Diriģents Kārlis Beinerts jau 38 gadus ir Rīgas 3. mūzikas skolas direktors un pedagogs.
Diriģents Kārlis Beinerts jau 38 gadus ir Rīgas 3. mūzikas skolas direktors un pedagogs.
Foto: Renārs Koris

Kārlis Beinerts: Par kļūdām izglītībā nākas maksāt dārgu cenu 35

Kārlis Beinerts, diriģents, Rīgas 3. mūzikas skolas direktors, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174
TV24
Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā
Viedoklis
Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 115
Lasīt citas ziņas

Lidmašīnas kapteinis intervijā stāsta, cik ļoti darbā palīdz tas, ka viņš ir mācījies mūzikas skolā, jo muzicēšana paplašina domāšanu, māca sadalīt uzmanību, fokusēties uz vairākām lietām vienlaikus.

Arī daudzi ķirurgi atzīst muzikālās izglītības nozīmi viņu profesionālajā izaugsmē, jo mūzika attīsta spēju koncentrēties uz to, kas notiek patlaban, un skaidri zināt, ko tu darīsi pēc piecām sekundēm un pēc minūtes.

CITI ŠOBRĪD LASA
Nemaz nerunājot par to, ka muzikāli izglītots cilvēks neatkarīgi no izvēlētās profesijas spēj dziļāk un pilnestīgāk piedzīvot mākslas brīnumu.

Pats mūziku esmu mācījies divdesmit gadus – vispirms Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā, tad Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijā, kur ieguvu bakalaura grādu diriģēšanā, un, kad tā jau bija pārdēvēta par Mūzikas akadēmiju – vēl arī mūzikas maģistra grādu.

Skolotāji un diriģēšanas pedagogi Krišs Deķis, Jānis Dūmiņš, Gido Kokars, Eriks Eriksons un Mariss Jansons palīdzēja man izkopt ne vien profesionālās iemaņas, bet arī emocionālo inteliģenci un tēvzemes mīlestību.

Kad 1982. gada decembrī tiku pieņemts darbā par Rīgas 3. mūzikas skolas direktoru, biju jaunākais direktors Latvijā. Tagad esmu ilggadējākais mūzikas skolas direktors.

Gan kā bijušajam skolēnam, audzēknim un studentam, gan kā pedagogam man ir pamats apgalvot, ka Latvijā pat drūmajos okupācijas gados bija augstas raudzes muzikālā izglītība, kam pamatā teicama metodika, tradīcija un pēctecība.

Vislabāk to apliecina pasaules spožāko mūziķu plejāde, kam profesionālās izglītības pamats ir ielikts Latvijas mūzikas skolās. Otra spēcīga liecība – mūsu koru panākumi un tas, ka neatkarības atgūšanu mēs saistām ar vārdiem “dziesmotā revolūcija”.

Kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši nu jau 30 gadi. Kas pa šo laiku ir mainījies un uz kuru pusi?

Agrāk, lai iestātos mūzikas skolā, bija jāiztur konkurss. Uz vienu vietu klavieru, vijoles vai kora klasē pretendēja vismaz trīs, reizēm pat pieci vai desmit bērni. Uzņemti tika labākie, spilgtākie. Tagad daudzviet ārpus Rīgas konkursa tikpat kā vairs nav. Ar katru gadu samazinās to bērnu skaits, kas vēlas muzicēt.

Turklāt ir pazeminājušās audzēkņu kognitīvās spējas. Spriedumi kļūst arvien virspusīgāki, vairums bērnu neprot plānot laiku, iedziļināties, analizēt un koncentrēties. Ir mainījušies arī priekšstati par to, kā drīkst un kā nedrīkst uzvesties skolā.

Reklāma
Reklāma

Tie nav tikai mani individuāli vērojumi, par līdzīgām problēmām runā arī citi kolēģi un psihologi.

