Dizainere Asnāte Smeltere: Dzīvoju dažādībā, ar prieku 0
“Iedvesma un prieks mani stiprina visvairāk,” uzsver modes dizainere Asnāte Smeltere. Atceramies viņu kā vienu no pirmajām modelēm, kas parādīja Latviju pasaulei, bet jau vairāk nekā divdesmit gadus Asnāte rada skaistus tērpus savā modes namā Salons A. Un vēl – ik dienu cenšas piepildīt ar mīlestību.
Pamosties ar laimi sirdī
Man ir nepieciešams prieks. Dažkārt pamostos no rīta un jūtu sevī prieku, lai gan varbūt tajā dienā vai nedēļā nemaz nav, par ko īpaši līksmoties. Tā man gadās… Kā dziesmā – prieks, kas dzimst pats no sevis.
Esmu laimīga par niekiem, sīkumiem – cik skaists šodien ir sniegs, kā uzspīd saule… Kaut vai par to, ka esmu dzīva, varu staigāt un elpot!
Varbūt spēja priecāties ir talants, līdzīgs dziedātāja vai mūziķa dotībām? Es to sajūtu kā Dieva dāvanu.
Izbaudīt labo enerģiju
Daudz prātoju par paralēlo pasauli. To, ko nevaram redzēt un sataustīt, bet jūtam. Es ticu neredzamai pasaulei un ar to nejokojos.
Jau jaunībā pārliecinājos, ka cilvēkiem ir atšķirīga enerģētika. Strādājot Rīgas Modeļu namā, daudz ceļojām, ilgstoši atradāmies tuvplānā cita ar citu. Ar dažām meitenēm bija patīkami būt līdzās, bet ar citām – grūti. Ne jau tādēļ, ka viņas bija sliktas – mūsu biolauki bija pārāk atšķirīgi.
Arī tagad modes namā satiekos ar ļoti daudziem cilvēkiem.
Laikojot tērpus, atrodos pietuvinājumā. Darbnīcas meitenes kādreiz smej – tā nu gan bija persona, pat metāla adatiņas krita laukā. Iespraud tērpā kniepadatu, bet tā uzreiz izslīd. Lūk, cik spēcīga mēdz būt enerģētika!
Ne velti ir tāds teiciens – no viņas pat puķes vīst… Ja šādu cilvēku gadās sastapt, mēģinu norobežoties, nelaist sev klāt.
Viens no negācijām gluži vai sprēgā, bet citam stāvi līdzās un jūti – cik laba enerģija. Nesen laikojām tērpu kādai līgavai. Meitenei mirdzēja acis, pārpilnas laimes un cerību, no viņas staroja tāda garīga un fiziska tīrība. Prieks, ka manā darbā ir iespēja izbaudīt šādus mirkļus.
Taču līgava var būt arī nešpetna meitene, viņai laikojot tērpu, jutīšos pavisam citādi.
Stiprināt sevi garīgi
Allaž jādomā par garīgo veselību, it sevišķi, ja dzīvē ir grūtības. Esmu pārliecināta, ka garīgais spēks ir lielākā vērtība, par ko īpaši jārūpējas.
Gūstu spēku dažādībā. Lasu vērtīgu literatūru, interesējos par atklājumiem psiholoģijā. Klausos lielisku mūziku, gremdējos labās domās un sapņos, būvēju to, kas nav iespējams realitātē.
Visuma enerģētiku varam saņemt, ja to nopietni lūdzam. Griežu seju pret sauli. Gaisma man ir svarīga. Ārkārtīgi labi iespaido arī zils debesjums un skatīšanās zvaigznēs. Ne velti ir tāds senču ticējums – vajag skatīties debesīs.
Man ļoti patīk braukt ar riteni. Aizrullēju uz Babītes mežiem vai iekāpju ar visu velosipēdu vilcienā un aizbraucu pie draugiem uz Jūrmalu, kopā dodamies vizināties pa pludmali. Visskaistāk ir saulrietā braukt gar jūru. Tā ir brīnišķa iespēja gūt spēku un stiprināt savu garu.
