Anda Rožukalne vērtē “RīgaTV 24” raidījumu “Preses klubs” 11
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Rīga TV24” diskusija “Preses klubs” pirms Rīgas domes vēlēšanām citu viedokļu līderu vidū uz sarunu aicina partiju kandidātus. Vai raidījuma veidotāju piedāvājums izteikties dažādiem cilvēkiem ir iespēja arī skatītājiem iegūt zinošu cilvēku atbildes uz sarežģītiem jautājumiem?
Piedāvāju paskatīties plašāk: vai raidījums piedāvā labu diskusiju? Bet varbūt tā ir platforma atpazīstamības veicināšanai un parunāšanai patīkamu cilvēku starpā – jauka daiļplāpātava?
“Rīga TV24” diskusija “Preses klubs” ir regulārākais diskusiju un notikumu apspriešanas raidījums TV kanālos latviešu valodā.
Tas var palīdzēt skatītājiem ieraudzīt aktuālo notikumu nozīmi. Bez šādas apspriešanas un apdomāšanas, piedaloties dažādu vērtību un grupu pārstāvjiem, daudzas aktualitātes ir neskaidras, bezjēdzīgas.
Tieši tāpēc vajadzīgas diskusijas. Meklēju kritērijus – kā un vai tas izdodas “Preses klubā”!
Viedokļa līderu izlase
Raidījums tā dalībniekus prezentē kā viedokļa līderus. Tātad viņiem ir īpašas zināšanas, tie ir kādas jomas speciālisti. Komunikācijas zinātnē viedokļa līdera jautājums saistīts ar atšķirīgām sarunu vai diskusiju dalībnieku lomām.
Jau pirmie mediju efektu pētījumi 20. gs. vidū pierādīja, ka uzticību raisošas, kompetentas personības var spēcīgāk ietekmēt auditoriju.
Visi viedokļa līderi nav vienādi: lielākā daļa tiek aicināti izteikties par šauru kompetences jomu, citi pārstāv paši sevi, jo ir pazīstami, atpazīstami, pieejami redakcijai.
Vai tiesa, ka viedokļa līderi kādā jautājumā ir gudrāki par citiem? Šis jautājums bija svarīgs Hamburgas Mediju skolas pētniekiem Sabīnei Treptei un Helmutam Šēreram.
Viņi atklāja, ka ir vismaz četras medijos bieži aicinātu viedokļa līderu grupas: pirmkārt, informēti viedokļa līderi, zinīgie, spējīgi veidot viedokļus, otrkārt, neinformētie viedokļa līderi – ar vājām zināšanām, bet tādi, kuru viedokļos ieklausās, jo tie ir slaveni cilvēki, treškārt, klusie eksperti – ar izcilām zināšanām, bet netiek uzskatīti par viedokļa noteicējiem, visbeidzot, citi – kam nav ne zināšanu, ne prasmju veidot viedokli.
Sekojot raidījumu viesu izvēlei, arī “Preses klubā” var novērot dažādus zināšanu un izpratnes līmeņus.
Viedokļa esamība un vēlme izteikties ne vienmēr liecina par zināšanām.
Uzskatu, ka par ekspertīzes un satura kvalitāti raidījumā atbildīgi tā vadītāji Aivis Ceriņš un Ansis Klintsons.
Kad zināšanas nav svarīgas
Ir normāli, ja par aktuālo izsakās dažādi informēti cilvēki. Tomēr “Preses kluba” diskusijas gaita nereti izskatās pēc vienkāršotas un neinformētas spriešanas veicināšanas.
Piemēram, 27. jūlija raidījums. Tā lielākā daļa bija veltīta skolu darba izmaiņām jaunajā mācību gadā, tēmu pārzinošie dalībnieki Kārlis Šadurskis (kandidē domes vēlēšanās) un Vija Kilbloka pievienoja katrs savu zināšanu daļu, un tika apspriesti būtiski mācību aspekti.
Tie lika domāt, ka jautājums ir sarežģītāks nekā preses relīze par skolu darbības modeļiem.
Taču producentam Edgaram Zvejam nācās mulst un lavierēt, jo Ansis Klintsons viņu iesaistīja sarunā, uzdodot jautājumu “Ko tu darītu, ja būtu skolas direktors?”.
Līdzīgi sarunas gaitu vadīja Aivis Ceriņš 7. augustā, kad lūdza par tūrisma situāciju izteikties citas jomas speciālistam. Bet šā paša raidījuma viesis, kino producents Andrejs Ēķis, situācijas komismu atklāja, sakot, ka nevēlas spriest “kā prātvēders”, jo neorientējas tēmā.
Tas netraucēja Aivim Ceriņam vēlāk uzdot jautājumu “Ko jūs darītu, ja būtu Latvijas valdībā?”.
Tāda spriedelēšana degradē dalībnieku gatavību paust savas domas, ved uz jebkādas problēmu un pašas diskusijas primitivizēšanu.
