Cik apskāvienu cilvēkam vajadzīgs un kādēļ? Kāpēc suni reizēm vieglāk samīļot 0
Latvijā jau piekto gadu darbojas biodejas jeb biodanza grupas, kur – dejotājiem satiekoties un atvadoties – apskāviens kļuvis par neatņemamu un dabisku saskarsmes nepieciešamību. Apskāviens, kurš nāk patiesi un no sirds, ar prieku un atvērtību, rosina vēlmi tajā būt tik ilgi, cik vien nepieciešams, stāsta praktiskā psiholoģe, eksistenciālā virziena psihoterapeite un biodejas skolotāja Antra Sloka-Jakovļeva. Ienākot biodejas grupā jaunam dalībniekam, apskaušanās parasti sākotnēji pārsteidz, mulsina, reizēm pat biedē, taču, ja jaunpienācēja motivācija, interese par biodanza metodi un vēlme sev palīdzēt ir pietiekama, tad pavisam drīz arī viņš ļaujas apskāviena burvībai. Par biodeju un apskāviena fenomenu tuvāk stāsta Antra.
Glāsti iedvesmo pārmaiņām
Indijā dzīvo sieviete Amma (dzimusi kā septiņpadsmitais bērns ģimenē), kura citiem sniedz to, kas pietrūcis pašai – apskāvienus. Pēdējos trīsdesmit piecus gadus Amma veltījusi tam, lai dziedinātu cilvēces ciešanas ar vienkāršāko žestu – apskāvienu. Viņas apskāviens devis svētību un mierinājumu nu jau vairāk kā divdesmit pieciem miljoniem cilvēku visā pasaulē. Pēc Ammas apskāviena, kurš reizēm ilgst minūti vai piecas, cilvēks jūt izmaiņas savā emocionālajā stāvoklī, kas nereti pamodina arī vēlmi mainīties.
Apskāvienus un glāstus dabā visvairāk varam novērot starp dzīvniekiem un viņu mazuļiem, turklāt ne tikai vienas sugas. Arī citu dzīvnieku starpā, kuri viens pie otra saraduši, sastopama mīļošanās – tā viņi rod labpatiku un pieņemšanu. Toties, kā rāda pieredze, mīļu piekļaušanos bez nosacījumiem dzīvnieki bieži vien sniedz maziem bērniem un slimiem cilvēkiem. Par apskāviena dziedinošo spēku daudz runājuši psihologi un antropologi, ķermeņa terapijā tas tiek izmantots kā atveseļošanās tehnika. Ir veikti pētījumi, ka depresīvi, trauksmaini cilvēki un tie, kuri cieš no panikas lēkmēm, ļoti maz savā dzīvē saņēmuši un devuši maigus apskāvienus un rūpīgus pieskārienus. Ģimenes psihoterapeite Virdžīnija Satīra izvirzīja tēzi, ka pieaugušam cilvēkam, lai justos vesels, nepieciešami kā minimums četri apskāvieni dienā, bet bērnam, ja vēlamies, lai norit harmoniska attīstība – vismaz divpadsmit.
Reizēm vieglāk noglāstīt suni vai kaķi, nevis līdzcilvēku. Kādam apskāviens var izraisīt pat sāpes un paniskas bailes, jo iepriekš šāda veida tuvība nav iepazīta vai arī atstājusi traumatisku pieredzi. Daudzi no mums, iespējams, teiktu: „Mūsu ģimenē nav pieņemts apskauties”, „Mani mamma samīļoja tikai tad, kad biju vēl mazs”, „Noglāstīt? Apskaut? Ja es apskaušu, kad iegribas, ko par to teiks citi? Kā tas izskatīsies? Ko par mani padomās?” Bailes no kritikas, atstumšanas un kļūdīšanās mūs attur no rīcības realizēt savu vēlmi just piederību, mīļumu un labestību. Ļaujoties šādām bailēm, mēs pat neapzināmies, cik ļoti sev nodarām pāri un aplaupām, kā arī – kādas sekas rada apskāvienu, glāstu un klātesamības trūkums. Tāpat, dienas darbu steigā, lielākā daļa no mums pat neaizdomājas, cik formāla un garāmskrejoša ir mūsu dotā buča vai apskāviens. Šādos brīžos vēlams uzdot sev jautājumu – vai darījām to no sirds, vai arī tikai tāpēc, ka tā es parādu, cik esmu „labs”? Gan rokas spiedienam, gan acu skatienam, gan apskāvienam ir sava valoda. Un, dejojot biodeju, grupas dalībnieks pavisam netieši un pamazām apgūst arī apskāviena valodu, izjūt vajadzību un vēlmi to savā dzīvē vairot.
