Cilvēki no citas pasaules. Kā Latvijā jūtas indieši? 1
Viņi katru gadu ļoti gaida Latvijas pavasari un vasaru. Un ne jau tikai tādēļ, ka kļūst siltāk. Vēl viens labums – “girls off”, proti, “meitenes izģērbjas”. Tas nozīmē, ka var iet pa ielu un vērot piegulošos šortos apspīlētos sieviešu dibenus. Vai aizbraukt uz pludmali un ieraudzīt vēl ko vairāk. Indijā nav tik interesanti, tur dāmas peldas ar visām drēbēm.
Diemžēl mūsu vasarai ir arī savas problēmas – vēlie vakari un agrie rīti. Kā lai aizmieg, ja aiz loga vēl diena! Jau četros rītā augšā! Cilvēkam, kurš pieradis pie divpadsmit stundu ritma, kuram saule lec sešos no rītā un noriet sešos vakarā, mūsu īsās vasaras naktis (un attiecīgi ziemas tumsa) ir nopietns pārbaudījums. Tieši tā Latvijā jūtas indieši. Cilvēki no citas pasaules.
Izolētā zeme
Ar aizturētu elpu pasaule bažīgi vēro Ķīnas drakona pamošanos, bieži nepamanot, ka turpat blakus ceļas vēl viens Āzijas gigants – Indija. Tomēr tās ir divas pilnīgi dažādas zemes, atšķirīgas civilizācijas.
Indija atgādina hermētiski noslēgtu trauku, šai zemei patiesībā vienalga, ko par viņu domā apkārtējā pasaule.
Indijas ielās vai ik uz soļa redzami ugunskrusti un kāškrusti. Vienlaikus 99,999% indiešu pat nenojauš, ka šīm zīmēm būtu kāda saistība ar nacismu. Paradoksāli, bet šī izolētība visos laikos gājusi roku rokā ar globālu garīgo ietekmi jeb, kā šodien teiktu, ar “maigo varu”.
Lielā Indijas apjūsmotāja Mirdza Ķempe tā arī nekad neieraudzīja savu sapņu zemi. PSRS Valsts prēmijas laureātei, Ļeņina un Staļina slavinātājai tā nebūtu bijusi liela problēma. Bet viņai pilnīgi pietika ar grāmatu gudrībām un saraksti ar Indijas kultūras darbiniekiem, arī ar premjerministri Indiru Gandiju.
Indija – tā ir izolēta pasaule ne tikai garīgi, bet arī ekonomiski. Šī valsts pati ražo pilnīgi visu, no adatas līdz atombumbai. Jūs varat izstaigāt milzīgu Indijas lielveikalu un konstatēt, ka vienīgais importa produkts tajā ir olīveļļa.
Nesen Indijas militāristi pārsteidza pasauli, iznīcinot savu laiku nokalpojušu mākslīgo Zemes pavadoni.
Indijai ir plaša kosmosa programma, jau tagad ir skaidrs, ka nākamā valsts, kas pati saviem spēkiem nosūtīs kosmosā cilvēku, būs Indija – pēc Padomju Savienības, ASV un Ķīnas.
Rīgas “mazā Indija”
Mūsu veikali ir pilni ar Ķīnas precēm, bet pašus ķīniešus Rīgas ielās redz reti, ja neskaita dažas organizēto tūristu grupas. Ar Indiju ir otrādi – šī valsts eksportē nevis preces (vienīgie Indijas ražojumi, ko esmu manījis pie mums, ir rīsi, garšvielas, zobu pastas, medikamenti un uztura bagātinātāji), bet gan cilvēkus. Latvijas gadījumā gan precīzāk būtu teikt – “aizdod”, jo šeit iebraukušie indieši vismaz pagaidām neplāno palikt Latvijā.
Es dzīvoju Rīgas “mazajā Indijā” – tā varētu saukt rajonu blakus “Barona centram” Ģertrūdes un Barona ielu krustojumā. Tepat atrodas arī “Hare Krišnas” centrs. Šai reliģiskajai kustībai ar pašu Indiju gan maz sakara, vien tas, ka to savulaik izgudroja veikls indietis kā rietumniekiem piemērotu hinduisma novirzienu, reizē pārvēršot savu projektu par ienesīgu naudas mašīnu.