Vai vērts diskutēt bez zināšanām, bez izpratnes? Varbūt labāk atteikties no atbildes un arī no līdzdalības, ja jautājums nav pētīts un tajā pietrūkst kompetences?
Tā darīja ārsts Andrejs Ērglis bēdīgi slavenajā raidījumā, kurā savus aizspriedumus par ebrejiem jautājumā ietvēra Aivis Ceriņš.
Vai skatītājiem vērts tērēt laiku, ieklausoties vairāk vai mazāk neveiksmīgos “Preses kluba” viesu mēģinājumos “ielēkt” tēmās, par kurām nav ne mazākās nojausmas, bet negribas pievilt raidījuma vadītāju cerības?
Tāds izaicinājums ikkatrā izteikšanās reizē bija jāpiedzīvo dzīves stila blogerei un galvaspilsētas deputāta kandidātei Sindijai Bokānei 5. augusta raidījumā.
Nespēju pilnvērtīgi izteikties par ziņu aktualitāšu niansēm, visticamāk, juta gan pati runātāja, gan raidījuma vadītājs.
Ne velti Klintsons jautājumu par bijušā ģenerālprokurora Kalnmeiera lomu KNAB izmeklēšanā Bokānei atviegloja līdz ticēšanai vai neticēšanai, jautājot, vai influencere tic, ka Kalnmeiers izpaudis neizpaužamu informāciju.
Ja diskusija tiek virzīta šādā stilā, tad tās dalībnieki pārvēršas par “dīvānu ekspertiem”, kas ātri maina identitāti: pandēmijas laikā kļūst par virusologiem, sportistes dzīves pārmaiņu periodā – par ticības brīvības noteicējiem.
Influencere un citi kandidāti
Neveiklā saruna ar influenceri lika domāt, kāpēc pēdējo nedēļu laikā gandrīz katrā raidījumā “Preses klubs” viesojas dažādu partiju sarakstos iekļautie cilvēki.
Vai viņi kļuvuši par neaizvietojamiem viedokļu līderiem, vai tomēr televīzija piedāvā viņiem iegūt priekšrocības, salīdzinot ar citiem vēlēšanu konkurentiem?
Ne velti Bokānei par godu “Preses klubā” iekļāva skaidrojumu par influenceru mārketingu, lai gan šī tēma nepiederēja pie dienas aktualitātēm.
Sarunas laikā bija labi redzama atšķirība starp influenceri un viedokļa līderi.
Cilvēki, kas, dažādās interneta platformās demonstrējot savu dzīves stilu, ieguvuši daudzus sekotājus, labāk noder preču un pakalpojumu pārdošanas ietekmēšanai, bet mazāk spējīgi izplatīt zināšanas un pamatotus viedokļus.
Dzīves stila influenceriem ir vieta mūsdienu mārketinga komunikācijā.
Viņu popularitāti paplašina parādīšanās ārpus savu sociālo mediju sekotāju grupām.
Politiskās partijas izmanto influencerus to vēlētāju piesaistei, kas balso par atpazīstamām sejām un vārdiem, tāpat kā kādreiz (un arī pašlaik) partiju listēs neiztiek bez aktieriem, dziedātājiem, sportistiem…
Raidījums nu palīdz daudzināt kandidātus un piedalās politiskajā komunikācijā.
Kas notiek studijā?
Vai “Preses klubs” ir laba diskusija? Vai tajā ir iespēja problēmas apspriest daudzpusīgi, zinoši, nonākt pie secinājumiem, vērtējumiem?
Varbūt tā uzdevums ir savākt dažādu ļaužu atbildes reakcijas ar domu, ka gan jau skatītāji ieraudzīs kaut ko sev noderīgu.
Par to domāju brīdī, kad jau minētajā raidījumā Edgars Zveja atzinās, ka netic Covid-19 pandēmijai, bet piekrīt sazvērestības teoriju versijām par globalizācijas piekritēju darbību, kura arī Latviju ved pretī degradācijai.
Citi diskusijas dalībnieki centās pieklājīgi novērsties no šā viedokļa. Ar tēmu galā netika arī Ansis Klintsons, pievēršoties citiem jautājumiem. Diskusijā ir vieta arī šādam skatījumam – tas nepazudīs, ja to ignorēs.
Bet jābūt prasmēm šos un citus pretrunīgus uzskatus detalizēti apspriest.
Tas īsti nenotiek, tāpēc “Preses klubā” var atšķirt hibrīdžurnālistiku no profesionāļu darbības. Formātam ļoti pietrūkst žurnālistikas – izpratnes par tās funkcijām, žurnālista lomām, ietekmi, ētiku.
Tas izskatās kā “ētera personību”, nevis žurnālistu veidots formāts, jo studijas iekārtojums un jautājumu uzdošana piedāvā formu, nevis telpu saturam, ko var saukt par diskusiju.
Tajā bieži skan kompetentas domas, bet tikpat svarīga vieta iekārtota neinformētai spriešanai un viesu atpazīstamības veicināšanas funkcijai.
