Dieva izredzēts, baznīcas atstumts. Valstsvīra un garīdznieka Franča Trasuna dzīves traģēdija 0
Pat politiskie oponenti atzina viņu par populārāko valstsvīru. Tauta Franci Trasunu mīlēja, sevišķi latgalieši, no kuriem deputātu kandidāts Saeimas vēlēšanās saņēma visvairāk “plusu”, apsteidzot arī Valsts prezidentu Jāni Čaksti. Tomēr ne ļaužu atzinība, ne pūles Latgales atbrīvošanā no Vitebskas guberņas jūga un pievienošana kopējai Latvijas valstij neglāba no baznīcas soda, kas salauza viņa sirdi.
Kad Saeimas tribīnē kāpa Francis Trasuns, stenogrāfisti smagi nopūtušies – šā deputāta uzstāšanās viņiem bija īsts pārbaudījums. Sācis ar uzrunu “Mani kungi!” latviešu mēlē, viņš savu sakāmo turpināja tikai latgaliski. Rakstveži vēlāk sūdzējās, ka nevarot visu saprast un paspēt teikto uzlikt uz papīra. Viņš gan nebija vienīgais, kas Saeimas sēdēs runājis latgaliski, to darīja arī novadnieks Francis Kemps, taču Trasuns uzstājās daudz biežāk, 2. Saeimā vien – 200 reižu. Bija erudīts, teicams orators, izteicies argumentēti un arī asi, pret saviem politiskajiem pretiniekiem varējis būt pat ļoti nesaudzīgs.
Oponenti nepalika parādā un nereti viņu pārtrauca ar izsmejošiem izsaucieniem, kas latgalietim tā uzsitis asini, ka sadevis šiem pa mizu – ar vārdiem, saprotams. 1925. gadā kādā no sēdēm dabūja trūkties boļševiku un komunistu līdzskrējēji, kad Trasuns uz viņu irgošanos atbildējis: “Es esmu pārliecināts, ka jūs, kungi, kas še smejaties, nesmietos vis tādā gadījumā, ja še runātu boļševiks – komunists, tāpēc ka tie ir jūsu brāļi un no tiem jums baiļu nav, bet jums gan ir bailes no nacionālās Latgales.” Izskatās, ka pirmās brīvvalsts Latvijā bija tautas kalpi, kas no vārda “nacionāls” bijās kā velns no krusta līdzīgi kā mūsdienās ne viens vien pārmērīgs liberālis. Šodien Trasuns būtu sarūgtināts, jo jauno laiku Latvijā ne tikai runām, bet pat deputātu zvērestam Saeimā nav ļauts skanēt latgaliski, un par to var saņemt aizrādījumu.
Tauta ceļ uz rokām
Jau Satversmes sapulces laikā viņš sparīgi iestājas par Latgales kultūras un valodas īpatnību un aizstāvību, pretojas latgaliešu asimilācijai. Kopā ar F. Kempu pieprasīja latgaliešu izloksnes iekļaušanu Satversmes projektā, taču priekšlikums tiek noraidīts. Debatēs par šo jautājumu saka: “Tāpat kā mēs varam iemācīties baltiešu izloksni (domāta latviešu literārā valoda. – I. P.), tāpat arī jūs variet iemācīties latgaliski. Baltiešiem (latviešiem. – I. P.) vajag prast latgaliešu izloksni, un nedrīkst būt, ka viena tautas daļa nezin otru tautas daļu.”
Otrās Saeimas vēlēšanās, kas notika 1925. gada 3. un 4 oktobrī, viņš no visiem deputātu kandidātiem Latgalē saņēma vislielāko atbalstu – gandrīz 11 tūkstoši vē-lētāju Franci Trasunu bija pierakstījuši klāt savās vēlēšanu listēs. Tolaik pastāvēja tā saucamo grozāmo sarakstu princips, kad, izvēloties vienas partijas deputātu sarakstu, balsotājs to varēja papildināt ar kandidātu no kāda cita saraksta. Oficiālajos vēlēšanu dokumentos šos pierakstījumus sauca par taloniem. Lai gan atsevišķu kandidātu iegūtais vēlētāju atbalsts pilnībā nav salīdzināms, piemēram, var nosaukt vairāk zināmu politiķu rekordus: Kārlim Ulmanim – 4407 taloni, Rainim – 4286, bīskapam Jāzepam Rancānam – 4265, ģenerālim Jānim Balodim – 3113. Arī pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste saņēmis mazāku pierakstījumu skaitu – 5543.