Pirmās nopietnās pārmaiņas savā apkārtnē es pamanīju pirms gadiem trijiem. Uzradās vairākas indiešu ēstuves, aizvien biežāk ielās varēja manīt pašus indiešus.
Cik dzirdēts, šajā rajonā indiešu studenti īrējot dzīvokļus, citi atraduši vienkāršus darbus austrumnieciskās ēstuvēs.
Rets ir tas moments, kad skatiena attālumā šajā rajonā nebūtu manāms kāds indietis. Un nav jau nekāds brīnums – Latvijas augstskolās patlaban mācās ap 1200 studentu no Indijas. Daudzi no viņiem studē medicīnu.
Nākotni nesaista ar Latviju
Uz jautājumu, kas viņiem patīk Latvijā, var saņemt visai neparastas atbildes. Piemēram, tas, ka te tik maz cilvēku un nav drūzmas. Viņiem patīk Latvijas eiro monēta ar govi. Ka viss ir tīrs, sakopts un gaisā nav smoga. Ka apkārt ir daudz puķu. Milzīgs pārsteigums ir mūsu mežs, kas indiešiem šķiet pavisam mežonīgs. Neparastie, lielie koki – priedes, egles, ozoli. Patiesībā tā saucamie Indijas džungļi mūsu izpratnē ir izkaltis, dzeltenīgs krūmājs. Lieliska paslēptuve tīģeriem.
Kas viņiem nepatīk? Latvijas ziema un zemās algas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņi savu nākotni nesaista ar Latviju, bet gan raugās tālāk uz Eiropas rietumiem vai ASV.
Vai arī plāno atgriezties Indijā. Dažu politiķu apgalvojumi, ka “šie studenti brauc uz Latviju ne jau studēt, bet strādāt kebabnīcās”, neatbilst patiesībai. Pirmkārt, vairums indiešu studentu nāk no vidusšķiras ģimenēm. Otrkārt, kebabnīca nepavisam nav viņu dzīves aicinājums. Viņiem nemaz nav jādodas uz Rietumiem, pat atgriezušies Indijā un strādājot privātā klīnikā, viņi pelnīs vairāk nekā mūsu Saeimas deputāti. Tad kāpēc viņi šeit strādā?
Atbilde meklējama indiešu mentalitātē – ja man ir brīvais laiks un iespēja piepelnīties, tad būtu grēks neizmantot šādu iespēju. Indiešu angļu valodā to dēvē par “additional income”, tātad “papildu ienākumi”. Aizdomas par to, ka daži mēģina apprecēties ar latvieti, lai paliktu Eiropā, arī nav visai pamatotas.
Jo daudziem līgavas ir “sarunātas”, šo lietu jau sen izkārtojuši tēvs un māte. Apprecēties svešā zemē bez vecāku ziņas – tas ir nedzirdēts skandāls.
Problēma – visuresošā gaļas klātbūtne
Rīgas indieši ir lielāki Eiropas Savienības fani nekā daudzi eiropieši. Un ne jau tikai Šengenas vīzas dēļ. Indieši ļoti labi izprot gan PSRS sabrukuma iemeslus, gan vienotās Eiropas ideju. 1949. gadā, sadaloties Britu Indijai, dzima divas valstis – hinduistu Indija un musulmaņu Pakistāna.
Šodien Indija ir federāla valsts, 29 štatu savienība, ko kopā satur “Indijas ideja” un lielākā reliģija – hinduisms. Savukārt Pakistānas (kas tulkojumā no urdu valodas nozīmē “šķīsto cilvēku zeme”) identitāte pilnībā balstās islāmā. Tiesa, Eiropā šodien palikusi vien “Eiropas ideja”, bez vienojošā kristietības cementa. Varbūt kāds būs pamanījis, ka Rīgas ielās redzamie indieši savā starpā bieži sarunājas angliski. Hindi valodā runājošie ziemeļu štatu iedzīvotāji nesaprot valsts dienvidos runātās dravīdu cilmes valodas, tāpēc starpnacionālajā saziņā tiek izmantota angļu valoda.
