“No trieciena zaudēju dzirdi, iestājās kontūzija.” Pirms 20 gadiem sprādzieni satricināja universālveikalu “Centrs”. Izmeklēšana joprojām turpinās 0
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tas bija skaļākais terora akts atjaunotās Latvijas vēsturē: pirms divdesmit gadiem, 2000. gada 17. augustā, sprādzieni satricināja universālveikalu “Centrs”, kas pēc darba dienas beigām bija pilns ar cilvēkiem.
Vairāk nekā trīsdesmit cilvēku tika ievainoti, viena sieviete gāja bojā.
Šī nozieguma izmeklēšana joprojām turpinās, taču cerības atrast un sodīt vainīgos ar katru gadu kļūst arvien mazākas.
Lolitai Zelčai no liktenīgās pēcpusdienas palikušas atmiņā dažas spilgtas epizodes. Tolaik viņa strādāja par kasieri “Rimi” lielveikalā, kas bija izvietots universālveikalā “Centrs”.
Darbs nebija viegls, jāstrādā garas stundas, bet Lolita atceras, ka uz darbu gājusi ar prieku. “Man pat bija izveidojies savs pircēju loks, kas nāca tieši pie manas kases. Atceros, ka todien mana maiņa sākās pēcpusdienā. Tas bija augusts, arbūzu sezona. Pie kases pienāca pircējs ar milzīgu arbūzu, ko knapi varēja pacelt. Kad liku arbūzu uz svariem, nogranda pirmais sprādziens,” stāsta Lolita.
“Sākumā es nesapratu, ka noticis sprādziens, jo neviens jau nevarēja iedomāties, ka kāds gribēs uzspridzināt lielveikalu. Mana pirmā doma bija, ka sākusies zemestrīce, tādēļ instinktīvi palīdu zem kases.
Otrā doma: nē, Latvijā nav tik stipras zemestrīces, tātad tiešām sprādziens. Šķita, ka laiks ir apstājies, no telpas izsūknēts viss gaiss. Sapratu, ka ir noticis kas šausmīgs.”
Dubultsprādziens
Lolita atceras, ka pēc pirmā sprādziena daudzi cilvēki bija apjukuši, nesaprata, uz kuru pusi doties, jo izslēdzās elektrība, telpu piepildīja dūmi un putekļi.
“Es kliedzu: “Sekojiet man, es zinu, kur ir rezerves izeja!”
Izvedu cilvēkus pagalmā, preču piegādes zonā. Pēc tam devos atpakaļ iekšā veikalā, jo brīdi pirms sprādziena redzēju, ka veikalā ienākusi mana vīramāte ar savu māsu.
Gribēju viņas atrast, bet nekur nemanīju. Redzēju, ka somu glabātavas darbinieces Maija un Anita ir ļoti smagi cietušas. Notikuma vietā jau bija ieradies “Rimi” šefs Knuts Kvisviks un policijas priekšnieks Valdis Pumpurs,” stāsta Lolita.
“Tobrīd stāvēju netālu no groziņu novietnes, un pēkšņi visi groziņi uzlidoja gaisā, jo notika otrais sprādziens. No trieciena zaudēju dzirdi, iestājās kontūzija, bet samaņu nezaudēju. Bija tāda sajūta, it kā galvā ieslēgusies signalizācija, bet tu nevari to apturēt. Draudzene mani iestūma savā mašīnā un aizveda uz Rīgas 1. slimnīcu, kur mediķi jau bija sacelti kājās. Par laimi, biju izkļuvusi sveikā bez lielām traumām, tādēļ varēju doties mājās. Otrā rītā man bija sajūta, it kā visam ķermenim būtu pārbraukts pāri ar buldozeru.”
Zelča pēc pāris nedēļām atgriezās darbā, bet Latvijas varasiestādes tikmēr sāka izmeklēt šo noziegumu, kas bija pirmais šāda veida terora akts atjaunotās Latvijas vēsturē.
Pirmais sprādziens nogranda 2000. gada 17. augustā pulksten 17.29 universālveikala somu glabātavā (tolaik pirms ienākšanas “Rimi” veikalā pircēji savas somas un citas mantas atstāja glabātavā), savukārt otrs spridzeklis bija novietots blakus iepirkumu groziņiem un uzgāja gaisā pēc astoņām minūtēm – pulksten 17.37.
