Olafs Zvejnieks: Cīnoties par Ziemeļlatvijas “speciālās alkoholiskās zonas” saglabāšanu 0
Glābjot budžeta ieņēmumus un cīnoties par Ziemeļlatvijas “speciālās alkoholiskās zonas” saglabāšanu, Latvijas valdība un premjers Krišjānis Kariņš zaudējuši politisko nevainību.
Visticamākais, 8. jūlijā tiks apstiprināts likumprojekts par izmaiņām akcīzes nodoklī, apstiprinot tā samazinājumu stiprajam alkoholam, un 1. augustā šis likums stāsies spēkā.
Krišjāņa Kariņa valdība šajā kaujā būs uzvarējusi, budžeta ieņēmumi no igauņu un somu alkotūristiem saglabāsies vismaz daļēji.
Vienlaikus šajās dažu nedēļu drudžainajās aktivitātēs ir pamatīgi devalvēti vairāki apgalvojumi, kurus valdība ir izmantojusi kā aizsegu pat ne gadiem, bet gadu desmitiem.
Pirmais no tiem ir “Baltijas valstu solidaritāte”. Lai gan ārpolitiskajā jomā tāda, šķiet, pastāv, pēdējās nedēļas nodemonstrēja, ka ekonomiskajā jomā katrs cīnās par savu maciņu.
Jauns ir nevis pats šis fakts, bet ilūziju līmenis, kādā dzīvo valdība.
Viskomiskāk tas izpaudās neklātienes strīdā par to, vai starp Igauniju un Latviju pastāv vienošanās par to, kā un kādos termiņos starp valstīm tiks harmonizēta akcīzes nodokļa paaugstināšana.
Krišjānis Kariņš bija ļoti aizvainots, ka igauņi, pazeminot savu akcīzi, šo vienošanos ir pārkāpuši, pretī saņemot izbrīnītu atbildi no Tallinas, ka viņi par šādu vienošanos neko nezinot.
Arī mēģinājumi sadiegt Baltijas vienotības skrandas, mēģinot vienoties par jaunu tikšanos akcīzes nodokļu harmonizācijai, beigušies ar mainīgām sekmēm – igauņi piekrīt, bet lietuvieši saka, ka neko apspriest netaisoties.
Otrs “akcīzes karā” kritušais ir rūpes par nācijas veselību. Nu nekādi nav iespējams apvienot budžeta glābšanu, kas šajā gadījumā nozīmē lētāku iedzeršanu ne tikai igauņiem, bet arī latviešiem, un rūpes par veselību.
Tādēļ sevišķi komiski skanēja K. Kariņa teiktais LNT raidījumā “900 sekundes” – ja “Latvija, Igaunija un Lietuva savā starpā “nevajadzīgi nekarotu””, tad “varētu kopīgiem spēkiem akcīzes nodokli izmantot kā vienu no ieročiem cīņā par sabiedrības veselību”.
Šķiet, premjera iecerētajā ideālajā pasaulē tas varētu izskatīties tā – visas trīs valstis vienlaikus paaugstinātu akcīzi alkoholam, bet Latvija drīkstētu paaugstināt vismazāk, lai saglabātu “alkotūristus”.
Diez ko reālistiski vis neizklausās. Jāatzīst patiesība – valdība izdarīja savu izvēli, kas ir lielāka prioritāte – budžets vai veselība, izdarīja to skaidri un viennozīmīgi, un viss pārējais ir tikai dūmu aizsegs šīs izvēles piesegšanai.
Visbeidzot trešais zaudējums ir arguments, ka nodokļu izmaiņas Latvijā iespējamas tikai pēc plašas un rūpīgas diskusijas, savlaicīgi sagatavojoties utt., u. tml.
Šie apgalvojumi izkusa kā sviests jūnija svelmainajās dienās, un kļuva skaidrs – ja valdība un pietiekami plašas lobistu aprindas uzskata, ka vajag, tad neviens no šiem apgalvojumiem nav izēstas olas čaumalas vērts.
Nav jau iebildumu pret ātru un izlēmīgu rīcību, tikai nākamreiz, kad kāds no ministriem stāstīs par to, ka jautājums nav pietiekami izdiskutēts, “sabiedrība nav gatava” un “mainīsim nodokļus tikai vienu reizi šīs valdības laikā”, vajadzētu atcerēties 2019. gada jūnija notikumus.
“Akcīzes nodokļa karš” bija visai vienpusīgs – karoja tikai Latvija.
Gandrīz visas igauņu partijas bija pirms vēlēšanām solījušas šī nodokļa samazinājumu, tādēļ brīnīties, ka tas notika, pamata nebija. Kariņa valdība šajā situācijā pirmo reizi tika nostādīta izvēles “vai nu, vai” priekšā.
Tagad “karā” ir uzvarēts un tālāk jādzīvo ar tā sekām.