Ir pierādīts, ka domāšanu vislabāk attīsta valoda, matemātika un muzicēšana. Savukārt disciplīna un pašdisciplīna ir personiskās izaugsmes pamata noteikums.

Pedagoģijas doktors Jānis Imants Birzkops jau pirms vairāk nekā desmit gadiem brīdināja, ka audzināšanu sākt ar bērnu tiesībām, nevis pienākumiem, ir postīgi: “Patlaban valdošais visatļautības modelis ir demoralizējošs, sabiedrību iznīcinošs. Tādas lietas saprata jau pirmatnējo cilšu vadoņi. Mēs neko jaunu neizdomāsim, cilvēku psiholoģija nemainās. Tos, kas domā, ka viņiem ir tiesības neklausīt, traucēt citiem mācīties, rādīt sliktu piemēru uzvedībā, – uz specskolu. Kur vēl dziļāk aplamībās, ja tagad jācīnās “par bērniem draudzīgu skolu”?”

Īstenībā mūsu valstī ir lemti daudzi bērniem nedraudzīgi lēmumi.

Nu, kaut vai tas, ka pret skolēniem ir jāizturas kā pret garā vājiem, jo viņus nedrīkstot traumēt ar novērtējumu. Tāpēc esot nevis jāliek atzīmes, bet jāsniedz aprakstošs vērtējums.

Bet bērns alkst novērtējuma. Nevis saulītes vai puķītes, par ko mājās vecmāmiņa jautā, kas tad ir labāk – puķe vai saule.

Un nu jau esam nonākuši tik tālu, ka arī pusaudži tiek iekļauti viegli ievainojamo kategorijā, tāpēc arī viņiem esot piemērojama “formatīvā vērtēšana, ko pēc nepieciešamības var dokumentēt ar procentiem, punktiem, apzīmējumu ieskaitīts/neieskaitīts vai līmeņiem”.

Ja es aizeju pie ārsta, lai uzzinātu, kāds ir hemoglobīna līmenis manās asinīs, es gribu, lai tiek nosaukts konkrēts cipars man zināmā skalā.

Nevis ka ārsts vakar, sastrēgumā sēžot, esot izdomājis pats savu novērtējuma tabulu, pēc kuras mans hemoglobīna līmenis atbilstot oranžajai kategorijai, kas esot labāk nekā zilā, bet sliktāk nekā zaļā.

Un ja nu kādu bērnu traumē tas, ka cits dzied tīri un skanīgi, bet viņš to patlaban vēl nespēj, – vai tagad arī citiem, lai netraumētu atpalicēju, būtu jādzied mazliet netīri?

Un bērns, kas ātrāk aptver harmonijas likumus, – vai viņš traumē tos, kas domā lēnāk? Bet varbūt tomēr stimulē, nevis traumē?

Sportā visu izšķir sekunžu simtdaļas un tas, cik motivēti kurš ir trenējies. Bet mūzikā? Vai iespējams sasniegt muzikālās izteiksmes brīvību, ja pirms tam nav spēlētas gammas, etīdes un Baha invencijas, kā arī izprasti solfedžo pamata principi?

Brīvība nav iespējama, kamēr tu perfekti nezini likumus. Tu nevari improvizēt, iekams neesi iemācījies, kas ir forma, un vēl arī attīstījis pirkstu veiklību, kāda nepieciešama, lai tu varētu brīvi muzicēt. Panākumu pamatā ir darbs un disciplīna. Talants ir jāizkopj.

Bet izglītības speciāliste lekcijā mākslas un mūzikas skolu direktoriem vairākkārt atgādina, ka skolēns tagad ir klients, bet skolotājs – pakalpojuma sniedzējs.

Un te nu man rodas jautājums: vai arī skolā klientam vienmēr taisnība? Vai arī skolā klienta vēlme ir likums?

