Uldis Šmits: Dažādie cerību laiki 0
Ir svarīgi paturēt prātā ne tikai 1. maija kā Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienas un 4. maija svētku datumu kalendāro tuvumu, bet arī politisko saistību. Jo 1990. gada 4. maijā pieņemtā deklarācija par neatkarības atjaunošanu būtībā ir lēmums atdzīvināt un padarīt saistošus Satversmes galvenos pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu. Deklarācijā tāpat lasāms, ka Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidojamas saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju.
Šis Satversmes sapulces ratificētais (1920. gada 2. septembrī) līgums, ar kuru noslēdzās Brīvības cīņas, bija un joprojām paliek politiski ārkārtīgi svarīgs.
Turklāt visnotaļ zīmīgs. Līguma 2. pantā tika pavēstīts, ka, “ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi”.
Vairākas līguma uzliktās saistības Maskava jau sākotnēji neievēroja, it īpaši ar vieglu roku parakstīto apņemšanos “nepieļaut uz savas teritorijas sastādīties un uzturēties jebkādām organizācijām un grupām (..), kuru nolūks ir gāzt otras puses valdību”. Tas, protams, nevarēja būt nekāds pārsteigums, ja ņem vērā boļševiku sludinātos mērķus. Dienās, kad KSFPR slēdza mieru ar Latviju, sarkanarmija atradās Varšavas pievārtē, arī “padomju Polijas” valdība jau bija Maskavā sagatavota.
Tomēr poļi kaujās panāca lūzumu, ko dēvē par brīnumu pie Vislas, kas droši vien paglāba ne tikai viņus vien. Polijas un Padomju Krievijas pamiers un vēlāk 1921. gada martā arī miera līgums tika parakstīti Rīgā, kura sāka iegūt reģionāla diplomātijas centra nozīmi.
Latvija jau bija atzīta de iure, bet septembrī kļuva par Tautu savienības jeb Nāciju līgas dalībvalsti. Latvijas Republikas pirmā vēlētā parlamenta (un tā laikā pastāvējušo divu, attiecīgi Kārļa Ulmaņa un Zigfrīda Annas Meierovica vadīto, Ministru kabinetu) darbības posmu no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim tādējādi varam uzskatīt arī par lielāko starptautisko panākumu laiku jaundibinātajai ārēji apdraudētajai valstij ar karos gandrīz pilnībā nopostītu tautsaimniecību.
Galvenais uzdevums, protams, bija izstrādāt Satversmi, kuru pieņēma 1922. gada 15. februārī un kuru konstitucionālo tiesību speciālisti vērtē kā vienu no tā laika progresīvākajiem pamatlikumiem.
Ne viss izdevās – daudzus iesniegtos tiesību aktu projektus Satversmes sapulce nepaguva izskatīt, apstiprinātais Vēlēšanu likums nodrošināja parlamentā plašu pārstāvniecību, bet negribot piešķīra pārlieku lomu sīkpartijām, tāpēc vēlāk starpkaru periodā ievēlēto Saeimu sastāvs izrādījās pārmērīgi raibs un politiski sadrumstalots, kas apgrūtināja parlamenta darbu un nereti izraisīja valdību krīzes.
Taču kopumā tika ielikti stipri pamatakmeņi valsts tālākai izbūvei, ievadīta agrārā reforma un, ko nevajadzētu piemirst, atceltas muižniecības privilēģijas un likvidētas muižnieku kārtas organizācijas. Satversmes sapulces deputāts Kārlis Skalbe agrākajiem dzīves saimniekiem vāciešiem adresēja rindas: “Še valda latviešu kultūra. Ja jūs gribat skatīties uz Latviju kā uz mūsu kopīgo dzimteni, mācieties latviešu valodu un ieņemiet vietas mums blakus.”
Skan diezgan aktuāli, tāpat kā konstatējums – “visa trūkst, tikai sociālistu mums ir par daudz”, kaut gan Latvijā nav vairs ne Skalbes sastapto vecā kaluma sociķu, ne arī vācu kungu. Esam piedzīvojuši gluži citādas izcelsmes valdošās kārtas, kuras uzradās, kad jau pieminētajiem “mūžīgajiem laikiem” pienāca beigas.
Tagadējā valstī, ko reizēm mēdz saukt par “4. maija republiku”, diezgan daudzi šo aprindu ļaudis ir pratuši pārvērst savas agrākās privilēģijas mantiskā labumā un politiskā ietekmē. Izmantojot Satversmes pantos ietvertās tiesības un brīvības. Bet varbūt tāpēc jo sevišķi der atcerēties, ka tās ir arī mūsējās.
