Aiga Grasmane: Aizliegt jebkādu saimniecisku darbību mežā – tā nav gudra stratēģija. Cik zaļš būs Zaļais kurss? 6
Autore: Aiga Grasmane, Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore
Iepazīstoties ar Eiropas Mežu institūta vērtējumu par Eiropas Komisijas iniciatīvām, kuru mērķu sasniegšanā liela loma ir tieši meža nozarei, prātā zīmējas paralēles ar pašmāju aktualitātēm.
Nupat bija iespēja klātienē noklausīties rekomendācijas no Dzeņu sugu aizsardzības plāna, ko prezentēja Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB).
Un sajūta bija tāda pati, kā lasot mazā ērgļa un arī pūču aizsardzības plānus, proti, ornitologi vāc novērojumus dabā, lasa literatūru, kas apraksta sugas paradumus, apdzīvojot kādu teritoriju, un rekomendē noteiktus pasākumus sugas saglabāšanai, lai iekonservētu stāvokli, kurā putni jūtas komfortā.
Šajā stāstā ir tikai viens varonis – konkrētās sugas īpatnis. Trūkst konteksta, tostarp analīzes par to, kas ļāvis sugai veiksmīgi šeit pastāvēt un attīstīties līdz rekordlielam skaitam mazā ērgļa gadījumā un veiksmīgi pastāvēt pūču un dzeņu gadījumā.
Šie putni dzīvo mežā, ko apsaimnieko meža īpašnieki. Šī saikne nav apšaubāma, jo visi meži kādam pieder. Taču visos plānos tie aspekti, kas ir veidojuši labvēlīgus apstākļus sugu pastāvēšanai un saimnieku lomu šajā stāstā, vienkārši nav atspoguļoti.
Ir konstatējums uz šo brīdi un putnu vajadzības, kas galvenokārt aizliedz jebkādu saimniecisku darbību mežā. Manuprāt, tā nav gudra stratēģija.
Tā ir izvairīšanās no cilvēka saimnieciskās darbības pozitīvās ietekmes atzīšanas un arī šīs lomas noliegšana nākotnē.
Tiek daudz runāts par to, kāda veida meži nepieciešami, lai veidotu, piemēram, dzeņiem piemērotus biotopus ar platlapju audzēm, bet netiek runāts, kas tos ir veidojis līdz šim un kam jāveic apsaimniekošanas pasākumi turpmāk.
Nudien, šīs sarunas ar īpašniekiem ar esošo komunikācijas kultūru ir bankrota stadijā, un LOB plāni diemžēl neizceļas ar progresu komunikācijas virzienā, jo dominē prakse, kas tiek izmantota attīstības valstīs, – ar normatīvo regulējumu uzspiest vēlamo praksi.
Vērosim, ar cik lielu nobīdi dabas aizsardzības sistēma Latvijā iekāps demokrātijā, kurā jau esam trīs desmitgades.
Taču, atgriežoties pie Eiropas Mežu institūta (EFI) vērtējuma par Zaļā kursa mērķu sasniegšanas stratēģijām, gribētu atspoguļot vairākus nozīmīgus EFI vērtējuma aspektus, kas vērš uzmanību uz faktoriem, kuri ir veidojuši mūsdienu mežus un izpratni par to lomu šodien, kad tiek izstrādāts daudz jaunu stratēģiju un dokumentu.
Eiropā ir tikai 4% globālo mežu platības īpatsvars, taču tā saražo 42% no globālā koksnes produktu tirgus vērtības. Mežs ir vienīgais oglekļa piesaistes avots, kas ir veidojies pēdējās desmitgadēs.
Iedomājieties, kāda būtu Eiropas Savienības CO2 bilance, ja nebūtu mežsaimniecības. Meža platības, kas šobrīd līdzsvaro Eiropas CO2 bilanci, netika radītas vides apsvērumu dēļ, bet gan ekonomisku – plānojot mežsaimniecību ar koksnes iegūšanu nākotnē.