Trasunu Saeimā iebalsoja viņa mīļie latgalieši no dažādām listēm – labējām, kreisām –, savu balsi uzticēja ne mazums cittautiešu. Jaunās valsts otrajās vēlēšanās piedalījās 141 kandidātu saraksts no 43 partijām, no kuriem pārstāvniecību Saeimā ieguva 25 – lūk, tas tik bija pārbaudījums demokrātijai!
Saeimā šis bija Trasuna otrais un pēdējais starts. Pirmajā viņš sekmīgi kandidēja no Kristīgo zemnieku partijas, 2. Saeimā – no Latgales Demokrātu partijas un iekļuva, pat par spīti augstākās katoļu garīdzniecības lēmumam izslēgt viņu no baznīcas.
Baznīca atstumj
Paziņojumu par garīdznieka Franča Trasuna ekskomunikāciju jeb izslēgšanu no Romas katoļu baznīcas visās Latvijas draudzēs nolasīja tikai nedēļu pirms vēlēšanām. Tas bija pats bargākais soda mērs, kādu vien tolaik varēja piemērot ticīgam cilvēkam. Turklāt jaunajos laikos – nebijis gadījums Latvijas katoļu baznīcā. Formāli Trasuns sodu saņēma par divu kanonu neievērošanu – celibāta pārkāpumu un garīdznieka tērpa nevalkāšanu, kad nebija jāpilda ar baznīcu saistītie pienākumi. Runas klīda par viņa attiecībām ar mājkalpotāju Mariju Staņislavsku, kuru bija pieņēmis darbā pateicībā par viņas palīdzību, kad 1905. gada revolūcijas laikā tika vajāts. Nebija melots – Saeimas tribīnē garīdznieks tiešām nekāpa ar sutanu mugurā, jo savā politiķa darbā stingri pastāvēja uz neatkarību no baznīcas varas.
Rīgas arhibīskapam Antonijam Springovičam tiešā tekstā tā arī paziņojis: “Ekselence, baznīcas lietās es tev paklausu un bučoju roku. Politikas sarežģītajā laukā, kur tu apjēdz maz vai nezini nekā, – lūdzu, liec mani mierā.” Var būt, ka raksturā nosvērtāks vīrs šādu izrunāšanos būtu piecietis iepretim Trasuna labajiem darbiem tautas un baznīcas labā. Zināms, ka, pateicoties viņam, katoļi atguva Svētā Jēkaba katedrāli un Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu Rīgā, kuras ilgus gadus bija izmantojuši luterāņi, Aglonas bazilika saņēmusi zemi un naudas līdzekļus, tāpat savākti ziedojumi Rēzeknes katedrāles altāriem, un kur vēl iniciatīva par Latgales Tautas universitātes un konservatorijas dibināšanu, sadabūtā nauda Rēzeknes Tautas pils celtniecībai, Latgales teātra izveidei, 55 miljonu Latvijas rubļu papildfinansējums Latgales skolām utt. Tomēr raksturā asais un gana valdonīgais poļu izcelsmes arhibīskaps lecīgo ierindas priesteri gribēja dabūt pie paklausības ne tikai baznīcas lietās, bet arī politikā, lai paturētu ietekmi viņa darbam Latgales Kristīgo zemnieku partijā un Saeimas frakcijā.
Kad Trasuns neļāvās, nekas cits neatlika kā nolikt pie vietas ar sodīšanu. Vispirms viņš 1924. gadā garīdzniekam aizliedz pildīt baznīcas priestera pienākumus – vadīt garīgās ceremonijas, pēc tam nosūta uz Romu kūrijas vadības ziņojumu, dokumentā nosaucot Trasunu par morāli pagrimušu un apsūdzot tautas dievbijības postīšanā, kā arī baznīcas autoritātes graušanā. Svētais tēvs Pijs XI bez liekas kavēšanās izdod bullu par dumpinieka izslēgšanu no baznīcas.
