Juris Lorencs
Juris Lorencs
Juris Lorencs

Juris Lorencs: Nenoturējos pretim kārdinājumam iemest acis profesora ziņojumos VDK 7

Nesen čekas maisu pētnieks Indulis Zālīte intervijā portālam “Delfi” pieminēja zinātniekus, kuru sadarbība ar čeku, iespējams, nesusi kādu labumu sabiedrībai. Piemēram, ārzemēs nozagtas zāļu formulas.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Tagad vairs nav nekāds noslēpums, ka maisos iekļuvuši daudzi pētnieki. Starp viņiem arī mans zinātniskais vadītājs, profesors, fizikas un matemātikas zinātņu doktors Bruno Rolovs. Viņa kartītē lasām: Rolovs Bruno Nikolaja dēls, latvietis, dzimis 1930. gadā, savervēts 1977. gadā, aģenta segvārds – “Alfa”. Darba vieta un amats – Latvijas Valsts universitātes Teorētiskās fizikas katedras vadītājs. 1987. gadā izslēgts no aģentūras ar pamatojumu “tālāka izmantošana nav mērķtiecīga”.

Es labi zināju, ka profesors pēc katra ārzemju komandējuma raksta atskaites VDK. Turklāt sagadījies tā, ka man izdevās ieskatīties dažās profesora atskaitēs, kuras viņš pats personīgi nesa uz universitātes “1. daļu”, faktiski Latvijas PSR VDK filiāli. Katrs, kurš pagājušā gadsimta 80. gados studējis universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (toreiz tā atradās universitātes galvenajā ēkā Rīgā, Raiņa bulvārī 19), zināja šo telpu fakultātes trešā stāva koridorā. Tur tieši starp 12. un 13. auditoriju atradās mīklains kabinets bez uzraksta. Cik atceros, tā durvis bija apdarinātas ar metālu vai ādas polsteri.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kā man izdevās iemest acis šādos dokumentos? Lieta tāda, ka sekretāre, kura uz rakstāmmašīnas pārrakstīja profesora krievu valodā ar roku rakstīto ziņojumu, ik pēc pārdesmit minūtēm devās koridorā smēķēt (bija tādi laiki!). Tā kā mans galds (tolaik jau mācījos aspirantūrā) atradās blakus sekretāres valstībai, es nenoturējos pretim kārdinājumam iemest acis šajos it kā slepenajos ziņojumos. (Elgas kundze, ja jūs lasāt šīs rindas, piedodiet man!)

Kas šajos papīros mani visvairāk pārsteidza – tur nekā nebija. Pareizāk sakot, nekā sevišķa vai īpaša, tikai vispārīga informācija par segnetoelektriķu pētniecības tendencēm pasaulē. Nekā personīga, nekādas privātas informācijas par konferencēs sastaptiem zinātniekiem, par viņu politiskajiem uzskatiem, attieksmi pret PSRS utt. Atklāti sakot, šādu atskaiti profesora vietā varētu sacerēt arī es pats. Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņu “atskaitīja” no aģentūras.

Vai šie dokumenti bija gluži bez vērtības? Tā gluži nevarētu teikt. Diezin vai Latvijas PSR VDK kāds kaut ko saprata no šīm atskaitēm. Tās visdrīzāk ceļoja uz Maskavu, kur čekas virsnieki ar zinātņu kandidāta vai pat doktora grādu apkopoja simtiem līdzīgu ziņojumu un tad sniedza rekomendācijas PSRS zinātniskajām iestādēm. Iespējams, šad un tad šajā informācijā atgadījās īsti zelta graudi, nozagti patenti vai tehnoloģijas. Piemēram, Induļa Zālītes pieminētās pretvēža zāles.

Profesors Rolovs ir aizgājis mūžībā un nu jau vairāk nekā desmit gadus atdusas Zebrenes pagasta kapsētā. Uz viņa kapa pieminekļa attēloti ap atoma kodolu riņķojoši elektroni. Tagad ir skaidrs – ja padomju laiki būtu turpinājušies un man reiz pavērtos iespēja doties zinātniskā komandējumā uz kādu Rietumu valsti, tad es noteikti saņemtu piedāvājumu par šo braucienu “uzrakstīt atskaiti”. Ļoti iespējams, ka es neapzinātos visas ar šādu piedāvājumu saistītas konsekvences, ka piekrišana nozīmē iekļaušanu aģentu kartotēkā, ka tās ir lamatas. Nevar izslēgt, ka es pat būtu sevī atradis attaisnojumu šādai sadarbībai. Jo ko tad piekrišanas gadījumā es būtu rakstījis? To pašu, ko profesors Rolovs – kā segnetoelektriķa polarizācijas gadījumā kristāliskajā režģī izkārtojas elektroni. Bet saskaņā ar fizikas pamatprincipiem visi mūsu Visumā esošie elektroni ir absolūti identiski, un pat čeka tos nu nekādi nespētu atšķirt. Tāpēc elektronu atšķirībā no cilvēka “nostučīt” nav iespējams.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.