Oglekļa uzglabāšana mežos nav vienīgais ieguvums, ko meži patlaban dod sabiedrībai. Atbilstoši pētījumiem Eiropas meži kompensē 16–20% Eiropas radītās emisijas. Un tas ir trīs S pieejas dēļ – sink, sequestration, storage jeb glabātava, piesaiste un koksnes izmantošana produktos.
Diemžēl jaunie Eiropas Savienības politikas dokumenti, šķiet, neņem vērā šo līdzsvaru, kas ir nodrošinājis līdzšinējo klimata ietekmes samazināšanas efektu.
Patlaban uzsvars dokumentos ir uz oglekļa noturēšanas efektu – iekonservēt to, kas ir piesaistīts mežā. Taču šāda pieeja neņem vērā riskus, ko rada dabiskie traucējumi mežiem.
Dati liecina, ka ugunsgrēku radītie zaudējumi palielinās katru gadu pēdējās desmitgadēs. Tas nozīmē zaudējumus ne vien meža nozarei, bet arī nopietnu risku izvēlētajām stratēģijām, kas tādējādi nevar būt veiksmīgas.
Skats nākotnē biomasas ražošanas nozarēm Eiropas Savienībā ietver daudz neskaidrību un pretrunu. No vienas puses, globālais pieprasījums pēc izejmateriāliem aug, un klimata izmaiņu samazināšanas nolūkos ir jāaizstāj fosilie izejmateriāli, kas savukārt rada pieprasījumu pēc atjaunojamiem ilgtspējīgas izcelsmes izejmateriāliem.
No otras puses, klimata pārmaiņu un ar to saistīto dabas traucējumu ietekmē mainās arī biomasas ražošanas iespējas, un ir grūti prognozēt šo faktoru ietekmi uz attīstību nākotnē.
Meža biomasas ražošanai nākotnē ir jāmainās. Taču apjoms, reģionālie aspekti un pat attīstības virziens nav skaidri dažādu nezināmo faktoru un meža stāvokļa reģionālo atšķirību dēļ.
Tomēr mēs varam novērot paradigmu maiņu ES politikās attiecībā uz mežu un to apsaimniekošanas lomu, atsaucoties uz klimata un bioloģiskās daudzveidības krīzes situāciju. Šī paradigmu maiņa nozīmē citu uzsvaru attiecībā uz sabiedrības akceptu mežu apsaimniekošanai un to, kā tas ietekmē ES politikas.
Aina, kas paveras uz ES politikām un likumiem, kas saistīti ar meža nozari, ir ļoti sadrumstalota. Tai skaitā viedokļi un mērķi attiecībā uz meža lomu ir ļoti daudzveidīgi un arī pretrunīgi.
Katrai iniciatīvai ir cits skats uz meža nozari un savas gaidas no meža nozares. Šāda sadrumstalota aina nozīmē lielu izaicinājumu atrast līdzsvarotus risinājumus, nepazaudējot kopīgos mērķus.
2020. gads ir īpašs tajā nozīmē, ka tas ir nolikts kā atskaites punkts iepriekšējā perioda stratēģijām, kā arī 2019. gadā mainījās personālijas Eiropas Komisijā.
Jaunajiem līderiem ne vienmēr ir pietiekami laba izpratne par meža nozares lomu, ņemot vērā tās ilgtermiņa būtību. Uzsvari, kas lasāmi jaunajās stratēģijās, fokusējas uz bioloģisko daudzveidību un klimata izmaiņām.
Jaunā Eiropas industriālā stratēģija izvirza mērķus nodrošināt tīru un izmaksās pieejamu enerģiju un izejmateriālus, kā arī nodrošināt oglekļa pēdas samazinājumu. Abi šie mērķi prasa vairāk meža biomasas.
