Diāna Jance: Dīvaina detektīvproblēma 0
Laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” pirms teju divdesmit gadiem par ģeogrāfisko nosaukumu atveidošanu latviešu rakstībā Valsts zemes dienesta Kartogrāfijas pārvaldes toponīmikas laboratorijas vadītāja Vita Strautniece skaidroja: “Galvenais princips –
citvalstu vietvārdi atveidojami nesagrozītā veidā, tomēr respektējami
un kā kultūrvēsturiska vērtība saglabājami arī tradicionālie ārvalstu ģeogrāfisko nosaukumu pārveidojumi katrā valodā jeb eksonīmi, kā tas tiek darīts arī Latvijā. Piemēram, latviešu valodas tekstos un kartēs raksta: Florence, Pleskava, Mažeiķi, Cīrihe, nevis Firenze, Pskov, Mažeikiai, Zurich.”
Iespējams, ka tolaik daudzi ceļotāji vēl lietoja vecās ceļu kartes, kurās brālīgo republiku un tālu zemju pilsētu nosaukumus tradicionāli tulkoja no krievu valodas. Arī pašas kartes bija neprecīzas (noslepenotās precīzās drīkstēja lietot vienīgi valsts drošības un aizsardzības resors), lai maldinātu ienaidnieku. Neprecīzi bija arī pilsētu un ciematu nosaukumi un agrāk neviens par to īpaši nebrīnījās.
Tagad izaugusi jauna ceļotāju paaudze. Pasaule ir atvērta, un latvieši sastopami it visur. Daudzi ceļotāji papīra karšu vietā izmanto viedtālruņu lietotnes, kuras gandrīz vienmēr aizved galamērķī.
Tomēr vēl joprojām ir tādi cilvēki, kuri izmanto arī veikalā pirktas papīra kartes vai izdrukā tās no datora. Iedomājos latviešu ceļotāju, kurš ar automašīnu vai vilcienu apceļo Franciju.
Latvijā izdotie ceļveži māca, ka Francijas vidienē, Overņas reģionā atrodas pilsēta Klermonferāna.
Tūrists jau iepriekš iepazinies ar “Google” kartēm, iespējams, tās izdrukājis un aprēķinājis attālumus. Tomēr viņš pabrauc garām Auvergne reģiona Clermont-Ferrand ceļa norādei.
Plānojot pārbraucienus un domājot par apskatāmajām pilsētām, tūristiem jārisina dīvaina detektīvproblēma: Latvijā izmantotie ģeogrāfiskie nosaukumi neatbilst vietējiem toponīmiem. Ceļotājs jūtas kā “mucā audzis, pa spundi barots”…
Neesmu ne pirmā, ne pēdējā, kura nesaprot, kā lai praktiski izmanto latviešu valodā atveidotos ģeogrāfiskos nosaukumus, cittautu vietvārdus vai toponīmus. Neapšaubāmi, latviešu valodas normas un principi ir svarīgi; augsti vērtējama Latviešu valodas aģentūras (LVA) piedāvātā iespēja zvanīt un saņemt ātru un kvalitatīvu palīdzību, ja nepieciešams atrast kādu īpašvārda vai nosaukuma latviskojumu.
Taču kā nelaimīgais var saņemt atbildi, ja nepieciešams atrast kādu pilsētu, piemēram, Francijā vai Korejā?
Respektējot, cienot un attīstot latviešu valodu, mūsu valodnieki ieguldījuši milzu darbu, radot eksonīmus teju katram vismazākajam ciemam visnomaļākajā pasaules malā.
Tas gan nonāk pretrunā ar šī raksta sākumā citēto principu par citu valstu vietvārdu atveidojumu nesagrozītā veidā. Lielajā, nu jau pasen Latvijā izdotajā pasaules atlantā ir vairāk nekā 90 tūkstoši vietvārdu, kas latviskoti no 129 pasaulē runātajām valodām.
Nenoliedzami, šis ir vērtīgs ieguldījums latviešu kultūrā, īpaši valodniecībā un kartogrāfijā,
tomēr ikdienas ceļotājiem ikdienas situācijā nepieciešami pavisam citi burtu virknējumi. Tādi, kādus tos pazīst visā pārējā pasaulē.
Sekojot likumos noteiktajiem norādījumiem par citvalodu īpašvārdu un vietvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā, ziņu portālos un avīžrakstos būtu svarīgi minēt arī vietvārdus oriģinālvalodā jeb vismaz latīņu transliterācijas sistēmā.
Protams, ne jau latviešiem vien ir savas vietvārdu tradīcijas. Somi mūsu Daugavu sauc par “Väinäjoki” un krievi – “Западная Двина”. Tie tiešām ir vēsturiski nosaukumi. Tai pašā laikā – igauņi īsti nespēj izrunāt “Bauska” un mīļi saka “Pauska”, tomēr Igaunijā izdotajās kartēs rakstīts “Bauska”.
Var domāt, ka mūsu valodas likumos ātri nekas nemainīsies. Tomēr latviešu sakāmvārds joprojām māca: “Mazs cinītis gāž lielu vezumu.” Piebildīšu, ka tepat blakus Lietuvā pagājušajā gadā pēc līdzīgām un ļoti garām diskusijām tomēr esot izlemts cittautu personvārdus dokumentos rakstīt arī oriģinālvalodā…