Tās bija darba dienas beigas, tātad spridzinātāji apzināti bija izvēlējušies laiku, kad veikalā ir daudz cilvēku.
Izmeklētāji norāda, ka pirmoreiz Latvijā tika izmantota dubultsprādziena taktika, kad vienam sprādzienam pēc neilga laika seko otrs. Viens no šādas taktikas mērķiem ir apgrūtināt izmeklētāju darbu, jo otrs sprādziens daļēji iznīcina pirmā sprādziena pēdas.
Valdis Pumpurs tolaik bija Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks, viņa birojs bija turpat netālu Aspazijas bulvārī, tādēļ drīz pēc pirmā sprādziena viņš ieradās notikuma vietā.
Ar tagadējo prātu Pumpurs saprot, ka pieļāvis kļūdu, uzreiz ejot iekšā universālveikalā, nepārliecinoties par to, kāda ir situācija. “Toreiz neviens nevarēja iedomāties, ka sekos vēl viens sprādziens,” secina Pumpurs. Arī viņam otrā sprādziena brīdis spilgti palicis atmiņā.
“Ar vārdiem to nav iespējams aprakstīt. Domāju, ka mani sapratīs tikai karavīri, kas piedalījušies karadarbībā un paši uz savas ādas sajutuši sprādziena sekas,” stāsta Pumpurs.
Izmeklēšana turpinās
Sprādzienos bija cietuši vairāk nekā trīsdesmit cilvēku, dažiem bija ļoti smagi apdegumi. Visvairāk bija cietušas somu glabātavas darbinieces Maija Pušmucāne un Anita Strēlniece, kā arī “Rimi Baltija” ģenerāldirektors norvēģis Knuts Kvisviks, kura birojs atradās turpat universālveikalā “Centrs”.
Viņš pēc pirmā sprādziena bija nonācis lejā apskatīties, kas noticis. Visi trīs smagi cietušie tika aizvesti uz ārzemēm – Norvēģijas un Zviedrijas klīnikām, kur ārstiem tolaik bija lielākas iespējas palīdzēt apdegumu upuriem.
Diemžēl mediķiem neizdevās glābt 53 gadus vecās Pušmucānes dzīvību, viņa nomira Zviedrijas klīnikā dažas dienas pēc sprādziena. Strēlniecei un Kvisvikam izdevās atveseļoties.
Izmeklētājiem bija vairākas versijas par uzbrukuma motīviem: politiski motivēts terora akts, organizētās noziedzības sarīkots mēģinājums izspiest naudu no veikala īpašniekiem, biznesa grupējumu cīņa par ietekmes zonām, psihiski nelīdzsvarota cilvēka sarīkots uzbrukums, lai piesaistītu uzmanību.
Pēc neilga laika lietas izmeklēšanu no Kriminālpolicijas pārņēma Drošības policija, un šī lieta arī tagad, 20 gadus pēc notikušā, ir Drošības policijas pēcteča Valsts drošības dienesta (VDD) pārziņā.
“Informējam, ka kriminālprocesā par universālveikalā “Centrs” 2000. gada 17. augustā notikušajiem sprādzieniem joprojām turpinās izmeklēšana, tādēļ VDD patlaban atturas no komentāriem par izmeklēšanas gaitu,” šādu atbildi no VDD saņēma “Mājas Viesis”, kad interesējāmies, vai šajā lietā ir kāds progress.
Pēc sprādzieniem izmeklētāji nopratināja simtiem cilvēku, tika pārbaudīti neskaitāmi informācijas pavedieni, taču izmeklēšanas “sausais atlikums” ir tāds, ka sprādzienu organizatori joprojām nav atrasti un saukti pie atbildības.
Izmeklētājiem nācās pārbaudīt daudzus viltus signālus, piemēram, atbildību par sprādzieniem uzņēmās kāda Latvijas Nacionālā atbrīvošanās kustība, kas cīnoties par “brīvu Latviju”, bet drīz vien izrādījās, ka pirms tam nedzirdētās organizācijas štābs ir kāda interneta kafejnīca, no kuras nosūtīta viltus ziņa.
Policijā pieteicās arī kāds stipri iereibis vīrietis, kurš atzinās sprādzienu rīkošanā. Novērošanas kameru ieraksti apstiprināja, ka sprādziena dienā viņš tiešām bijis universālveikalā “Centrs”, taču izmeklētāji noskaidroja, ka vīrietim nav nekādas saistības ar sprādzieniem, un viņš atsauca atzīšanos.
