Juris Lorencs: Neizliksimies, ka vīruss nav skāris mūsu iekšējo būtību 2
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Radošiem cilvēkiem piemīt neparasts talants paredzēt nākotni. Ar “pirkstu galiem” viņi jūt sabiedrībā, politikā un ekonomikā briestošās pārmaiņas, par kurām lielākā daļa vēl pat nenojauš.
Ieskatījos divās režisora Alvja Hermaņa publikācijās. Aizvadītā gada pašā nogalē intervijā “NRA” viņš saka: “Neviens cilvēks uz pasaules nezina, kas būs pēc diviem, pieciem vai desmit gadiem… Ļoti iespējams, ka daudzus globālus strīdiņus un kaislības kā cunami vilnis pārklās pārsteigums, kas nāks no moderno tehnoloģiju puses. Un tas var notikt ļoti pēkšņi.”
Tie bija pravietiski vārdi.
Pagāja tikai dažas nedēļas, un no Ķīnas sāka pienākt ziņas par noslēpumainu slimību, kas vēlāk tika nosaukta par Covid-19. Savukārt šodien parādās aizvien vairāk liecību par to, ka vīruss, iespējams, varētu būt “izsprucis” no Uhaņas Vīrusu pētniecības centra laboratorijas Ķīnā. Ne jau speciāli, vien nolaidības dēļ. Tātad pie vainas cilvēks un viņa radītās tehnoloģijas.
Tieši pēc trīs mēnešiem, marta nogalē, Hermanis savā “Facebook” lapā publicēja nelielu uzrunu, kurā cita starpā teica: “Pati klizma ar slimību, protams, nejauka, bet mani daudz vairāk interesē pasaule, kurā mēs atgriezīsimies pēc tam. Esmu pārliecināts, tā būs pilnīgi cita pasaule, jo izolācijā pavadītais laiks, vienalga, cik garš tas būtu, cilvēkus izmainīs radikāli – viņu paradumi būs citi, arī pēc atgriešanās normalitātē.”
Kopš šīs publikācijas pagājuši četri mēneši. Un es sāku domāt – kas ir mainījies? Ne tik daudz globālajā pasaulē, cik Latvijā, bet manā tuvākajā apkārtnē un manī pašā. Es iedomājos savus radus, draugus un paziņas.
Ir paplašinājusies tās saucamā “digitālā plaisa”.
Tie, kuri jau agrāk strādāja attālināti, darba ziņā jūtas vēl komfortablāk. Informācijas tehnoloģiju speciālisti apgalvo, ka viņi netiekot galā ar darbiem. Vienīgi žēlojas, ka nevarot nekur aizceļot, apmeklēt peldbaseinu un sporta zāli. Arī kādam puisim, kurš strādā dēļu fabrikā, dzīvē neesot mainījies pilnīgi nekas. Kādam jau atpazīstamam pavāram diena paiet, gatavojot ēdienu sainīšus. Tos klientiem ar divriteņiem piegādā kurjeri – indiešu un uzbeku studenti. Agrāk vasarās viņi apciemoja vecākus, tagad palikuši Latvijā. Iemesls – bailes, ka robežas atkal var noslēgt, nu jau uz ilgu laiku.
Bet ir cilvēki, kuriem Covid-19 un ar to saistītā distancēšanās atnesusi radikālas pārmaiņas.
Matemātikas skolotāja vidējos gados atstājusi darbu skolā. Iemesls – zudusi jebkāda motivācija strādāt. Lūk, viņas teiktais: “To, ka nav naudas algu pielikumiem, es vēl saprotu. Turējos pie skolas, jo patika ieiet klasē, runāt ar skolēniem. Tagad tas viss zudis. Attālinātās mācības man nav vajadzīgas, un arī audzēkņiem no tām liela labuma nav. Tā vairs nav mana skola.” Kāda cita laba paziņa, tieši otrādi, atradusi darbu skolā – gan cerībā, ka jau septembrī varēs ieiet klasē un vadīt stundu. Pirms tam viņa strādāja par gidi tūrisma firmā. Pagaidām izskatoties, ka šajā jomā nekas spožs nav gaidāms…
Bet tās ir tikai ārējās, redzamās izmaiņas.
Neizliksimies, ka vīruss nav skāris mūsu iekšējo būtību, ka šo pēdējo mēnešu laikā neesam saskārušies ar nomāktību, ar depresīvām domām.
Vienlaikus esam sākuši novērtēt ikdienišķu vienkāršību. Draugi vatsapā sūta bildes – mūsu jaunā siltumnīca, pirmais gurķis, pirmais sarkanais tomāts.
Saulriets virs Alauksta. Atrasta baravika. Cilvēki, kuri apceļojuši teju vai puspasauli, tagad lielās, ka apmeklējuši Kolku, Alūksni, Ludzu. Ka beidzot pabijuši Rotko centrā Daugavpilī, izpeldējušies Mūsas un Mēmeles satekā Bauskā. Citi makšķerējuši karpas Latgales dīķos un Jēkabpilī ēduši visgaršīgāko picu uz pasaules, ko cepis “īsts itālis”. Esam iemācījušies saskatīt un izbaudīt “mazos priekus”. Un tas ir labi.
Otrdienas rītā uz “Latvijas Avīzes” “karsto telefonu” man zvanīja kāda sieviete un cita starpā pajautāja: “Kas notiks, ja vakcīna pret Covid-19 nekad netiks izgudrota? Vai tiešām visu atlikušo mūžu distancēsimies un valkāsim maskas”? Lūk, tas ir jautājums, kuru baidāmies sev uzdot. Vai atteiksimies no Dziesmu svētkiem? No sporta? No mācībām īstā skolā, kur starpbrīžos čalo bērnu balsis? Vai vienīgās vietas, kur cilvēks vēl satiks otru cilvēku, būs lielveikals (labākajā gadījumā) vai slimnīca (sliktākajā)?
Latvija bez Dziesmu svētkiem – vai tā maz vairs būs Latvija? Bet varbūt tā domāju tikai es?