Apskaujot otru, arī sevi izjūtam daudz spēcīgāk
Biodanzas metode pie mums – tā saucamajiem „ziemeļniekiem” – nāk no siltajām zemēm, Čīles. Tās pamatlicējs Rolando Toro Araneda (1924 – 2010) vēroja dzīvi, pētīja cilvēku attiecības, vajadzības un apkopoja biodanzas sistēmā (kas darbojas un attīstās šobrīd jau vairāk nekā piecdesmit pasaules valstīs), viņaprāt, vērtīgāko no pasaules kultūrām, tradīcijām un ķermeņa terapijas. Deja, kas ir pavisam vienkārša un kuru var dejot visi, tiek apzināti veidota ar mūzikas, grupas un vingrinājumu palīdzību, lai pēc iespējas pozitīvāk ietekmētu psihofizioloģiskos, bioloģiskos un kognitīvos procesus, tādējādi veicinātu personības attīstību. Viens no svarīgākajiem vingrojumiem biodejā ir satikšanās ar apskāviena rituālu. R. Toro ir teicis: „Biodeja ir cilvēciskās satikšanās poēzija, apburšanas ceremonija”. Šajā satikšanās ceremonijā mēs noliekam malā visus – „ko?”, „kāpēc?”, „kā tas būs?” – un atļaujam sev būt, savienojoties ar jūtām un ķermeni vienotā dejā. Apskāvienā ar otru cilvēku vairojas tam veltītā emocionālā klātesamības enerģija, kas pilnībā izmaina personas sākotnējās enerģijas kvalitāti un intensitāti. Biodejā mēs kļūstam „ammas” viens otram, ar apskāvienu aktualizējot abpusēju dziedināšanās procesu, aizpildot „tukšos caurumus” – emocionāli dodot to, kas mums ikdienā pietrūkst.
Apskāviens, satiekoties diviem cilvēkiem un esot ārpus jebkādām sociālām lomām, profesijas uzliktajiem stereotipiem un citiem statusiem, ļauj būt tādiem, kādi esam. Vienkārši „būt” ir mūsu visu patiesā būtība. Apskāvienā satiekas es, tu un Visuma apziņa, skaidro prihoterapeite un biodejas skolotāja Antra Sloka-Jakovļeva. Turklāt, apskaujot otru, mēs arī sevi izjūtam daudz niansētāk; pieņemot apskāvienu, pieņemam sevi un savu ķermeni. Būtiski, ka cilvēku satikšanās ietver komunikācijas formu jūtīguma paaugstināšanu, kur kā atgriezeniskā saite veidojas kopīgas saites un kopīgi procesi. „Jūtīga, sirsnīga un patiesa satikšanās visai tieši ietekmē ārstēšanas procesus kvantu līmenī, jo mobilizē limbiski hipotalāmos centrus – stimulē neiropeptīdu ražošanu, kas ceļ mūsu imūnsistēmas efektivitāti” – tā Toro. Biodejas apskāviens ne tikai harmonizē imūnsistēmu, bet arī aicina jūtīgāk uztvert sevi un sev tuvos, izturēties saudzīgāk vienam pret otru un vairot siltuma, līdzcietības un mīlestības jūtas.