Izskanēja arī neparastākas versijas, piemēram, ka sprādzieni sarīkoti laupīšanas nolūkā, lai izmantotu vispārējo apjukumu un izlaupītu veikala kases.
Bīstamais bizness
Tomēr ticamākā versija ir saistīta ar cīņu par ietekmi starp dažādiem biznesa grupējumiem, kas šādā veidā kārtoja savstarpējos rēķinus. “Galvenā versija bija saistīta ar organizēto noziedzību, jo tolaik notika tirgus dalīšana, un ar šo uzbrukumu kāds acīmredzot centās ietekmēt procesu savā labā,” secina Valdis Pumpurs.
Viņš piekrīt, ka sprādzieni universālveikalā “Centrs” bija 90. gadu bandītisma agonija, jo mūsdienās diez vai kāds iedomātos šādā veidā risināt biznesa konfliktus, apdraudot nevainīgu cilvēku dzīvības.
“Tas bija vecais stils, pēcpadomju bandītisms ar attiecīgu domāšanu,” norāda Pumpurs.
Deviņdesmito gadu vidū, kad Rīgā sāka būvēt pirmo moderno tirdzniecības centru “Europe Center” (tagadējais “Mols”), tika nošauti vairāki šajā projektā iesaistītie uzņēmēji – Igors Conda, Aleksandrs Naumovs un Valērijs Ļihačovs (viņu kompanjons Igors Ivanovs vēlāk kļuva slavens ar to, ka viņu tiesāja par sievas Ellas slepkavības pasūtīšanu).
ijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons uzskata, ka arī universālveikala “Centrs” spridzināšana bija saistīta ar bandītu konfliktiem.
Visticamāk, tās bija kriminālo aprindu “razborkas” un cīņa par ietekmes zonu pārdali; ar terorismu klasiskā izpratnē tam bija maz sakara. Atcerēsimies, ka universālveikals “Centrs” ir bijušais Armijas ekonomiskais veikals, kura īpašnieks bija Aizsardzības ministrija, bet 90. gados šī ēka Rīgas centrā tika privatizēta par sviestmaizi.”
Deviņdesmito gadu otrā pusē uzņēmīgais jauneklis Ainārs Šlesers ar savu kompanjonu Viesturu Koziolu atvilināja uz Latviju norvēģu biznesmeņus, kas šeit sāka attīstīt mazumtirdzniecības biznesu pēc Rietumu parauga.
Rīgā parādījās “Rimi” pārtikas lielveikali, “Narvesen” kioski, “Dressmann” apģērbu veikali. Norvēģu uzņēmuma “Linstow” kontrolē nonāca arī universālveikala “Centrs” ēka. Valsts kontrole jau 1996. gadā ziņoja par aizdomīgām shēmām, ar kuru palīdzību valstij piederošais universālveikals tika nolaists līdz kliņķim, bet pēc tam par sīknaudu pārdots norvēģiem.
Šāda norvēģu ekspansija nebija pa prātam vietējiem darboņiem, tādēļ ārzemnieki sāka saņemt draudus. Deviņdesmito gadu otrā pusē lielu ievērību izpelnījās tā sauktā “datorterorista Viktora” lieta.
Viktors patiesībā bija Igaunijas pilsonis Oļegs Safjankovs, kurš no Latvijas un Norvēģijas uzņēmuma “Varner Hakon Invest” gribēja izspiest miljons ASV dolāru.
Viņš pa elektronisko pastu sūtīja uzņēmumam draudu vēstules un brīdināja, ka varētu saindēt pārtiku “Rimi” veikalos, ja norvēģi nepildīs viņa prasības. Reiz viņš ievietojis spridzekli “Dressmann” veikalā, bet laikus par to brīdinājis, tādēļ iztika bez upuriem. 1997. gadā viņu izdevās notvert, Igaunijas tiesa “Viktoram” piesprieda septiņus gadus cietumā.
Viesturs Koziols norāda, ka Safjankovs nevarētu būt saistīts ar universālveikala “Centrs” spridzināšanu, jo tolaik jau bija aiz restēm.
