Māris Zanders: Demokrātija nav lēts prieks 3
“The Economist” šā gada pirmajā numurā lasāms materiāls par ostrakisma praksi antīkās Grieķijas pilsētvalstīs. Balsstiesīgie vienreiz gadā ņem jebkuru lausku, uzraksta uz tās līdzpilsoņa vārdu, bez kura, viņuprāt, dzīve būtu labāka, un visvairāk balsu savākušais uz desmit gadiem no pilsētas tiek izraidīts. Pārfrāzējot teicienu krievu valodā, “lēti un dusmīgi”.
Savukārt Latvijā vēršanos pie elektorāta, lai uzzinātu tā domas par kādu jautājumu, tradicionāli pavada sūkstīšanās par to, cik dārgi šāda procedūra izmaksā un vai jēdzīgāk nebūtu naudu iztērēt citiem nolūkiem.
Piemēram, Centrālās vēlēšanu komisijas pārstāvji aizvadītā gada pašā nogalē publiski lēsa, ka parakstu vākšana par apturētajiem pašvaldību ārkārtas vēlēšanu likumprojektiem varētu izmaksāt ap miljonu eiro.
Turklāt nav skaidrs, cik šis jautājums – atšķirībā no, piemēram, Saeimas atlaišanas tēmas – vispār publikai ir interesants.
Arī senajās Atēnās gadījās, ka nobalsošana ostrakisma formā izvirta par nejaušību un garlaicības izpausmi. Ir tāds stāstiņš par kādu rakstītnepratēju, kurš Agorā vērsies pie blakus stāvošā ar lūgumu viņa vietā uzrakstīt izraidāmā vārdu. Kādu, jautājis uzrunātais. Aristīds, atbildējis rakstītnepratējs. Uzrunātais gan izrādījies pats Aristīds, tomēr korekti lūgumu izpildījis, vien apjautājies, par ko tad šis Aristīds tā nepatīk.
Atbilde bijusi: vienkārši apnicis, ka visur tiekot piesaukts kā paraugs…
Citiem vārdiem sakot, jebkura demokrātijas forma ietver sevī riskus, tomēr, atkārtošu, lielā atšķirība starp demokrātijas misēkļiem Atēnās un mūsdienu Latvijā ir to izmaksas. Keramikas lauskas un viens miljons eiro (vai pat pusmiljons) – ir zināma atšķirība, vai ne? Dārgi mums tā demokrātija izmaksā, dārgi.
Pirmkārt, tiem, kuri piekrīt šādam secinājumam, nekas netraucē prasīt saviem dārgajiem priekšstāvjiem varā pašreizējo parakstu vākšanas un nobalsošanas modeli mainīt – ir tāda priekšnojauta, ka šādas vēlmes sastaps dzirdīgas ausis.
Otrkārt, ir vērts vēlreiz pārdomāt skepses cēloni. Mēs tātad maksājam no valsts budžeta par to, lai sabiedrības mazākums varētu izpaust savu viedokli. Ja mēs uzskatām to par nepareizu situāciju, tad mums arī jāšaubās par vēlēšanu jēgu vispār, jo ikvienās vēlēšanās ir cilvēki, kuri vai nu balso par partijām, kuras vispār Saeimā vai pašvaldībā neiekļūst, vai nobalso par partijām, kas citu ieskatā neko labu valstij nedos.
Ik vēlēšanas tradicionāli pavada balsotāju savstarpēja pukošanās par “izšķiestām balsīm” vai “neapdomīgu izvēli”, tomēr kopumā mēs neapšaubām nepieciešamību vēlēšanas rīkot.
Ja mēs uzskatām, ka nav vērts tērēt naudu, jo tāpat 30 dienu laikā 150 tūkstoši parakstu netiks savākti, tad mēs tā netieši arī atzīstam, ka jebkurš par 150 tūkstošiem mazāks viedokļu skaits ir nebūtisks. Mēs, protams, varam pieņemt šādu versiju, bet tad tas nozīmē, ka nebūtisks ir nevalstisko organizāciju (kuras, starp citu, daudzos gadījumos arī saņem publisko finansējumu) viedoklis, ka neko nenozīmē piketi un demonstrācijas (kuru drošības nodrošināšana, starp citu, arī tiek segta no publiskās naudas) utt.
Lai nebūtu pārpratumu, pieminēšu, ka referendums par t. s. otro valsts valodu ir bijis pirmais un pēdējais, kurā esmu piedalījies, un vispār man nebūtu grūti uzskaitīt parlamentārās demokrātijas trūkumus. Tomēr, ja esam vienojušies par šādu valsts politiskās uzbūves modeli, tad šis modelis ir jāpieņem visā tā loģiskajā pilnībā, lai cik kaitinošas dažkārt ir modeļa sastāvdaļas.
Tādēļ daiļrunātāji par sabiedrības iesaisti, demokrātijas padziļināšanu un līdzīgi varētu mazāk domāt par politisko partiju finansējuma palielināšanu, toties paredzēt budžetā ik gadu noteiktu naudas summu parakstu vākšanas un potenciālo referendumu rīkošanas izdevumiem. Partijas, attaisnojot tām piešķirtā finansējuma palielināšanu, minēja, ka šī nauda palīdzēšot komunikācijā ar vēlētājiem. Lai cik dažādi vērtējamas dažkārt ir iniciatīvas, par kādām tiek vākti paraksti, tās arī ir komunikācija starp politiķiem un vēlētājiem, tikai šajā modelī tēmu izvēlas paši vēlētāji. Manuprāt, tā ir pat demokrātiskāk.
