Andris Bačkurs: Mūs uzskata par zagļiem, dzērājiem un cilvēkiem, kas nemācēs pareizi izmantot 500 eiro. Cik tuvu bezdibenim ir valdības kuģis? 29
Autors: Andris Bačkurs
Covid – 19 un valdības lēmumi – pēdējā laika Latvijas galvenās ziņas. Tiesa gan, liela daļa no lēmumiem ir iedzīvotājiem neizprotami un haotiski. Un sekas atspoguļojas pēdējos valdības reitingos. Decembrī 27% iedzīvotāju bija pilnībā neapmierināti ar valdības darbu, bet janvārī to skaits jau pieauga līdz 37%.
Esošo situāciju pareizi raksturoja jaunais veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par!”), kurš teica, ka gatavošanos kļūt par ministru salīdzina ar došanos karā. Pēdējā laikā ar vien vairāk sāk šķist, ka mēs dzīvojam kara apstākļos, kad vienīgā informācija, kas cilvēkus interesē ir – ko politiķi pieņems saistībā ar Covid – 19, lai nojaustu, kā mēs dzīvosim turpmāk.
Valdības lēmumi mainās tik pēkšņi un dažkārt arī nepamatoti, ka cilvēki sākuši uz tiem raudzīties ļoti piesardzīgi, pat neticēt tam, ko saka valdība. Taču valdībai ir jāsaprot, ka tieši tās haotiskā darbība ir iemesls noskaņojumam, kāds tas sabiedrībā ir šobrīd, kad netiek ievēroti ierobežojumi. Turklāt iedzīvotāji paliek arvien neapmierinātāki un neapmierinātāki.
Galvenā problēma, manuprāt, ir tas, ka šī valdība, kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas pagājušā gada 9. novembrī, ir veikusi daudz neracionālu un neizskaidrojamu darbību. Iesākumā tika pieņemts lēmums aizliegt tirgot alkoholu un tabaku brīvdienās no pērnā gada 5. decembra.
Pēc divām nedēļām valdība attapās un jau no 19. decembra atkal šīs pašas preces ļāva tirgot. Sekoja aizliegums klātienē pārdot grāmatas, bērnu rotaļlietas un apģērbu, kas ir vēl lielāks absurds, jo izveidojas situācija, ka izpriecas ir atļautas, bet izglītība – ierobežota.
Grāmatas bija aizliegts tirgot līdz pat 8. februārim. Taču vislielākā ačgārnība – iedzīvotājiem nav iespējas iegādāties apģērbu ziemas sezonai, jo veikali ir ciet un atļauta ir tikai tirdzniecība internetā. Rodas jautājums, kā lai augošam bērnam iegādājas apģērbu, to nemērot?
Pēdējais piliens bija pirms dažām nedēļām, kad valdība kādā otrdienā pēkšņi paziņoja, ka jaunāko klašu skolēni nākamajā nedēļā varētu atsākt klātienes mācības. Bet jau pēc trim dienām -piektdienā – pieņēma pretēju lēmumu. Šāda valdības nekonsekvence cilvēkos rada neuzticēšanos vadošajiem politiķiem.
Otrs iemesls, kāpēc šai valdībai ir tik zems uzticības līmenis ir tas, ka pati valdība neuzticas sabiedrībai. Reti kurš cilvēks ir pilnībā apmierināts ar savu veselību, darbu, attiecībām, raksturu, dzīvi. Reti kurš nevēlētos kaut ko mainīt.
Lai kaut ko mainītu – jāmainās pašam. Vienkārša patiesība, vai ne? Taču mūsu valdība iedzīvotājus iedala divās kategorijās – vai nu zagļos, vai arī dzērājos. Līdz ar to, kāpēc lai sabiedrība uzticētos valdības pieņemtajiem lēmumiem? Varbūt būtu laiks pašai valdībai sākt uzticēties sabiedrībai, jo mūsu vidū nedzīvo tikai zagļi un dzērāji. Ar saviem līdzšinējiem lēmumiem valdība piespiež iedzīvotājus pašiem meklēt iespējas izdzīvot šajā krīzes laikā.
Lai arī kādus atbalsta mehānismus valdība nepiedāvātu, tie beigās izrādās aplami, jo vairumā gadījumu, lai šo atbalstu saņemtu, ir jāiziet liels birokrātisks slogs un arī tad atbalsts nav garantēts. Pētot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) atskaites par izmaksātajiem dīkstāves pabalstiem un citiem atbalsta pasākumiem, var rasties sajūta, ka nauda, ja ne gluži tiek kaisīta kā no helikoptera, tad vismaz tiem uzņēmējiem un iedzīvotājiem, kuriem nepieciešams atbalsts krīzē, tā tiek piešķirta.
No 2020. gada 1. decembra līdz 2021. gada 15. februārim, tātad 2,5 mēnešu laikā, VID izmaksājis dīkstāves pabalstus un algu subsīdijas kopumā par 41 153 380 eiro. Taču kāpēc valsts neredz tos, vairāk nekā 1000 uzņēmējus, patentmaksas maksātājus un pašnodarbinātos, kuriem dīkstāves pabalsts atteikts, un tos, kuri vispār nepiesakās atbalstam, jo netic, ka valsts viņus atbalstīs, vai arī baidās, ka piešķirto pabalstu pēc pāris mēnešiem, kad tas jau būs iztērēts, nāksies atmaksāt?
Es aicinu valdību beigt uzskatīt iedzīvotājus par muļķiem, zagļiem vai dzērājiem. Cilvēki vēlas maksāt nodokļus, bet šī brīža situācijā viņiem tādas iespējas vienkārši nav. Un valsts nedara neko, lai iedzīvotājiem nebūtu jākrāpjas.
