Dīķis – veldzei un priekam. Kur rakt, kā izveidot? 0
Liela priekšrocība, ja māja atrodas ūdens tuvumā – pie upes, ezera vai jūras, bet veldzējošu un relaksējošu oāzi var radīt arī ar nelielu dīķīti, baseinu vai strūklaku.
Urdzošā ūdens rotaļa strautiņā, ūdenskritumā vai strūklakā sniedz prieku un atpūtu acīm, nerviem, kā arī grezno katru mājas sētu. Tāpat vizuāli pievilcīgāku un plašāku vidi padara neliels baseins vai dīķītis, kur pat var ielaist zivis. Ūdenskrātuve turklāt arī regulē mitruma līmeni augsnē un piesaista dārzam putnus.
Piemājas dīķi parasti rok āderu krustpunktā, ideāli, ja teritorijā ir pazemes avoti, kas ūdenstilpi pastāvīgi piepilda ar ūdeni. Ja tomēr šādu dabas dāvātu nosacījumu nav, dīķi var rakt jebkurā vietā, tam nodrošinot hidroizolāciju (lai nerastos pārsteigumi un ūdens no dīķa nepazustu, ja zem tā ir vāja, ūdeni caurlaidoša grunts). Izvēloties vietu ūdenstilpei, jāraugās, lai ap to nebūtu daudz koku, no kuriem regulāri sabirtu lapas un kuri rada noēnojumu. Iecerētiem ūdensaugiem nepieciešams pietiekami daudz saules gaismas, īpaši vērtīgas ir vakara stundas.
Dīķa formai jābūt skaidrai, jau sākot rakšanu, jo pēc tam formu mainīt būs grūti – ūdenstilpes malas būs nestabilas un bruks. Ūdenskrātuves formu (apaļu, ovālu nierveida, neregulāru) vislabāk pieskaņot apkārtējai ainavai. Lielākam dīķim noderīgi ieplānot līcīšus, padziļinājumus, vienu galu parasti veido stāvāku, bet otru – lēzenāku. Krastus nevajag veidot pārāk stāvus, lai vēlāk nebūtu grūti ar akmeņiem nostiprināt malas un dīķi būtu ērtāk lietot. Pa krasta ūdens līniju iespējams arī izbūvēt visdažādākās konfigurācijas nostiprinājumus ar metāla vai impregnētiem koka (vislabāk ozola) pāļiem. Parasti šādas sienas augstumu veido līdz pusotram metram. Krastu mēdz nostiprināt ne tikai ar vienu pāļu sienu, bet veidot terases (lai konstrukcija neapgāztos vai neizskalotos, to nostiprina ar speciāliem enkuriem). Terasēs var augt ūdensaugi, arī pašiem vieglāk iebrist ūdenī, ja dīķis ir pietiekami dziļš un tajā iespējams peldēties. Plānojot bagātīgu apzaļumošanu, veido atbilstoša dziļuma zonas konkrētiem augiem, kuras nodala ar valnīšiem.
Pa dīķa perimetru augsni labi noblīvē. Izraktajā ūdenstilpes gultnē parasti ieklāj PVH baseina plēvi, kuras biezumu izvēlas atkarībā no dīķa lieluma (lielāka ūdens masa radīs lielāku slodzi, tāpēc jāņem biezāka plēve), nopērkama arī ar bitumu pārklāta un armētā plēve. Lai plēvi pasargātu no akmeņu šķautnēm, saknēm un citiem asumiem augsnē, kas to var caurdurt, pirms tās ieklāšanas nepieciešama smilšu vai speciāla materiāla “odere” jeb amortizējošais slānis. Aizsargslāni var veidot arī no filca vai pussintētiska paklāja. Plēvi nostiprina, noklājot tās virsmu ar akmeņiem, kas arī veido ūdenskrātuves dekoratīvo noformējumu. Vienlaikus akmeņi noder tehnisko ietaišu (sūkņa, filtrēšanas iekārtas, elektroinstalāciju u. tml.) nomaskēšanai. Baseinā uzturot nemainīgu līmeni, tostarp lietus un palu laikā, vajadzīga ūdens pārplūdes caurule, kuras diametru izvēlas atkarībā no ūdenstilpnes lieluma. Tāpat jau dīķa veidošanas sākumā iebetonē balstus ieplānotajai laipai vai tiltiņam.
Lai ūdens spogulis nebūtu vienmuļš, kā arī ūdens cirkulācijai un bagātināšanai ar skābekli daudzi praktizē izveidot kādu strūklaku vai kaskādi vienā dīķa malā, tāpat veido arī dekoratīvus strautiņus. Strūklaku iespējams ierīkot akmeņu krāvumā, izdobtā akmenī, pat skulptūrā vai dizaina priekšmetā, bet visbiežāk ūdens šļācas no vienkāršas vai dekoratīvas caurules. Ūdens cirkulāciju nodrošina ar sūkņa palīdzību, lai to uzsūknētu, piemēram, strautiņa vai ūdenskrituma izteces punktā.
Ja par ūdens burvību vēlas priecāties arī naktī, ap dīķīti vai baseinu mēdz izvietot gaismas ķermeņus, tos iespējams iemontēt arī pašā baseinā, tikai jāizvēlas tieši šim nolūkam paredzēta elektroinstalācija un spuldzes. Vienmuļāku ūdens spoguli atdzīvina peldošās lampas vai krāsainas gaismas spēles (ūdens strūkla no zemūdens sūkņa griež virs tā novietotu plastikāta ripu ar krāsu segmentiem).
Romantiskas baudīšanai un arī ērtībai noder laipas un tiltiņi, uz kura margām var uzkarināt arī puķu podus ar nokarenām fuksijām vai petūnijām. Izliektu tiltiņu var veidot arī pāri mākslīgi veidotam grāvītim vai simboliskai upītei, kur ūdens vietā ir smilts, grants vai pat horizontāli novietots klūgu pinums – it kā atdarinot strauta tecējumu. Parasti šādas mazās arhitektūras formas gatavo no koka, tad vislabāk ņemt dziļi impregnētu materiālu, lai tas kalpotu ilgāk. Ilgmūžīgāka būve būs no metāla vai to kombinējot ar koku (atbildīgākajās vietās liekot izturīgu nerūsējošo tēraudu). Pie lielākas ūdenskrātuves noderīgi izbūvēt piestātni laivai vai ūdensvelosipēdam. Ja upē vai dīķī ir ļoti mainīgs ūdens līmenis, tad noderīgs būs pontonu tilts – tas atradīsies tieši virs ūdens. Uz pontoniem bieži veido arī piestātni vai peldošu platformu, kur iekārto terasi, nojumi, atpūtas namiņu vai arī pirtiņu.