Vatikāns atzīst kļūdu
“Nevienā citā amatā es nebūtu varējis tik daudz darīt savas dzimtenes labā, kā būdams garīdznieks, lai gan arī neviens cits amats man nebūtu atnesis tik daudz nepatikšanu, vajāšanas, spīdzināšanas un ļaužu ļaunas gribas,” nākas atzīt Francim Trasunam. Taču, pat atstādināts no amata, viņš neapšauba baznīcas autoritāti un vēl 1925. gada 5. augusta avīzes “Zemnīka Bolss” publikācijā raksta: “Arhibīskaps ir likumīgais mūsu priekšnieks, un, kamēr nav dots cits, es nevaru viņa autoritāti atmest. Tāpat kā es nevaru tēva autoritāti atmest, pat ja viņš būtu netaisnīgs.”
Garīdznieks mēģināja lietu vērst uz labu. “Es neatrodu pie sevis nekādu noziegumu pret ticību, tikumību vai Baznīcas jeb Svētā Krēsla autoritāti. Vēl vairāk, es esmu atklāti visu priekšā aizstāvējis ticību un Baznīcu gan mutiski parlamentā, gan rakstiski,” teikts aizstāvības rakstā, tomēr pūles atspēkot netaisno lēmumu izrādījās veltas. Šķiet, vienīgais, par ko Trasuns tajā brīdī varēja būt pateicīgs Dievam, ka viņa izslēgšanu no baznīcas nepiedzīvoja vecāki, sevišķi māte Ieva. Tieši viņas padomam sekojot, Francis pēc skološanās Jelgavas ģimnāzijā devās uz Pēterburgu, lai katoļu garīgajā seminārā un akadēmijā astoņus gadus veltītu teoloģijas studijām. Ja būtu tikai paša vaļa, varbūt izmācītos par mežsargu, skolas laikā viņu interesējušas dabas zinības.
“Kad lasīju par priestera Trasuna dzīves gājumu un tām peripetijām, kurām viņš gāja cauri, man gluži vienkārši acīs saskrēja asaras, sirds sažņaudzās un vārda tiešā nozīmē gribējās raudāt. Viņš bija savas zemes patriots, ticīgs, iestājās par vērtībām, ticību, savu zemi un valodu, bet piedzīvoja lielu neizpratni no tiem, kuri bija viņa paša tuvākie, kuriem vajadzētu viņu atbalstīt,” tā saka Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs dienā, kad Trasuna vārds tika godināts viņa 150. jubilejas gadā.
Katoļu baznīca tikai pēc 73 gadiem 1998. gadā atzina savu kļūdu, ka priestera atšķiršana no ticīgo kopības notikusi politisku motīvu iespaidā, tāpēc ekskomunikācija nebija kanoniski pamatota, un atjaunoja garīdznieka Trasuna labo vārdu. Par to īpaši esot jāpateicas pāvestam Jānim Pāvilam II, kurš nevilcinoties atsaucies Latvijas Katoļu baznīcas vadītāju lūgumam un izskatījis lietu ārpus kārtas, atceras kardināls Jānis Pujats. Reizē ar ziņu par garīdznieka reabilitāciju viņš visiem, kurus bija skārusi šī lieta, publiski atvainojies arhibīskapa Springoviča un baznīcas vārdā.
Trasuni atgriežas “Kolnasātā”
Kuplā Trasunu saime padomju okupācijas gados piedzīvoja ne mazums zaudējumu. 1941. gadā uz Sibīriju izsūtīja “Kolnasātas” jauno saimnieku Franča brāli Jāni ar sievu Mariju un piecām meitām. Ģimene atgriezās dzimtenē, taču mājas savā īpašumā bija pārņēmusi jaunā vara. Ļaudis runājuši, ka lielu daļu iedzīves – mēbeles un citas derīgas mantas – pēc deportācijām esot savācis tuvējais kaimiņš. Kad laiki mainījušies, daudz ko vienkārši nokurinājis. Piecpadsmit gadus izsūtījuma izcieta arī Franča brāļa Donata dēls Jezups. Izglītību ieguvis Rēzeknes Tirdzniecības skolā, taču līdzīgi savam slavenajam onkulim izvēlējies politiķa ceļu un kļuvis par gados jaunāko Tautas padomes locekli, piedalījies Satversmes sapulcē un ievēlēts visās četrās brīvvalsts Saeimās, kurās darbojies līdz pat Kārļa Ulmaņa apvērsumam.
