Pagājušajā nedēļā Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja Monikas Zīles luga “Rūžys byudy golūs” (“Vaigu galos rozes zied”) latgaliešu valodā. “Latvijas Avīzei” priecīgais notikums bija labs iegansts, lai paviesotos šajā tradīcijām bagātajā un Latgales reģionā vienīgajā profesionālajā valstiskajā teātrī. 


Lasītākie

Notriektā tautumeita 6

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Lasīt citas ziņas

Līdz izrādes sākumam vēl pusotra stunda, bet Daugavpils teātra aizskatuves telpas jau pilnas cilvēku un satrauktas kņadas. “Paralēli iestudējam vēl divas citas izrādes,” rosību skaidro Daugavpils teātra mārketinga un pārdošanas daļas vadītāja Ieva Anševica un pavada mūs uz direktora kabinetu, kur jau sagaida mājas saimnieks, Daugavpils teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs. “Mūsu plānos ir līdz sezonas beigām iestudēt pavisam astoņas jaunas izrādes. Trīs jau gatavas,” viņš stāsta.

Astoņas pirmizrādes


TV24

“Ja ir psihiatra atzinums..” Kā paši ārsti jūtas, veicot dzimuma maiņas operāciju?

Kokteilis

VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu

Izvirzi savu labklājību pirmajā vietā! Horoskopi 20. aprīlim

Teātra saimnieks Oļegs Šapošņikovs, vakara goda viešņas, rakstnieces un publicistes Monikas Zīles vaicāts, atklāj: vēl 2011. gada rudens sākumā, kad tikko sācis darbu direktora amatā, sevišķi droši par saimniekošanu nejuties: “Tagad toties skaidri zinu, kā rīkoties, lai uzlabotu teātra darbību. Bet rudenī man bija milzīgs stress. Finansiālā situācija bija katastrofāla, un īsā periodā nācās atrisināt daudzas problēmas,” viņš atceras.

Vēl nesen plašsaziņas līdzekļi ziņoja par Daugavpils teātra saimnieciskajām grūtībām. Šogad valsts piešķirtās dotācijas 263 900 latu –pietiekot vien, lai izmaksātu aktieriem algas un segtu nodokļus, bet komunālos pakalpojumus apmaksāt uzņēmusies pašvaldība. Turklāt teātrim vēl šā gada janvārī bija 65 930 latu lielas finanšu saistības, kuras izdevies ievērojami samazināt (2011. gada janvārī tie bija vairāk nekā 138 tūkstoši latu).

Jaunā teātra vadība teātra finansiālo situāciju spējusi stabilizēt. O. Šapošņikovs gan steidzas piebilst, ka par varoni sevi neuzskata. Lai arī, iesaistoties Kultūras ministrijai un Daugavpils pašvaldībai, teātra parādu nastu izdevies mazināt, situācija joprojām sarežģīta un teātrim jau tuvākajā laikā jāpalielina ieņēmumi. Nav arī skaidrs, kā piesaistīt jaunus aktierus, kas nepieciešams turpmākajai teātra izaugsmei. “Mums ir cilvēki, kas varētu strādāt. Kādi trīs četri talantīgi jaunieši, kuri ir Daugavpils Universitātes studenti. Bet pagaidām nevaram atļauties paplašināt štatu,” nopūšas teātra direktors.

Vaicāts par Daugavpils teātra jauno repertuāra politiku, O. Šapošņikovs stāsta, ka tiekot domāts gan par plašākas auditorijas piesaisti, piedāvājot grandiozus, izklaidējošus iestudējumus, kā, piemēram, Raimonda Paula mūziklu “Dāmu paradīze”, kura pirmizrāde gaidāma 31. martā, gan par iestudējumiem, kas būtiski teātra mākslinieciskajai attīstībai – kā, piemēram, Monikas Zīles uzrakstītā luga.

Vājais punkts – auditorija

Daugavpils teātra atpazīstamības veicināšanu kā vienu no prioritātēm izvirzījusi decembrī izveidotā mārketinga un pārdošanas daļa Ievas Anševicas vadībā. Ierobežoto cilvēku un naudas resursu dēļ gan šobrīd tā galvenokārt tiek panākta, izplatot informāciju plašsaziņas līdzekļos, arī sadarbojoties ar tūrisma centru. Tuvākajā laikā ieplānots atjaunot Daugavpils teātra interneta vietni.

