Cauņa gribētu atgriezties futbolā, bet jārēķinās ar veselību 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas futbola izlases kādreizējais pussargs Aleksandrs Cauņa, kurš nu jau iekodies trenera maizes garozā, ar šedevriem laukumā atgriezis intrigu par sevi kā spēlētāju.
Dublieru čempionāta spēlē viņš realizēja divus izcilus brīvsitienus, nodrošinot “Jelgavas-2” uzvaru pār “Liepājas-2” ar 5:3.
“Bija sajūta, ka iesitu izlases spēlēs – tik daudz zvanu, patīkamu īsziņu. Jau pirms tam spēlē bija soda sitiens, un redzēju, ka bumba ļoti labi lido, ka ir pareizie buči.
Nebija liela vēja, sapratu, ka lidos, tikai jāpaceļ augstāk. Pirmajos vārtos uzreiz pēc sitiena sapratu, ka būs iekšā. Otrajos (apmēram no soda laukuma labā stūra) negribēju celt, nekas bīstams nebūtu. Situ tādu kā krītošo, un bija,” “Latvijas Avīzei” pastāstīja Cauņa.
Savulaik Maskavas “CSKA” pārstāvējušais futbolists atzīst, ka tie bijuši vieni no karjeras skaistākajiem vārtiem: “No turienes neviens pat neiedomājas sist tādā veidā, parasti griež tuvajā stūrī vai izdara centrējumu. Es pa taisno tālajā stūrī.
Zināju, ka bumba nokritīs, vienkārši nezināju, cik ātri. Sanāca ideāli. Krievijas čempionātā un kausā bija daži apmēram tikpat skaisti vārti, izlases sastāvā – pret Šveici, bet ne no standartsituācijas. Pret Lihtenšteinu sodiņu iesitu, vairāk iegriežot.”
Cauņa laukumā pavadīja visu spēli, iepriekšējo reizi 90 minūtes viņš nospēlēja pirms četriem gadiem “CSKA” rindās, kad faktiski arī beidzās lielais futbols.
Tagad Aleksandrs ir “Jelgavas” galvenā trenera Oļega Kubareva asistents un atzīst, ka šī pozīcija ir prioritāte: “Nav domas gatavoties, lai varētu spēlēt virslīgā. Ja nu galīgi nebūs kam spēlēt, tad varu iziet laukumā, bet labāk tomēr lai pie iespējas tiek labākie dublieri vai jaunie. Mums sastāvs ir ļoti īss, man jau piedāvāja spēlēt, bet virslīga ir virslīga, nezinu, vai tas ir vajadzīgs. Dublieros pats gūstu baudu, un puišiem patīkami, ka braucu ar viņiem, varu paskaidrot, esmu iejuties arī kā spēlētājs. Tur es reāli zinu, ar ko palīdzēt.
Virslīgā ir mazliet nopietnāk, un es netrenējos katru dienu, līdz šai spēlei nebiju ne skrējis krosu, ne ko citu kārtīgi darījis. Negribu iziet un pievilt. Trenējos pamatā ar bumbu, Jelgavas vārtsargiem pēc treniņiem bieži situ no standartsituācijām.”
32 gadus vecais Cauņa gan nenoliedz, ka sirdī gribētu atkal spēlēt, bet jārēķinās ar potītes stāvokli – hronisks savainojums piespieda ļoti agri beigt karjeru.
“Tagad es lielos vilcienos spēlēju ar vienu kāju, tāpēc kontrolēju situāciju. Tas ir svarīgi, ņemot vērā to, kas var notikt. Tāpēc diezgan mierīgi skatos. Ja vajadzēs, iziešu laukumā virslīgā, bet spēlēt uz maksimumu nevaru.”
Viņš ir gandarīts par iespēju apgūt trenera darba specifiku: “Visam tam esmu izgājis cauri kā spēlētājs, un, protams, ir interesanti, īpaši tagad, kad ir labs skolotājs Kubarevs.
Latvijas Futbola federācijā ieguvu C, B un A trenera licenci, palika tikai PRO, bet uz to paņēmu pauzi, jo trīs kursus pabeidzu pēc kārtas un tagad ir laba iespēja iekrāt pieredzi Jelgavā.”
Pirms Latvijas čempionāta atsākšanās Kubarevs ilgāku laiku nevarēja atgriezties Latvijā no Baltkrievijas un “Jelgavas” treniņus vadīja Cauņa.
“Pirmā nedēļa bija grūtākā, vajadzēja iejusties, kā džeki uzņems, jo tomēr komandā ir vecāki spēlētāji par mani. Bet visiem visu izskaidroju, spēlētāji saprata, ka neesmu no citas planētas, trenējāmies, lai gan nezinājām, kad īsti sāksies sezona.”