Treškārt, manuprāt, vairāksolīšanas populisms, ar ko mēs saskārāmies pēdējās divās nedēļās, parāda tikai to, ka valdībai nav ideju, kā palīdzēt cilvēkiem šajā Covid-19 krīzē. Sākumā tika izteikts piedāvājums – visiem bērniem Latvijā ārkārtējās situācijas laikā izmaksāt ikmēneša pabalstu 100 eiro apmērā. Valdība ar finanšu ministru priekšgalā solīja iesniegto piedāvājumu izvērtēt, taču tad sākās vairāksolīšana, kurā piedāvājumi bira no visām pusēm.
Politiķi ilgi šaubījās par vienreizēja 500 eiro pabalsta piešķiršanu par katru bērnu. Kāds pat paspēja to nodēvēt par traģēdiju, jo “viņiem [bērnu vecākiem] pieklibo gan finanšu pratība, gan citas ar naudas pareizu izlietošanu saistītas lietas, lai šis 500 eiro pabalsts tiktu izmantots par labu bērniem”. Finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) sākotnēji izteicās, ka šāda pabalsta izmaksa nebūtu lietderīga un tas parādījās visu mediju virsrakstos.
Es uzskatu, ka 500 eiro pabalsts visām ģimenēm būtu jāizmaksā, bet vienlaikus jāapzinās, ka sabiedrība tomēr sastāv no visdažādākajām iedzīvotāju grupām, kuru vajadzības atšķiras. Tas, ka šis pabalsts ir piešķirts tikai vienai sabiedrības grupai, ir aplami. Palīdzība būtu nepieciešama arī senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, taču par šiem cilvēkiem pagaidām nav padomāts.
Tas tikai parāda, ka 500 eiro pabalsts visām ģimenēm ir sasteigta rīcība, lai nopirktu sabiedrības klusēšanu un tikai radītu iespaidu, ka valdība rūpējas par iedzīvotājiem. Turklāt šo pabalstu, kas budžetam izmaksās 182 miljonus eiro, valdība uzskata par tēriņiem, taču tas ir ieguldījums Latvijas ekonomikā un palīdzība Latvijas iedzīvotājiem vistiešākajā veidā. Tiks stimulēts Latvijas iekšējais patēriņš un daļa naudas nodokļu veidā atgriezīsies valsts budžetā.
Ceturtā, manuprāt, svarīgā problēma ir tajā, ka valdībā ir ministri, kuri nevis domā par Latvijas iedzīvotāju vajadzībām, bet par saviem reitingiem, un to kā viņi izskatās sabiedrības acīs. Gribu aicināt ministrus noņemt brilles un paskatīties, kas notiek ārpus valdības durvīm! Beidziet domāt par savu popularitāti un reitingiem! Un sāciet beidzot domāt par iedzīvotājiem, pieņemiet lēmumus, kas ir iedzīvotāju interesēs!
Piektā problēma ir tajā, ka mūsu valdībai trūkst ilgtermiņa stratēģijas par to, kā pārdzīvot Covid – 19 krīzi. Šobrīd politiķi ir aizrāvušies ar naudas dalīšanu, dodot to pa labi un pa kreisi, kas daļēji varētu būt saistīts ar drīzumā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām un mēģinājumiem nopirkt sabiedrības klusēšanu un uzticēšanos valdībai. Pēc tam cilvēkiem būs ļoti grūti atgriezties pie normālas situācijas, kad atkal būs jāatgriežas pie sabalansēta budžeta.
Latvijas valsts ilgtermiņa stratēģija, sasniedzamie mērķi un darbības veidi nav īsti skaidri ne politiķiem, ne sabiedrībai. Tiek pieņemti spontāni un neargumentēti lēmumi, kas nevis palīdz iziet no krīzes, bet tieši pretēji – satracina sabiedrību.
Es nesaprotu to, kāpēc Finanšu ministrija pavada vairāk laika mērot “vidējo temperatūru slimnīcā”, nevis iedziļinoties katras nozares specifikā. Uzņēmumiem, kuru darbība Covid-19 krīzes laikā ir nevis ierobežota, bet apstādināta, nepieciešami citi palīdzības mehānismi. Uzņēmējdarbības kritums nav neveiksme vai nepārdomāta biznesa vadība. Nē, tam par iemeslu ir valdības pieņemtie lēmumi.
Jau vairākus mēnešus spēkā ir dažādi Ministru kabineta noteikti ierobežojumi, kuriem sekoja kompensācijas pasākumi. Kā piemēru var minēt skaistumkopšanas salonus un frizētavas. Ikvienam ir skaidrs, ka apstādinot skaistumkošanas nozares darbību, tā ir aizgājusi pagrīdē, un viss notiek tikai nelegāli.
Es nesaprotu, kāpēc valdība vilcinās atvieglot noteiktos ierobežojumus, lai valdības budžetā ienāktu līdzekļi.
Es uzskatu, ka šai valdībai vienīgā iespējā, lai turpinātu strādāt, ir mainīt savu domāšanu par Latvijas sabiedrību – mēs pietiekami skaidri dzirdējām, ka mūs visus uzskata par zagļiem, dzērājiem un cilvēkiem, kas nemācēs pareizi izmantot 500 eiro.
Valdībai jāsāk strādāt kā vienotai komandai, jāpieņem racionāli lēmumi un jāraugās, lai komunikācija ar sabiedrību būtu skaidra un nepārprotama. Mēs joprojām gaidām ilgtermiņa stratēģiju izejai no Covid-19 krīzes, šāds plāns nevar tik sastādīts bez sociālo partneru iesaistes, jo process būs garš un skars pratiski visus.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
