Māris Zanders: Desmit grami sviesta uz kukuli maizes 1
Vismaz oficiālās retorikas līmenī pierasts dzirdēt, ka Latvijas izaugsme nevar balstīties lētākās izmaksās, ka zināšanas ir galvenais resurss 21. gadsimtā utt. Tāpat pierasts dzirdēt, ka zināšanu radīšanas procesā ļoti nozīmīga sastāvdaļa – zinātne – netiek pienācīgi finansēta.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nu informē, ka 2020. gada budžetā zinātnei atvēlēts papildu finansējums astoņu miljonu eiro apmērā.
Ņemot vērā, ka arī šāds pielikums, lai gan apsveicams, ir nepietiekams, jo saprotamāka ir interese, kā plāno sviesta kārtiņu plānots smērēt.
Te savukārt rodas secinājums, ka nozīmīga ir ne tikai vēlēšanās un spēja atrast naudu, bet arī māka paskaidrot savu rīcību. Un rodas arī vēlēšanās ieteikt IZM tās komunikāciju pamainīt.
Piemēram, nav grūti iedomāties neizpratni par to, ka daļa no papildu naudas tiks tērēta Latvijas dalībai Eiropas Kodolpētniecības organizācijā CERN un Eiropas Kosmosa aģentūrā EKA.
Vai tiešām Latvijai ir lietderīgi jau tā nepietiekamos naudas resursus izlietot šādi? Ko šī dalība mums dos? Pilnīgi saprotami jautājumi. IZM atbilde (preses relīze 11. oktobrī) ir vienlīdz, kā saka, apaļa un neko neizsakoša: dalība “paaugstinās pētniecisko izcilību un attīstīs inovatīvo kapacitāti”, “ļaus veikt starpdisciplinārus pētījumus” un tādā garā.
Kā cilvēkam, kurš sevi vairāk asociē ar humanitārajām un sociālajām zinātnēm, man būtu ērti šādu birokrātisko žargonu izmantot, lai piespēlētu kritiķiem, kuri var izsmējīgi jautāt, ko tad nu mēs tādu “kosmosā” atklāsim un, pat ja atklāsim, kāds labums no tā Latvijas ekonomikai. Savukārt pat virspusējs priekšstats par kosmosa industriju vedina teikt, ka IZM šādi tēriņi jāskaidro citādi – “saknē”.
Piemēram, izskaidrojot, ka kosmosa pētniecībai nepieciešamo tehnoloģiju un infrastruktūras izstrāde nozīmē arī darbu ar jauniem materiāliem un iekārtām, kuras vēlāk var atrast pielietojumu citās jomās. Kosmosa izpēte nozīmē nevis kaut ko “uzšaut gaisā”, bet arī pētīt, piemēram, procesus cilvēka organismā, materiālu īpašības. Nav sevišķi labs salīdzinājums, bet kaut ko līdzīgu var teikt par saikni starp militārajām un “civilajām” tehnoloģijām.
Pavisam vulgarizējot, varētu teikt, ka mūs interesē klātbūtne procesā, kurā rodas dažādi noderīgi blakusprodukti. Līdzīgi ar CERN.
IZM arī norāda, ka papildu finansējums tiks tērēts “zinātnisko institūciju starptautiskajam novērtējumam”. Izklausās loģiski, jo savas nabas apjūsmošana nenāk par labu arī zinātnē. Tomēr bažas rada IZM infografikā “Budžets zinātnei” (un ne tikai, protams) deklarētais mērķis “Izcilība visās zinātņu nozarēs”. Šī teksta ietvaros nav iespējams izvērst versijas par to, ko kurš saprot ar “izcilību” un cik reāli ir runāt par “visām nozarēm”.
Manuprāt, pats mērķis nav pareizs. Protams, izcilība ir vēlama, tomēr tādas nelielas valsts kā Latvija gadījumā svarīgāk ir nodrošināt pietiekamu kompetences līmeni visdažādākajās zinātnes disciplīnās kopumā. Tēlaini izsakoties, mēs varam arī iztikt bez Nobela prēmijas, bet mums ir nepieciešams, lai šajā valstī ir zinātnieki, kas seko līdzi tam, ko dara līderi pasaulē, saprot, ko šie līderi dara, un māk to izmantot.
Izmantojot seno teicienu – nav nekādas vainas būt tam, kurš pakāpjas uz giganta pleciem.
No šī viedokļa nebūtu jēdzīgi, ja institūciju izvērtēšana notiktu ar tēzi “vai nu līderi, vai nevajag vispār”. Novērtējums “no malas” ir noderīgs, tikai jāpatur prātā, ka vismaz humanitārajās un sociālajās zinātnēs šāda novērtējuma objektivitāte ir tikpat relatīva, cik pašmāju.
Piemēram, būtu slikti, ja vērtēšanas rezultātā par “neperspektīviem”, “starptautiski nekonkurētspējīgiem” utt. tiktu atzīti pētījumi par Latvijas vēsturi un kultūru, jo tie kādam starptautiskam ekspertam liekas pārāk specifiski. Nevajadzētu papildu finansējumu Latvijas zinātnei tērēt ekspertiem, kuri iemācījušies ar svarīgu sejas izteiksmi piesaukt paradigmas, diskursus, naratīvus un “Big Data”.
Tātad mums derētu labāk skaidrot, ar ko zinātne nodarbojas, un neidealizēt ārvalstu ekspertus.
