Ko darīs darba grupa, kuru dibinās Uzvaras pieminekļa “demontāžai”? 3
Lai virzītos uz priekšu jautājumā ar tā saukto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā, Saeimā dibinās īpašu darba grupa. Par to vakar pēc Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas un Ārlietu komisijas apvienotās sēdes paziņoja Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (NA).
Nav nojaucams
Deputāti kārtējo reizi pulcējās, pildot Saeimas 13. jūnijā pieņemto lēmumu par 10 822 Latvijas pilsoņu kolektīvā iesnieguma “Par Uzvaras pieminekļa demontāžu” nodošanu izskatīšanai Saeimas komisijās.
Līdz šim jau noskaidrots, ka objektam juridiski nav saimnieka un skaidri definēta nosaukuma. Tam nav arī valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusa (bet to var uzskatīt par vēstures liecību), un Kultūras ministrija skaidri norobežojusies no jebkādas atbildības par šo vietu.
Līdz šim deputāti vienojušies, ka esošā veidolā piemineklis padomju armijai Pārdaugavā palikt nevar.
Tomēr nojaucams tas šobrīd nav, jo Latvijai to darīt neļaujot starptautiskās saistības. Proti, 1994. gada 30. aprīļa “Vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību” 13. pants paredz: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā.”
Ārlietu ministrija (ĀM) turas pie pozīcijas, ka līdzšinējā diplomātiskajā sarakstē ar Krieviju par šo būvi nepārprotami runāts kā par līguma subjektu.
Rosina atsaukt 13. pantu
Šoreiz lielākās domstarpības uzliesmoja saistībā ar Ārlietu komisijā rosināto iespēju denonsēt 1994. gada līguma 13. pantu, kas piešķirtu Latvijai lielāku rīcības brīvību pieminekļa lietā. Noprotams, ka jautājums vēl iepriekš debatēts Ārlietu komisijas slēgtā sēdē, jo agrāk atklātībā tas netika izskanējis.
Atteikšanos no panta pamato ar to, ka ir spēkā jaunāka vienošanās – 2008. gada Latvijas un Krievijas līgums “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”.
Jaunākais dokuments tieši norāda, ka ir runa par apbedījuma vietām, kamēr tā sauktais Uzvaras piemineklis tam nekvalificējas.
Ārlietu komisijas vadītāja Kola skatījumā, 1994. gada līgums noteica sociālās garantijas Latvijā palikušajiem Krievijas armijas pensionāriem un viņu ģimenēm, tādējādi tam jau tāpat pārskatāmā nākotnē zudīšot jēga, jo militāro pensionāru un viņu piederīgo skaits, gadiem ritot, dabiskā ceļā samazinās – patlaban ir ap 6000 no agrākajiem 22 tūkstošiem palicēju.
Kola redzējumam strikti iebilda uz sēdi aicinātie ĀM pārstāvji. Ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica gan atzina, ka nekas neierobežo Latvijas tiesības izvietot skaidrojošu informāciju par pieminekļa vēsturisko kontekstu, taču stingri iebilda pret 13. panta denonsēšanu: “Tā ir līguma daļa. Nav iespējams vienpusēji denonsēt vienu līguma pantu.” Arī ĀM valsts sekretārs Atis Lots norādīja, ka ministrija iestājas par starptautiskām tiesībām, Latvijas saistību pildīšanu: “Līgumi jāpilda, vai mums tie patīk vai nepatīk.”
Lots atgādināja, ka 1994. gada līgums ir Krievijas armijas izvešanas līguma sastāvdaļa un teksts nepieļauj, ka kāda no pusēm varētu līgumu mainīt vienpusēji: “Ja vienpusēji mēģinām denonsēt vienu normu bez otras puses piekrišanas, tad pieļauju, ka kādam var rasties jautājumi par Latvijas gatavību izpildīt saistības, ko nosaka Krievijas armijas izvešanas līgums. Un tostarp arī par Krievijas saistībām šajā sakarā.”
Šī frāze raisīja vārdu pārmaiņu starp ĀM pārstāvjiem un Kolu, kurš pārmeta ministrijai mēģinājumus radīt iespaidu, ka tad, “ja lauzīsim vienpusēji līgumu, tad atgriezīsies Krievijas armija”.
Ko darīs darba grupa
Kopumā komisiju sēdes gaitā iezīmējās uzdevumi, ar kuriem tad būtu jāstrādā jaundibināmajai Saeimas darba grupai. Piemēram, likumprojekts par Uzvaras laukuma tālāko attīstību ar domu, ka jāatgriežas pie starpkaru vīzijas par šīs vietas lomu un nozīmi.
Jāatgādina, ka Uzvaras laukums savu nosaukumu savulaik ieguva par godu Latvijas armijas uzvarai pār bermontiešiem.
Tāpat darba grupai būtu rūpīgi jāizver jau iepriekš minētā vienpusējā atteikšanās no 13. panta un tas, cik strikti Krievija ievērojusi 1994. gada armijas izvešanas līguma nosacījumus, par ko pastāv šaubas, jo tā, piemēram, steigšus demobilizējot militārpersonas neilgi pirms armijas izvešanas.
Vēl darba grupai varētu nākties parūpēties par Pārdaugavas būves pārdēvēšanu, izvēloties tās ideoloģiskajam vēstījumam atbilstošu nosaukumu. Kā izteicās deputāts Ojārs Kalniņš (“JV”), tad demontāžai nav obligāti jābūt fiziskai: “Arī nemainot 1994. gada līgumu ar Krieviju, mums ir tiesības veikt izmaiņas Uzvaras laukumā. Mēs kā Saeima varam tam mainīt nosaukumu, jo tas ir okupācijas simbols, okupācijas objekts.”
LNT ziņu video skaties šeit:
