Anda Rožukalne vērtē jauno latviešu seriālu “Divi vienā”: bez ambīcijām 7
Un ko jūs domājat par jauno LTV1 seriālu “Divi vienā”? Tas aizpilda vakarus pirms ziņām trīs dienas nedēļā vai var prasīt pusotru stundu, ja skatāties nedēļas devu vienā paņēmienā.
Vai jūs uzjautrina sadzīviski joki labu aktieru izpildījumā? Vai jums pietiek ar to, ka seriālā viss ir profesionāli aprēķināts: katras epizodes garums, lielisku aktieru iesaiste un pārsteiguma brīži sižeta pagriezienā? Man nepietiek, jo minētais jau ir zināms, pazīstams, skaidrs. Pastāstīšu, par ko domāju, skatoties pirmās nedēļas “Divi vienā” sērijas.
Laba amata prasme
Profesionāla komanda nozīmē ļoti daudz. Neviens cits, izņemot režisori Intu Gorodecku un viņas uztrenēto komandu nezina un neprot tik daudz par TV seriālu ražošanu Latvijā. Iedomājieties visus labākos un arī ļoti, ļoti populāros TV seriālus (labākie un populārākie ne vienmēr ir tie paši) Latvijas kanālos, tiem līdzās būs režisores vārds, viņas radošā dzīve. Tās laikā ir izaugušas jaunu režisoru, producentu un citu dažādu, bet ļoti svarīgu filmēšanas laukuma un tā apkārtnes profesiju pārstāvju paaudzes. Latvijas aktieri ir iemācījušies spēlēt seriālos, radīt lomu uzreiz, izveidot raksturu dažu minūšu laikā. Operatori ir iemācījušies filmēt mazās telpās, ātri, profesionāli, daudz. Scenārija veidotāji ir noslīpējuši prasmi ražot un tomēr būt mazliet radoši, turot kopā stāstus un raksturus. Producenti vispār varētu uzstāties īpašā cirkā, jo ikdienā notur gaisā neskaitāmas bumbiņas – saplāno filmēšanas epozodes, saskaņo tās ar iesaistīto aktieru citiem darbiem, sameklē vietas, lietas un drēbes, ak jā! – iekļaujas budžetā un ētera laikā.
Šie cilvēki prot ļoti daudz. Uz viņiem var paļauties. Tāpēc viņi saņem piedāvājumu filmēt seriālu “Divi vienā”. Skaidrs, kopā izveidos ko tādu, ko var rādīt cilvēkiem.
Un tagad iedomāsimies, ka notikušais ir apmēram tas pats, kas piedāvāt Raimondam Paulam sacerēt tās skaņas taktis, kas atskan, kad ir pienācis lifts. Neturpināšu ar salīdzinājumiem. Domāju, ka komanda var daudz vairāk. Tikai mēs to nevaram pārbaudīt. Bet tā nav pasūtījuma izpildītāju problēma.
Ar “copy – paste” metodi
Vai “Divi vienā” radītājiem nebija izaicinājumu? Bija. Tā ir sacensība ar sevi, ar savu pieredzi un ar prasību uzrunāt visdažādākos skatītājus.
Autori ir radījuši savstarpēji veikli sasaistītas sadzīviskas ainiņas. To sauc par sitkomu jeb situāciju komēdiju. Kopumā ir jauki un pat jautri. Varoņu struktūra atbilst visām paaudzēm un dažādām interesēm, ar situācijām ir viegli identificēties. Par jokiem gribas smaidīt, bet smaids ir apmēram tāds pats, kad tīmeklī redzi kārtējo joku video – kāds paslīdējis uz ielas vai ieskrējis ar pieri sienā, jo lasījis ziņas telefonā. Daļa jociņu, kas ielikti dialogos, ir acīmredzami “pasmelti internetos”, tur apriņķojuši savu dzīves ciklu un nu ielēkuši seriālā. Ja nebijāt dzirdējuši, piemēram, “roltons rītā vakarā, kuņģa čūla jaunībā” vai “dzīvē esmu slīcis tikai divas reizes – vakar vannā un šodien jūsu acīs”, tad, visticamāk, ka jūs neesat lasījuši pat savas dzīvesvietas ielas nosaukumu. Seriālā vecie joki ir mazliet uzmundrināti, tos ieliekot aktieru mutē, un turpina savu dzīvi, neko oriģinālu saturam nepievienojot. Diezgan viegli paredzēt arī tuvākos sižeta pagriezienus: skaidrs, ka kaķenes rotaļīga izmēģināšana trāpīs nīstajai kaimiņienei sejā. Seriāls atkārto un izspēlē jau zināmo. Tas paredzēts masu auditorijai, un saturs ir apzināti veidots tā, lai šim vārdu savienojumam būtu godīgi pievienot arī masu gaumi un masu kultūru.
“Copy-paste” jeb “nokopē un ielīmē” metodi seriāla veidošanā labi raksturo seriāla dziesma. Intars Busulis lieliski nodzied dažas vienkāršas taktis un rada tik saldas skaņas, ka šķiet – uz šokolādes saldējuma uzlikts putukrējums, kas apbērts ar konfekšu skaidiņām. Tas jau pirms seriāla atgādināja “Ugunsgrēka” un līdzīgu seriālu dziesmas. Bija skaidrs, ka būs tapusi vēl viena ikvakara “košļājamā gumija” ar svaigu, bet jau zināmu garšu, kura visiem patīk, jo pierasta. Tās mērķis ir mūs atpūtināt, likt aizmirst dienas rūpes pārejas brīdī no skriešanas uz atpūtu.