Līdztekus strādājis par redaktoru laikrakstā “Jaunō Straume”, bijis Latvijas Bankas padomes loceklis, arī sabiedrisks darbinieks – dibinājis Rēzeknes Latviešu biedrību un vēl piedevām apveltīts ar izcilu balsi – gluži kā Šaļapinam. 1940. gadā Augusts Kirhenšteins komunistu valdībā viņam esot piedāvājis ministra portfeli, taču Jezups atteicis, jo bija taču zvērējis uzticību Latvijas Satversmei. Ar sievu un meitu viņš nonāk izsūtāmo sarakstos. Pēc atgriešanās no Sibīrijas strādā rēķinveža darbu dzelzceļa uzņēmumā, dzīves nogalē viņam palīdzīgu roku sniedz rakstnieks Jānis Klīdzējs, ar kuru uzturējis saraksti izsūtījuma gados. Apglabāts Ogres kapos.
Par politiķi jau atjaunotajā Latvijā kļuvis vēl viens no Trasunu dzimtas – Māris Indulis Graudiņš. Viņa dzimtene ir Zviedrija, taču 1992. gadā ar kuplo sešu bērnu ģimeni pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Būdams aktīvs trimdas sabiedrībā, arī jaunajā dzīves vietā iesaistās politikā un kļūst par atjaunotās valsts pirmās Saeimas deputātu. Šobrīd Graudiņš darbojas partijas “Progresīvie” valdē, strādā par pasniedzēju Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā, ir pastāvīgs Franča Trasuna muzeja “Kolnasāta” atbalstītājs.
Trasuni dzimtajā Sakstagalā atgriezās 1992. gadā – ar F. Trasuna muzeja “Kolnasāta” atvēršanu apmeklētājiem. Tā iniciatore un direktore vairāk nekā 20 gadu bija Valentīna Bruzgule. Franča Trasuna piemiņas atjaunošanu un uzturēšanu viņa pieņēma par savas dzīves uzdevumu, bet “Kolnasātu” sauca par otrajām mājām. Arī aizsaulē Valentīna ir Franča Trasuna tuvumā, jo apbedīta netālu no viņa kapavietas Rēzeknē.
Jaunā muzeja vadība pirms trim gadiem iedibināja tradīciju Franča dienā aicināt visus trasuniešus uz F. Trasuna muzeju “Kolnasāta”, kad oktobra otrajā sestdienā tiek atzmēta Franča diena un Trasunu dzimtas saiets. Sanāk krietns pulks, tas nozīmē, ka dižās latgaliešu dzimtas pēcteči Latvijai palikuši uzticīgi.
Baznīcu zvani klusēja
Bija pienākušas 1926. gada Lieldienas, dievnami aicināja uz Svēto misi. Posās arī Francis Trasuns. Tādā dienā ticīgs cilvēks nevar palikt mājās, pat ja izslēgts no baznīcas. Gribēja tikai klusi pastāvēt Jēkaba baznīcas priekštelpā, taču neizdevās – vērīgie garīdznieki pamanīja un ar negodu izvadīja no dievnama. Pēc pāris dienām, kad pēc rakstīšanas piecēlies no darba galda, lai dotos pastaigā ar sunīti, viņš pēkšņi saļima. Trasuna sirds bija pārstājusi pukstēt.
Latviju saviļņoja aicinājums atvadīties no sava izcilā valstsvīra: “Šodien mēs pavadām uz mūža dusu mūsu pirmo tautas darbinieku, Saeimas deputātu, baznīckungu Franci Trasunu. Šosvētdien, 11. aprīlī, 1.03. viņa mirstīgās atliekas no stacijas Rēzekne I pavadīs uz Rēzeknes Brāļu kapiem, kur apglabās. Tautieši, neaizmirsīsim, ka baznīckungs Trasuns ir pirmais no Latgales garīdzniekiem, kurš ir ziedojis visas savas spējas dēļ Latgales tautas labklājības pacelšanas. Neaizmirsīsim, ka baznīckungs Francis Trasuns ir viens no tiem, kas tika vajāts no bijušās cara valdības par zemnieku interešu aizstāvēšanu un vairākas reizes bija izsūtīts no savas dzimtenes Latgales, tamdēļ visi iesim uz staciju un piedalīsimies viņa pavadīšanā uz viņa mīļoto dzimtenes smilti.”