Nepilnus divus gadus pirms sprādzieniem, 1998. gada rudenī, Vecrīgā tika aizdedzināta “Rimi Baltija” ģenerāldirektora Eivinda Vintera automašīna “Volkswagen Passat”. Vinters pēc šī incidenta steigšus atgriezās Norvēģijā un atpakaļ vairs nav rādījies.
Lietuviešu ekspansija
Pēc sprādzieniem universālveikalā “Centrs” izskanēja arī citas versijas par to, kam būtu izdevīgi pabiedēt norvēģus. Tolaik presē tika piesaukts lietuviešu uzņēmums “Vilniaus prekyba”, kas 2001. gadā gatavojās ienākt Latvijas tirgū (šobrīd šis uzņēmums ar “Maxima” zīmolu ir kļuvis par galveno “Rimi” konkurentu un vienu no Latvijas mazumtirdzniecības milžiem).
Pēc dažiem gadiem, kad sprādzienu rīkošanā apsūdzētais Leonards Gromovs stājās tiesas priekšā, viņa pārstāvis Dāvids Kļaviņš, cenšoties pierādīt Gromova nevainību, žurnālam “SestDiena” paziņoja: “Pēc mana personīgā pētījuma, universālveikala “Centrs” spridzināšana notika, sadalot biznesa intereses supermārketu tirgū.
Konkrēti es pazīstu cilvēkus, kas zina ļoti daudz par to leišu grupējumu, kas stāv aiz veikaliem. Mēs katrā ziņā norādīsim, ka īsi pēc universālveikala spridzināšanas šie veikali Latvijā izplatījās ļoti strauji bez problēmām un šķēršļiem.”
Tomēr vismaz publiskā telpā nav nekādu ziņu par pierādījumiem, kas lietuviešus saistītu ar šo noziegumu.
Leonards Gromovs tika aizturēts 2001. gada oktobrī, vairāk nekā gadu pēc sprādzieniem. Tolaik viņam bija 29 gadi, un viņa uzvārds bija Butelis (vēlāk, jau atrodoties apcietinājumā, Butelis apprecējās ar savu draudzeni Jevgeņiju un pieņēma sievas uzvārdu Gromovs).
Izmeklētāju rīcībā bija informācija, ka Gromovs ir vainojams par otro sprādzienu, jo tieši viņš nolicis plastmasas maisiņu ar spridzekli pie veikala kasēm.
Kā pierādījumi Gromova vainai tika minēts tas, ka uz viņa drēbēm pēc dzīvesvietā veiktās kratīšanas tika atrastas sprāgstvielu pēdas, kā arī viņu atpazinis galvenais apsūdzības liecinieks Aleksandrs Buhtirevs.
Gromova advokāts Saulvedis Vārpiņš ir pārliecināts, ka viņa klients nekādā veidā nav iesaistīts universālveikala “Centrs” spridzināšanā un lieta pret viņu bija pilnībā safabricēta.
Vārpiņš norāda, ka Drošības policijas izmeklētājiem tolaik trūka pieredzes šādu lietu izmeklēšanā, tādēļ tika pieļauta virkne kļūdu.
“Galvenais pierādījums bija sprāgstvielu pēdas uz apsūdzētā drēbēm. Piemēram, tās atrada pat uz Gromova virsjakas, lai gan sprādziena dienā bija plus 22 grādi un tādā laikā neviens nestaigā siltās drēbēs.”
Gromovs tiesā stāstīja, ka sprāgstvielu pēdas esot atrastas pat uz pilnīgi jauna krekla, ko viņš ne reizes neesot vilcis mugurā.
Konflikts par sievieti
Pēc apcietināšanas Gromovs uzrakstīja vaļsirdīgu atzīšanos par savu līdzdalību sprādzienu rīkošanā, taču vēlāk šo atzīšanos atsauca, jo tā esot izspiesta pret viņa gribu.
Izmeklētājiem viņš stāstīja, ka spridzekli saņēmis no Aleksandra Lācīša ar iesauku Sančo, kuram bija ciešas saites ar noziedzīgo pasauli.