Jaunajā seriālā ir kopēta pieredze, aktieru izvēle un daudzas citas detaļas. Jakovs Rafalsons atkal pierāda, ka visbaigākās banalitātes spēj apaudzēt ar cilvēka raksturu, viņš prastu pat bezcerīgas partijas netalantīgu programmu nospēlēt kā klasisku kaislību drāmu vai traģikomēdiju.
Bet kā ar galvenajiem seriāla veidotājiem – scenāristiem, režisoriem? Vai vēl viens šāds uzdevums, kurā labi iekļauti iepriekšējo seriālu panākumu gabaliņi, nerada iespaidu, ka neko vairāk viņi neprot?
Ja būtu ambīcijas…
Ja seriāla pasūtītājiem būtu ambīcijas un drosme riskēt, nevis lēkt virsū uz agrākās pieredzes eļļotā riteņa, tad arī jaunā seriāla veidotāji varētu pierādīt, ka pieredze un amata prasme ir izmantojama jauniem, augstākiem lēcieniem. Lai to pierādītu, atļaušos divas atmiņu epozodes no mediju pētnieku konferencēm.
Pirmā attiecas uz laiku apmēram pirms desmit gadiem, kad konferencē Stokholmā tika rādīts pētījums par to, kā pārstrukturēta seriālu veidošanas politika Zviedrijas un Dānijas sabiedriskajos medijos. Kas noticis pēc tam, kad pieņemts lēmums investēt ļoti labos seriālos un mēģināt ar tiem ieinteresēt arī citu valstu skatītājus. Kāds ir rezultāts, kad scenārija konkursā piedalās slavenākie rakstnieki, kad visiem darbiem tiek piesaistīti labākie profesionāļi, jo katra sērija maksā vismaz 10 vai 15 tūkstošus eiro. Rezultātu mēs varam skatīties starptautiskajos TV tīklos. LTV skatītāji ir redzējuši seriālu “Valdība”, “Tilts”, “Okupācija” un vēl vairākus. Esam iepazinuši sociālas un psiholoģiskas problēmas, vēsturi un politiskas kolīzijas nelielās, labklājīgās un ambiciozās valstīs, kurās arī dzīve nav tik vienkārša kā “Divi vienā” dažu teikumu dialogos. Skandināvu TV seriāliem ir nopietns saturs, citu valstu skatītāji iepazinuši lieliskus šo valstu aktierus, un seriālu veidošana kļuvusi par svarīgu starptautisku biznesu. Tā ir veidojusies tā īpašā skandināvu seriālu kvalitāte.
Otra atmiņu epozode ir pavisam īsa. Citā konferencē Londonā, analizējot mūsdienu TV seriālu attīstības tendences, britu pētniece ar datiem parāda BBC un citu pasaules populāro seriālu veidotāju stresu – seriālu skatītāji Lielbritānijā ir pieņēmuši, ir sajūsmā par Skandināvijas valstīs tapušajiem seriāliem. Ir noticis kaut kas nopietns! Šī pārmaiņa bijusi daļa no stāsta, ko pazīst citās, ar kino tradīcijām bagātās valstīs. Arī Holivudā seriāls jau vismaz 15 gadus nav otrās vai trešās šķiras darbiņš, bet nopietns, svarīgs darbs. Seriālus veido labākie režisori, īstas zvaigznes, un citi profesionāļi. Tāpēc cilvēki jau gadiem seriālus skatās veselām sezonām, jo tajos ir pasaules līmeņa literatūra un viss pārējais. Kaut vai iedomājieties “Karu un mieru”, “Šerloku”, kura nākamo sēriju daudzās valstīs gaida kvēlāk nekā IKEA atvēršanu. Es nemaz nepieminu “Troņu spēles” vai citus. Tie ir seriāli kā veselas pasaules, kā ikonas, kuras miljoniem cilvēku kļuvušas par svarīgu pieredzes daļu.
Kāpēc to saku? Mums ir jauns seriāls, kurā labi izmantota pieredze, bet kuram pietrūkst ambīciju. Vai vajadzīga miljardu auditorija? Jā un nē. Pietiktu ar seriālu, kura radīšanas brīdī būtu ambīcijas izmainīt seriālu skatīšanās tradīcijas Baltijā, Eiropas Savienībā. Tā tiktu iegūta pieredze, kas pēc vismaz desmit gadiem, iespējams, atnestu nopietnus panākumus. Tos taču jau guvuši Latvijas teātru un operu režisori, pamazām arī Latvijas rakstnieki. Arī LTV ir pieredze, ka Elīnas Garančas portretfilma nav rādāma tikai iekšējā tīklā. Ja ieguldām seriālā, kāpēc atteikties no izaugsmes ambīcijām radītāju, bet, galvenais, svarīgo lēmumu pieņēmēju kabinetos? Gan profesionāļi to pelnījuši, gan skatītāji ir šādu ambīciju vērti.
