kad valdības visā pasaulē pamatīgi ierobežo cilvēku pārvietošanās iespējas un, uzliekot stingrākus rāmjus ārējai dzīvei, izjauc tik ierasto dzīves kārtību, ir cerība, ka mēs sāksim daudz vairāk laika veltīt savai iekšējai dzīvei – izvērtēt līdzšinējo ceļu, ieklausīties sevī un viens otrā, vairāk lasīt, ieraudzīt un domāt. Vārdu sakot, atkal mācīsimies dzīvot.