“Aptuveni nedēļu vai divas pirms traģiskajiem notikumiem u/v “Centrs” man ar A. Lācīti bija ļoti pasliktinājušās attiecības. Viņš man draudēja ar nošaušanu. Man liekas, ka tas notika 17. augustā – es satiku Lācīti pie Sporta pils. Viņš atkal bija ļoti dusmīgs uz mani. Tad iedeva man baltu celofāna maisiņu ar kaut kādiem papīriem. Tas bija jāaiznes uz u/v “Centrs”,” savā liecībā rakstījis Gromovs. Taču vēlāk viņš paziņoja, ka šo tekstu viņam likuši uzrakstīt Drošības policijas darbinieki.
Gromovam bija nopietns konflikts ar Lācīti, jo abi sanaidojušies sievietes dēļ: Jevgeņija, kas vēlāk kļuva par Gromova sievu, pirms tam bijusi Lācīša draudzene, un Lācītis nav varējis samierināties ar šādu notikumu pavērsienu.
Pāris mēnešus pirms Gromova aresta Lācītis ar saviem rokaspuišiem viņu smagi piekāva, par ko vēlāk tika tiesāts. Viens no sitējiem bija Vladimirs Ņečajevs ar iesauku Mazais Klops (viņš bija kriminālās autoritātes Jāņa Kaļvas ar iesauku Klops sievasbrālis).
Varasiestādēm bija ziņas, ka Lācītis ir saistīts ar organizētās noziedzības grupējumiem, savulaik pat karojis Dienvidslāvijā. Gromovs tiesā liecināja, ka arī pēc nonākšanas cietumā baiļojies par savu dzīvību, jo Lācītis esot pasūtījis viņa slepkavību un solījis par to samaksāt 3000 latu.
Neuzticams liecinieks
2003. gadā Rīgas apgabaltiesa atzina Gromovu par vainīgu spridzekļa ievietošanā universālveikalā un piesprieda viņam astoņu gadu cietumsodu. Tiesa balstījās uz Buhtireva liecību, ka viņš pats savām acīm redzējis, kā Gromovs pēc pirmā sprādziena novieto veikalā maisiņu ar otro spridzekli.
Taču tiesas prāvā Gromovs un viņa advokāts Vārpiņš uzsvēra, ka Buhtirevs ir ļoti neuzticams liecinieks, kurš būtu jāsauc pie atbildības par nepatiesu liecību sniegšanu.
Pirmkārt, Buhtireva atmiņa pēkšņi pamodusies tikai tad, kad viņš pats bija nonācis policijas redzeslokā par līzinga nemaksāšanu.
Otrkārt, Buhtirevs apgalvoja, ka sprādzieni notikuši ap pulksten 13 dienā, lai gan patiesībā tie notika pēcpusdienā ap 17.30.
Treškārt, viņam bija finansiāla motivācija, lai Gromovs tiktu atzīts par vainīgu, jo Buhtirevs gribējis pieprasīt 25 000 latu atlīdzību, kas bija izsolīta par vērtīgu informāciju sprādziena lietā.
Augstākā tiesa, kas vēlāk izskatīja Gromova iesniegto apelāciju, atzina, ka Buhtirevs katru reizi mainījis savas liecības.
Gromovs pirms notiesāšanas vēstulē savai mātei rakstīja: “Jūtu, ka esmu galīgi salauzts gan morāli, gan fiziski. Ir iestājusies apātija, un man ir vienalga, kas notiks.
Dzīvot arī vairs negribas. Sajūta drausmīga, kad esi viens pats pret veselu meļu bandu un nevainīgam jāatrodas cietumā.”
Taču nepilnu gadu pēc notiesājošā Rīgas apgabaltiesas sprieduma Gromovs tika atbrīvots no cietuma, jo Augstākā tiesa 2004. gadā pierādījumu trūkuma dēļ viņu attaisnoja un spridzināšanas lietu nosūtīja uz papildizmeklēšanu.
Augstākā tiesa atzina, ka lietas izmeklēšanā pieļautas nepilnības sprāgstvielu ekspertīzēs, kā arī nav apzināti visi cietušie.
Lolita Zelča stāsta, ka viņa izsaukta liecināt tiesā vairākus gadus pēc notikušā, kad viņu uzmeklēja Gromova advokāts Vārpiņš. Kriminālprocess pret Gromovu tika izbeigts 2008. gadā.
Vārpiņš stāsta, ka joprojām uztur kontaktus ar Gromovu.
