Juris Lorencs: Cilvēki kā apmāti seko vīrusa statistikai – cik saslimušo, cik mirušo 0
Pirms deviņdesmit gadiem, 1930. gada 18. aprīlī, radio BBC vakara ziņu izlaidums no Londonas sākās un beidzās ar vārdiem – “Good evening. There is no news today”, tātad: “Labvakar. Šodien ziņu nav.”
Šie vārdi atskanēja ēterā ierastajā ziņu laikā – plkst. 20.45. Nākamās piecpadsmit minūtes jaunumu vietā tika atskaņota klaviermūzika.
Notikums, kas iegājis pasaules vēsturē kā “diena bez ziņām”.
Vai tiešām BBC nebija ko teikt? Pasaulē plosījās Lielā depresija, kas īpaši smagi skāra Lielbritāniju.
1930. gada pavasarī valstī jau bija ap divi miljoni bezdarbnieku, dažās industriālajās pilsētās bezdarba rādītāji sasniedza 70%. Katru dienu bankrotēja lielāki un mazāki uzņēmumi milzīgi cilvēku pūļi piedalījās tā saucamajos “bada cietēju” un “tukšo kastroļu” maršos.
Tātad notikumu patiesībā bija vesela gūzma! Atliek vien secināt, ka cilvēki raudzījās uz pasauli citām acīm.
Lasot to laiku memuārus un atmiņas, jūtams, ka rakstītāji prata atrast prieku sīkās ikdienas lietās, bet grūtības, slimības, pat nāvi uztvēra kā dabisku dzīves sastāvdaļu.
Varbūt tāpēc nebija tik milzīga pieprasījuma pēc jaunumiem. Pēc skandāliem, sensācijām, baumām – jā, interese par tiem bijusi visos laikos, bet ne pēc ikdienas ziņām.
Varētu jautāt – kas tieši laikrakstu lasītāju un radio klausītāju pārvērta “mediju cilvēkā”? Tādā, kurš atrodas nemitīgā sasaistē ar televīzijas kanāliem un interneta ziņu portāliem. Ar draugu, paziņu un gluži nepazīstamu cilvēku “Facebook” lapām un “Twitter” kontiem.
Vai tikai modernās tehnoloģijas? Jeb tomēr kaut kas dziļāks, nopietnāks, ko vācieši sauca par “Zeitgeist”, par “laika garu”?
Kārlis Markss teiktu – raugieties uz pamatiem, uz ekonomiku. Iespējams, viņam ir taisnība. Mēs dzīvojam tā saucamās “uzmanības ekonomikas” laikmetā, kad naudu ienes ne tikai reālas, taustāmas lietas, ne tikai informācija un izklaide, bet arī uzmanība.
Piemēram, klikšķi internetā, kad mēs atveram vienu vai otru portālu vai virsrakstu, tā palīdzot ziņu ražotājam pelnīt ar reklāmu.
Bet kas piesaista vislielāko uzmanību? Sliktās ziņas! Ne velti radies paradoksālais teiciens – “labas ziņas ir sliktas ziņas”. Šajās dienās cilvēki kā apmāti seko vīrusa statistikai – cik saslimušo, cik mirušo. Atzīšos – arī es.
Un katru dienu mēs uzzinām – atkal konstatēti jauni inficēšanās gadījumi! Vīruss atrasts vēl dažos novados! 4. maijā, Latvijā jau 896 inficēto! Bet varbūt vietā vajadzētu teikt – tikai 896 inficēto. Nevis “jau”, bet “tikai”.
Uz pasaules, īpaši uz Rietumeiropas un ASV, fona Latvija vismaz pagaidām atgādina drošības saliņu. Man pašam liekas, ka šajā 4. maijā daudz svarīgāks bija cits skaitlis – 348.
Cilvēki, kuri jau pilnībā izveseļojušies. Vēl kāda šķietama “bēdu ziņa” – lielākā daļa inficēto nemaz nenojaušot, ka viņi ir slimi – tā saucamie asimptomātiskie pacienti.
Kādas šausmas, staigā apkārt un inficē citus! Bet vai tad būtu labāk, ja šie cilvēki atrastos slimnīcās? Bet vai to vispār var saukt par īstu slimošanu? Atbilde uz šo jautājumu labāk lai paliek ārstu ziņā. Jo īpaši šajās dienās, kad apkārt cirkulē vispretrunīgākā informācija, viltus ziņas un sazvērestības teorijas, vajadzētu uzticēties profesionāļiem.
Pēc veikala apmeklējuma mēs cenšamies cītīgi mazgāt rokas. Par laimi, vīrusu var aizskalot izlietnē. Citādi ir ar lieku, nevajadzīgu, pat kaitīgu informāciju – tā aizķeras mūsu atmiņā un ik pa brīdim atgādina par sevi.
Tad jau labāk censties no tās izvairīties, nenodot tālāk, neinficēt citus.
Informatīvā higiēna – vēl viens termins, ko aiz sevis atstās Covid-19 epidēmija.
Bet pagaidām atliek vien dzīvot cerībā, ka kādu dienu varēsim lasīt – šodien Latvijā jauna inficēšanās nav konstatēta. Un tā vairākas dienas pēc kārtas, līdz vīrusu vispār pārstās pieminēt.
Tā būs pirmā diena bez Covid-19 ziņām. Kad uz jautājumu “kā iet?” varēs atbildēt “viss pa vecam”. Paliks vien atmiņas par šo dīvaino laiku, kad skaitījām slimniekus un mirušos.
Bet skaitļi ir bezpersoniski, tie atsvešina mūs vienu no otra. Neseno Lieldienu laikā, Klusās sestdienas rītā, mūžībā aizgāja tuvs draugs, Latvijā pazīstams žurnālists.
Līdz ar viņu abstraktā Covid-19 statistika ieguva pavisam konkrēta cilvēka vārdu. Sāpīga pieredze, kas pavadīs visu atlikušo mūžu.