Taču arī tas vēl nav viss. Sūrajos padomju laikos mums ik gadus bija jāraksta pārskats. Viens. Un vēl bija jāiesniedz darba plāns un finanšu pieprasījums instrumentu iegādei. Sistēma šķita birokrātiska, taču visi saprata, ka tāds ir laiks, kurā dzīvojam.

Kad atguvām neatkarību, cerējām, ka nu visus spēkus varēsim veltīt radošai izaugsmei. Ka beidzot brīvi uzplauks un atraisīsies talanti un krāšņi sazels māksla.

Taču realitāte ir tāda, ka trīsdesmit neatkarības gados birokrātiskā sistēma ir nevis vienkāršojusies un kļuvusi draudzīgāka, bet gluži otrādi. Ir prātam neaptverami uzblīdis pārraugošo resoru un tajos nodarbināto personu skaits.

Skolu vadība tiek burtiski aprakta formulāru, prasību, kārtības aprakstu, noteikumu, reglamentu, grāmatvedības sistēmu un instrukciju kalnos, kas, starp citu, pieprasa arī, lai mēs veiktu skolai neraksturīgas funkcijas, piemēram, nodarbotos ar parādu piedziņu.

Turklāt mums adresētie teksti ir rakstīti tādā valodā, it kā tos būtu ģenerējusi kāda datorprogramma, nevis cilvēks.

Skolu garīgās dzīves telpa aizvien smagāk smok zem instanču neskaitāmo prasību sloga: skolas pašnovērtējuma ziņojums, skolas attīstības plāns, audzināšanas darba plāns trim gadiem, valsts un interešu dotāciju pieprasījumi, pretkorupcijas pasākumu plāns, izglītības pakalpojuma uzskaites modulis…

Varu tikai apbrīnot savas komandas spēku un optimismu, kas ļauj mums ne vien tikt galā ar papīru kalniem, bet arī veikt savu pamata uzdevumu – atklāt un iemācīt bērniem muzicēšanas prieku. Bērniem, nevis klientiem.

Un vēl man nav saprotams, kāpēc Izglītības ministrija lūdza Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju steidzamības kārtā virzīt Saeimas nobalsošanai grozījumus Izglītības likumā, papildinot to ar normu, kas nosaka, ka turpmāk “attālinātas mācības – klātienes izglītības procesa daļa, kurā izglītojamie mācās, tajā skaitā izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, fiziski neatrodoties vienā telpā vai mācību vietā kopā ar pedagogu”.

Kāpēc tika prasīts ierakstīt šo normu nevis specifiskā ārkārtas situācijas likumā, bet Izglītības likumā? Nezinu. Varbūt šādi tiek sagatavota iespēja, ka nākotnē pietiks ar vienu “pakalpojuma sniedzēju”, kas “attālināti – klātienē” varēs “apkalpot” uzreiz vairākus simtus vai pat tūkstošus “klientu”.

Priekš trīssimt gadiem Johans Sebastians Bahs teica: “Ar visu savu mūziku ir jāgodina Dievs un jāpriecē cilvēki.”

1989. gadā intervijā es teicu: “Koris un diriģents ir instrumenti. Koris diriģenta, bet diriģents – Dieva rokā.”

Kad mēs mācējām bijāt Dievu, cienīt vecākus un skolotājus, kalpot savai tautai un tēvzemei, spējām izturēt skarbus laikus un būt stipri arī pret pārspēku.

Tagad, kad Dieva vārdu pieminēt drīkst tikai pirms hokeja mača un gadu mijā pēc prezidenta uzrunas, vairums bērnu vairs nezina, kāpēc viņi ir nākuši šajā pasaulē, kāds ir viņu esmes mērķis un kam par godu viņi muzicē.

Kā vislabāk var atrisināt problēmu? To neradot. Bet, ja problēma ir radīta, tad tā ir jānosauc vārdā un nekavējoties jāatlabo. Jo par kļūdām izglītībā nākas maksāt dārgu cenu. Ļoti dārgu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.