Viņi ir priecīgi, ja kāds vietējais viņus uzrunā un pajautā, no kura štata nāk vai kādā valodā runā.
Vienlaikus mūsu viesi ir atturīgi, pat mazliet neuzticīgi. Jo daudzi ir brīdināti par rasismu Eiropā un sevišķi Krievijā – “džungļu telegrāfs” strādā.
Padzīvojuši pāris mēnešus Latvijā, šie indieši pārsteigumā konstatē, ka patiesībā viņiem nekas nedraud. Ka vēlā vakarā, pat naktī var droši iziet uz ielas vienatnē. Tad jau lielāka problēma ir Latvijas tradicionālā virtuve, visuresošā gaļas klātbūtne. Ir interesanti vērot, kā pildās indiešu iepirkumu grozi “Barona centra” pārtikas lielveikalā. Dārzeņi, rīsi, zirņi, lēcas, pudele kolas. Produkti, kas atrodas noslēgtos iepakojumos – konservētas pupiņas, svaigie sieri, biezpiens, mērces, piens, augu eļļa. Cik uzmanīgi tiek lasītas etiķetes!
Daudzi iebraucēji ir pilnīgi veģetārieši, kas neēd pat olas.
Un nekad jūs viņus neredzēsiet pie salātu stenda. Jo blakus vinegretam, rīvētiem burkāniem un kāpostiem, kurus it kā varētu ēst, stāv arī gaļas salāti.
Ar to pilnīgi pietiek, lai “īstie veģetārieši”, kuri gaļu neēd nevis veselības, bet gan reliģisku apsvērumu dēļ, šai vitrīnai pat netuvotos. Nekad jau nevar zināt, vai traukā ar vitamīnu salātiem vakar nav atradies rasols!
Latvijas augstskolas diploms viņiem vajadzīgs ne tikai labo (un ne pārāk dārgo!) zināšanu, bet arī zīmola, faktiski reklāmas dēļ. Šo rindu autoram reiz gadījās nokļūt privātā musulmaņiem piederošā klīnikā Keralas štata galvaspilsētā Trivandrumā. Klīniku sauca “Al Arif” (kas arābu valodā nozīmē “Gudrā” vai “Zinošā”), un tajā bija ievērots absolūts politkorektums – spriežot pēc uzvārdiem, ārsti pārstāvēja visas vietējās reliģijas – hinduistus, kristiešus un musulmaņus. Piecu minūšu vizīte pie terapeita maksāja ap desmit eiro. Reģistrācijas telpas sienas bija noklātas ar Anglijas, Vācijas un ASV universitāšu diplomiem, kam vajadzēja liecināt par ārstu augsto kvalifikāciju. Esmu pārliecināts, ka tagad daudzās Indijas klīnikās var ieraudzīt Latvijas augstskolu diplomus.
Astoņdesmit miljoni jaunu tualešu
Bet neparastai zemei ir arī neparastas problēmas. Maija nogalē Indijā beidzās mēnesi ilgs parlamenta vēlēšanu maratons, kurā pārliecinoši uzvarēja premjera Narendras Modi vadītā hindu nacionālistu partija “Bharatiya Janata”, kas tulkojumā no hindi valodas nozīmē “Indijas Tautas partija”.
Kā viens no lielākajiem Modi valdības panākumiem tiek minēts fakts, ka kopš 2014. gada Indijā esot uzcelti 80 miljoni jaunu tualešu. Lēš, ka no Indijas 1400 miljoniem iedzīvotāju ap 400 miljoni “lielās darīšanas” joprojām kārto brīvā dabā – krūmos ciema nomalē, ganībās, blakus dzelzceļa sliedēm. Vai arī tup Indijas okeāna krastā un vēro, kā no netālā Trivandrumas kosmodroma debesīs paceļas raķete. Nav brīnums, ka eiropiešiem indieši dažkārt atgādina lielus bērnus. Bet kas ir interesanti – tieši to pašu viņi domā par mums…
