Dace Baltruma: Riskanta spēlēšanās 2
Autore – Dace Baltruma Jelgavā, “Latvijas Avīzes” lasītāja
Valdības veidošana turpinās. Līdz ar to turpinās arī spēlēšanās ar valsti. Riskanta spēlēšanās. Kā gan citādi lai to sauc, ja ministru amatiem tiek nominēti gadījuma cilvēki, no kuriem dažam labam nav pat nojausmas, kur viņš iepinies. Kāds gudrais ir teicis, ka mums ir ļoti daudz jāzina, lai zinātu, cik maz mēs zinām. Dažas intervijas man liek secināt, ka daļai jauno ministru amatu kandidātu ir ļoti tālu līdz tai robežai, lai sāktu apzināties, cik maz viņi zina par darbu valdībā.
Topošā izglītības ministre intervijā pie Dombura atzīstas, ka grasās kļūt par ministri apstākļu sakritības dēļ. Intervija parādīja, ka viņai nav skaidra redzējuma, kas kopumā darāms izglītības sistēmā, lai to tiešām uzlabotu. Vismaz es to tur nesaklausīju. Ak jā – lielāka alga viņai būšot! Un vēl visi mācīsimies latgaliešu valodu!
Kandidāte uz labklājības ministra amatu intervijā runāja tādas primitīvas blēņas, ka kauns bija klausīties.
Savukārt Šmita kungs daiļrunīgi bārstīja līdz apnikumam dzirdētas vispārējas frāzes, tā arī neko konkrētu nepasakot. Man ir aizdomas, ka konkrēti jau neko arī nespēj pateikt. Nu viss kā parasti pēc vēlēšanām. Klāt nākusi tikai frāze par pārmaiņām un jaunajiem spēkiem. Patiesību sakot, no jauno ministru kandidātu saraksta Tālis Linkaits ir vienīgais, kas manī rada kaut kādu paļāvību un cerību.
Tad vēl jautājums par pāreju uz latviešu valodu visās valsts skolās. Šadurska kungs ar skaļu patosu pirms vēlēšanām sludināja, ka jautājums ir sakārtots. Bet, neticis pie deputāta mandāta, maiņu nesagaidījis, pazuda tālēs zilajās. Pāreja uz mācībām latviešu valodā nav pasākums, kura realizācijai pietiek ar likuma pasludināšanu. Tas prasa līdzekļus un apjomīgu darbību kompleksu, kam obligāti jābūt ietvertiem valdības deklarācijā, pie tam prioritāšu sarakstā. Nedzirdēju, ka topošo izglītības ministri kaut kas tāds nodarbinātu.
Un tas vieš bažas, ka pāreja uz latviešu valodu skolās varētu būt bijis tikai tāds pirmsvēlēšanu triks, kas lēni, bet neatlaidīgi var tikt paslaucīts zem tepiķa. Likums pieņemts, bet tā īstenošana vienkārši var tikt aizmirsta.
Spēlēšanos ar valsti pirms kāda laika aizsāka Valsts prezidents, nominēdams Ministru prezidenta amatam apšaubāmas reputācijas un savdabīgas uzvedības absolūti nepieredzējušu cilvēku.
Kas tas bija – eksperiments vai neizdevies joks? Cik gan ļoti prezidentam ir vienaldzīgs valsts liktenis, ja jau kaut ko tādu var atļauties. Paldies Dievam, no tā mēs izglābāmies. Bet arī Kariņa kungs turpina spēlēties ar valsti, pieņemot tādus ministru amata tīkotājus, kuru nepiemērotība pat ar neapbruņotu aci saskatāma.
Par ministru amatu kandidātiem atbildību uzņemšoties partijas, no kurām kandidāti nāk. Ja zinām, ka politiskas atbildības uzņemšanās pie mums ir tāds pats mīts kā sniega cilvēks, tad tas ir vājš mierinājums. Bet tā taču ir mūsu valsts! Ar to eksperimentēt nedrīkst!