“Leonards nelabprāt atceras šo laika posmu savā dzīvē, tādēļ šobrīd nevēlas runāt ar žurnālistiem. Šī lieta joprojām nav atklāta, nav atrasti ne sprādziena pasūtītāji, ne izpildītāji, un nav zināma organizatoru motivācija, kādēļ šāds uzbrukums vispār tika sarīkots,” norāda Vārpiņš.
Pēc bijušā Valsts policijas priekšnieka Valda Voina domām, pat ja tiešām Gromovs bija vainīgs, “viņš jebkurā gadījumā bija tikai izpildītājs, kuru no organizatoriem šķīra vēl kādi starpnieki, bet “patiesos labuma guvējus” viņš nemaz nezināja”.
Neziņā par notikušo jo-projām ir arī Andris Bērziņš, kurš 2000. gadā bija Latvijas valdības vadītājs.
“Man joprojām nav skaidrs, kas pasūtīja šo uzbrukumu. Vairāk izskatījās pēc savstarpējo rēķinu kārtošanas. Patiesība agri vai vēlu izlien gaismā, un mums atliek vien cerēt, ka tā būs arī šajā gadījumā.”
Valsts drošības dienests norāda, ka saskaņā ar Krimināllikumu gadījumos, kad par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu var piespriest mūža ieslodzījumu, jautājumu par noilguma piemērošanu izlemj tiesa, kad no nozieguma izdarīšanas dienas pagājuši trīsdesmit gadi.
Tā kā divdesmit gadi jau aizritējuši, izmeklētājiem vēl ir desmit gadi, lai tomēr atšķetinātu šo lietu.
Cīņa par ietekmi turpinās
Pēc sprādzieniem universālveikalā “Centrs” no “Rimi” lielveikaliem pazuda somu glabātavas ar skapīšiem. Jācer, ka pagātnē palikušas arī 90. gadiem raksturīgās biznesa cīņu metodes.
Andris Ārgalis, kurš pirms divdesmit gadiem bija Rīgas mērs, gan nav tik optimistiski noskaņots. “Es neuzdrošinātos teikt, ka mūsdienās lietas vairs netiek kārtotas ar šādiem paņēmieniem.
Pietiek atcerēties, kas pirms dažiem gadiem notika ar lielveikalu tīklu “Prisma”, kas piederēja somiem un centās paplašināt savu darbību Latvijā.
Tad vienu gadu Ziemassvētku iepirkšanās sezonas laikā uz visiem lielveikaliem, kas bija “Prismas” tīklā, regulāri zvanīja un draudēja par ievietotiem spridzekļiem. Bija pamatīgs spiediens, lai viņus dabūtu ārā no Latvijas tirgus.
Un pēc neilga laika viņi patiešām paziņoja par aiziešanu. Kam tas bija izdevīgi? Nezinu, bet paskatieties, kas pēc tam iekārtojās “Prismas” atbrīvotajās telpās (vairumā gadījumu telpas pārņēmuši “Maxima” lielveikali. – Red.). Cīņa par biznesa pārdali turpinās, piemēram, pašlaik ir mēģinājumi traucēt Vācijas tīkla “Lidl” ienākšanu Latvijā,” spriež Ārgalis.
Latvijas biznesa vide šo divdesmit gadu laikā tomēr ir mainījusies, un ar spēcīgiem advokātiem nereti iespējams panākt pat vairāk nekā ar spridzekļiem.
Tādēļ universālveikala “Centrs” spridzināšana joprojām ir vienīgais šāda veida noziegums mūsdienu Latvijas vēsturē, un cerams, ka Latvijā nevienam vairs nebūs jāpārdzīvo tas, ko piedzīvoja Lolita Zelča un citi sprādzienā cietušie.
Lolita jau sen vairs nestrādā par “Rimi” kasieri, šobrīd viņa darbojas starptautiskā loģistikas firmā.
“Kad ziņās lasu par kārtējo terora aktu, saprotu, kā jūtas cietušie, jo pati esmu to piedzīvojusi. Pēc sprādzieniem ik pa laikam piedzīvoju trauksmi, pēkšņi nāca sajūta, ka varu nomirt, tādēļ bija kādu laiku jālieto medikamenti, jāapmeklē psihoterapeits. Taču es neteiktu, ka šis noziegums ir sagandējis man dzīvi. Esmu piedzīvojusi arī ļoti daudz priecīgu brīžu, kas ir daudz svarīgāki par šo atgadījumu.”