Tiesa, Daugavpils teātrim – vienīgajam profesionālajam teātrim Latgales reģionā – jāstrādā sarežģītā situācijā, jo vairāk nekā puse iedzīvotāju ir krievvalodīgie. Teātri ir divas trupas – latviešu un krievu. Bet kāda tad īsti ir Daugavpils teātra pastāvīgā auditorija? “Protams, mums ir savi uzticīgie teātra mīļi – gan latvieši, gan krievi, bet šobrīd strādājam pie tā, lai uzrunātu tos, kuri par teātri nekad nav interesējušies. Sevišķi pilsētas un novada latviešus,” stāsta Ieva Anševica, piebilstot, ka īpašas cenu atlaižu akcijas gan teātris pagaidām rīkot nevarot atļauties, bet studentiem, pensionāriem un skolotājiem ieeja uz izrādi jau šobrīd ir par 20% lētāka. Teātra pārstāve uzsver – apmeklējuma ziņā tendence jāvērtē kā pozitīva, jo, piemēram, pērn Daugavpils teātri apmeklējuši vidēji 2427 skatītāji mēnesī, bet jau šā gada pirmajos mēnešos – apmēram 3021 cilvēks mēnesī.

“Manuprāt, daugavpilieši ir izdarījuši neticamo,” saka Daugavpils teātra valdes locekle Evita Sniedze. Valmieras Drāmas teātra direktore un dramaturģe Daugavpils teātra valdē strādā kopš augusta pēc īpaša Kultūras ministrijas uzaicinājuma. 
E. Sniedze atceras, ka pērn jūlijā, kad teātrī ieradusies pirmo reizi, situācija bijusi traģiska. Teātris balansējis uz maksātnespējas robežas, un aktieros bija zudusi iedvesma strādāt. “Tādos brīžos teātris beidzas,” bilst E. Sniedze un uzsver, ka šobrīd aina esot pavisam citāda. Sevišķi – finanšu jomā, jo teātris veiksmīgi sadarbojas ar sponsoriem. Viņasprāt, Daugavpils teātra darbības vājais punkts joprojām ir nespēja piesaistīt auditoriju. Lai arī izrādes krievu valodā tiek apmeklētas samērā labi, latviešu publikā interese par teātri panīkusi. “Daugavpils teātrī ir vislētākās biļetes, kādas vien sastopamas profesionālo teātru apritē. Cilvēki jāpieradina, ka šeit ir profesionāla māksla un tāda maksā naudu,” darbības virzienu ieskicē E. Sniedze.

Kopjot māksliniecisko kvalitāti

E. Sniedze stāsta, ka līdzīga situācija pirms pieciem gadiem bijusi arī Valmieras Drāmas teātrī. Visus šos gadus teātra darbinieki esot mērķtiecīgi strādājuši ar repertuāra politiku, izkopjot publikas gaumi, un tagad var lepoties, ka cilvēki pieprasa klasiku. E. Sniedze uzsver, ka arī Daugavpils teātrī iecerēts rīkoties līdzīgi. Jau tagad, domājot par auditorijas estētisko baudījumu, tiek rūpīgi strādāts pie izrāžu mākslinieciskajām kvalitātēm – krāšņiem tērpiem un scenogrāfijas, pieaicinot to radīt profesionālus māksliniekus no Rīgas.

Protams, sevišķi priecīgi par Daugavpils teātra pakāpenisko atdzimšanu ir tepat teātrī sastaptie pilsētnieki. “Mēs negribam zaudēt teātri, jo vietējā kultūras dzīve bez šā radošā potenciāla un impulsa nav iedomājama,” teic Ināra Mukāne no Daugavpils novada domes Kultūras pārvaldes, kurai ar teātri izveidojusies ilggadēja sadarbība, rīkojot dažāda mēroga notikumus, piemēram, mākslas akciju Berķenelē vai Starptautisko tautas mākslas festivālu Augšdaugavā. “Man grūti iedomāties, kur gan citur, ja ne Daugavpils teātrī, mēs varētu atrast pasākumu režisorus un to vadītājus,” saka I. Mukāne un viņas teiktajam pievienojas Daugavpils novada domes izpilddirektore Vanda Kezika, teātrim svētkos novēlot strādāt tikpat un pat vēl radošāk.

Viedoklis

Dace Soikāne, daugavpiliete: “Kopš piedzimis mazulis, uz teātri nāku retāk, bet iepriekš kopā ar vīru apmeklējām to vismaz reizi mēnesī. Kad uzzināju, ka teātri, iespējams, slēgs – man bija šoks. Kā? Ja nu tiešām vairs nebūs Daugavpils teātra – kā tad mēs dzīvosim? Izrādes apmeklējums man pašai ir viena no Daugavpilī retajām iespējām drusciņ atslēgties no smagās ikdienas. Uz Rīgas teātriem taču mēs aizbraukt nevarētu, jo īpaši ar tagadējo algu un ņemot vērā degvielas izmaksas. Teātra jaunākais iestudējums monoizrāde “Rūžys byudu golūs” man ļoti patika, jo īpaši tāpēc, ka laukos ģimenē runājam latgaliski.”