Svētītā zemē viņam bija liegts atdusēties – Rēzeknes Miera kapos izrakto bedri kāds pa nakti bija aizbēris ar gružiem. Karavīri izraka jaunu tuvējos neatkarības cīnītāju Brāļu kapos.
Tauta viņu mīlēja. Dienā, kad vilciens dižo latgalieti veda atpakaļ uz dzimto novadu, ļaudis slīga ceļos turpat pie dzelzceļa sliedēm un lūdza par aizgājēja dvēseli. Rēzeknes stacijas perons bija sagaidītāju pilns, bēres vadīja ģenerālis Krišjānis Berķis. Ceļā uz kapsētu Trasunu pēdējā gaitā izvadīja desmitiem tūkstošu cilvēku, viņu vidū bija Valsts prezidents, Saeimas delegāti, kultūras darbinieki. Rainis Jezupam Trasunam nodod savu līdzjūtības vēstuli, kurā Franci Trasunu nosauc par pirmo latgalieti, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām tautas daļām. “Tāda gaita dota tikai retam.” Pašus skaistākos atvadu vārdus, kas tagad ierakstīti Latvijas vēsturē zelta burtiem, velta Jānis Čakste: “Francis Trasuns ielika Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali.”
Bet baznīcu zvani Rēzeknē todien klusēja.
Franča Trasuna muzejs “Kolnasāta”
Atrodas Rēzeknes novada Sakstagala pagastā, Kalna ielā 3.
Atvērts no pirmdienas līdz piektdienai 8.00 – 16.30. No 1. maija līdz 1. oktobrim strādā arī sestdienās 10.00 – 16.00. Ārpus noteiktā darba laika var apmeklēt, piesakoties iepriekš.
Vairāk informācijas www.facebook.Trasuns. com
Francis Trasuns
garīdznieks, valstsvīrs, literāts, sabiedrisks un kultūras darbinieks
Dzimis 1864. gada 16. oktobrī Sakstagala pagasta “Kolnasātu” mājās Ievas un Staņislava Trasunu septiņu dēlu ģimenē kā sestais bērns.
Mācījies vietējā pagasta skolā, vēlāk – Jelgavas ģimnāzijā, Pēterpils garīgajā katoļu seminārā un Pēterpils akadēmijā, iegūstot teoloģijas maģistra grādu.
1906. gadā ievēlēts Krievijas impērijas I Valsts domē.
Strādājis garīdznieka un pasniedzēja darbu.
1917. gadā piedalījies Latgales latviešu kongresa organizēšanā, bijis galvenais atbalstītājs Latgales apvienošanai ar Vidzemi un Kurzemi.
1917. – 1918. gadā Latvijas Pagaidu zemes padomes priekšsēdētājs.
1918. – 1920. gadā Latvijas Tautas padomes loceklis.
1919. – 1920. gadā LR Pagaidu valdības Latgales ministrs, iekšlietu ministra biedrs.
1920. – 1922. gadā LR Satversmes sapulces deputāts.
1922. – 1926. gadā 1. un 2. Saeimas deputāts
Publicists un izdevējs laikrakstiem “Auseklis” un “Zemnīka Bolss”, žurnālam “Zemnīka Draugs” u. c.
Latgaliešu mācību grāmatu un literāru darbu autors, folkloras vācējs.
1926. gadā ar pāvesta Pija XI bullu izslēgts no katoļu baznīcas.
Tā paša gada 6. aprīlī mirst ar sirdstrieku, apglabāts Rēzeknē.
1992. gadā “Kolnasātās” atklāts piemiņas muzejs un uzstādīts krucifikss.
1998. gadā ar Vatikānā izdotu Baznīcas klēra kongregācijas rakstu reabilitēts.