Enerģētikas sistēmai ir jābūt drošai, neatkarīgai un jāsamazina enerģētiskā nabadzība Eiropas Savienībā.
Ir iespēja attīstīt jaunus atjaunojamās enerģijas veidus, taču tuvākajās desmitgadēs meža biomasai ir izšķiroši svarīga nozīme ceļā uz oglekļa mazietilpīgu enerģētikas sistēmu. Taču šodienas publiskajā diskusijā par bioenerģiju ir izveidojies ļoti slikts priekšstats, jo to veido šaurs un īstermiņa skatījums uz oglekļa ciklu, kā arī nepareizs skatījums uz meža apsaimniekošanas mērķiem.
Tehnoloģiskās koksnes pārdošana enerģijai nav meža apsaimniekošanas mērķis, taču tas uzlabo meža kopšanas ciršu ekonomisko pamatojumu un ļauj gūt nelielus ienākumus, pārdodot zemes kvalitātes koksni, kas kopā veido meža apsaimniekošanas ekonomisko ilgtspēju. Arī Kopējās lauksaimniecības politikas mērķi reģionu attīstībai un socioekonomisko mērķu sasniegšanai lauku apvidos nav iedomājami bez meža nozares vērtības ķēdes attīstības.
ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, kas atspoguļoti arī Zaļajā kursā, nevar sasniegt, būtiski nesamazinot fosilo izejvielu lietošanu. Ilgtermiņā enerģētikas sektorā var attīstīties atjaunojamo resursu nozares, kas nav saistītas ar biomasas ieguvi.
Taču materiālu ražošanas nozarēs aina ir pavisam cita – nevar izslēgt fosilo izejvielu lietošanu, neaizstājot tās ar biomasas izcelsmes materiāliem. Zaļā kursa iniciatīvas ir vērstas uz renovācijas pasākumiem būvniecības nozarē, kā arī ilgtspējīgu produktu attīstību tekstila un materiālu ražošanas sektorā.
Taču šajās divās iniciatīvās mežsaimniecības produktu izmantošanai ir izšķiroši svarīga loma mērķu sasniegšanā. 2018. gadā atjaunotā Bioekonomikas stratēģija ir ļoti noderīgs dokuments, lai virzītos uz priekšu, taču Zaļā kursa dokumentā šī stratēģija pat nav pieminēta.
Šāda nevērība nozīmē, ka pieaugošā pasaules iedzīvotāju skaita dēļ un patēriņa nodrošināšanai tiks izmantoti līdzšinējie klimatam nedraudzīgie paradumi materiālu lietošanā, jo pārāk lielie ierobežojumi neļaus izmantot meža nozares potenciālu, lai ieviestu klimatam draudzīgus un ilgtspējīgus risinājumus.
Zaļais kurss nenovērtē bioekonomikas potenciālu, liekot uzsvaru uz mežu kā oglekļa saglabātāju un bioloģiskās daudzveidības pakalpojumu nodrošinātāju. Tajā ir ļoti maz runāts par meža daudzfunkcionalitāti, kas sabiedrībai nodrošina neskaitāmas vajadzības.
Klimata ietekmes samazināšana, pielāgošanās stratēģija un bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana ir cieši savijušās mežā.
Lai kontrolētu dabas katastrofu riskus un veidotu mežus noturīgus pret klimata izmaiņām, lai uzturētu mežos spēju nodrošināt tā dažādās funkcijas, t. s. CO2 piesaisti un bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanu, ir nepieciešami meža apsaimniekošanas pasākumi.
Patlaban tiek izstrādāti vairāki ES dokumenti, un katrs uz meža funkcijām skatās no savu vajadzību skatpunkta, tāpēc meža nozarei ir daudz jādara, lai palīdzētu politikas veidotājiem ieraudzīt pilnu komplekso meža nozares bildi un tās potenciāls tiktu izmantots klimata mērķu sasniegšanā.
Sadarbībā ar žurnālu “Baltijas koks”