Ar gadiem kļuvusi nepieciešama arī vienatne. Ja ļoti daudz esmu bijusi cilvēkos – intensīvs darbs, pasākumi, braucieni, lidostas –, pārņem sajūta, ka āda paliek plāna vai tās vispār nav, it kā būtu noberzusies sabiedrībā. Telpa ap mani kļūst gluži vai caurspīdīga. Tad saku sev – jāglābjas! Palieku viena mājās vai dodos dabā. Izguļos. Lietoju daudz šķidruma.
Taču pats galvenais man ir mīlestība! Tā satur garīgi stipru. Kad lielā mazmeitiņa pasaka, ka ļoti mīl mani, saņemu laimes devu. Otrai mazmeitiņai ir tikai nedaudz pāri gadam, viņas mīlestības izpausme ir – opā, opā. Izstiepj rociņas un sauc, lai ceļu klēpī. Atkal laimes lāse!
Tāpat kāds jauks e-pasts vai telefona zvans un mīļa balss, kas jūtas noilgojusies pēc tikšanās, dod spēku sadzīvot ar dzīves grūtībām, bez kurām šai pasaulē neiztikt.
Būt blakus savējiem
Neesmu tas tips, kas daudz laika pavada kosmētikas kabinetā, bet būtu jāsāk gan. Katrreiz sev to saku, kad sākas jauns gads…
Ar azartisku sevis kopšanu nenodarbojos, teikšu – diemžēl, bet ar attiecību kopšanu – gan, tā man ļoti svarīga. Man vajag cilvēkus, ko mīlēt. Būt blakus ģimenei un draugiem labos un arī bēdīgos mirkļos. Ar katru sazvanīties, satikties, parunāties, apkampties, sabučoties… Pavaicāt, ko šobrīd jūt savā sirdī.
Esmu patiesi laimīga, ja mīlestību saņemu arī atpakaļ. Man ir lieliski draugi, laba ģimene. Lai arī mūsu ģimenē ir nopietna nelaime, vīram Georgam ir smaga slimība, kas ilgst jau gadiem.
Zinu, daudzi šādās situācijās sabrūk. Arī man bijuši mirkļi, kad ģimenes ārsts brīdina – jūs to nevarat, nedrīkstat. Tad ir jāļauj, lai citi palīdz. Jādomā, cik daudz vari atļauties atdot no sevis. Ja sabruksi pats, kas tad notiks ar tavu ģimeni…
Mani vecāki nodzīvoja ilgu mūžu, mamma līdz deviņdesmit diviem gadiem, tēvs – līdz astoņdesmit. Mēs mitinājāmies visi kopā. Tā bija liela bagātība – vienmēr dzirdēt viņu dzīves pieredzi, just mīļumu, zināt, ka varu iedot vecākiem visu, ko vien spēju. Priecāties, ka viņiem nav jādzīvo kādā citā namā vai zemē, vientulībā. Taču tas bija arī grūti. To zinās katrs, kas tādā tuvumā piedzīvojis vecāku vecumdienas. Tomēr tagad esmu laimīga, ka varēju būt blakus viņiem līdz pēdējam brīdim.
Nebūt nevaru lielīties paceltām rokām, ka man bijis viegls mūžs. Taču blakus grūtībām allaž ritējis kāds gaišs ceļš, tāda kā labvēlības taka. Mani ir pavadījis dzīvesprieks. Varbūt tādēļ esmu spējusi gaišumā noturēties.
Meklēt veselīgo dārzā
Nevaru lielīties, ka esmu perfekti organizēta persona. Mēģinu gan būt un ar skaudību skatos uz tādiem cilvēkiem. Man iznāk vien uz īsu brīdi, pēc tam atkal aizeju pašplūsmā.
Tomēr gramiem un kilogramiem uzmanību nepievēršu. Varbūt arī tādēļ, ka pietiekami daudz kustos, strādāju un staigāju.
Tajos laikos, kad biju modele? Ak, jaunība! Vai gan vajag diētu, ja tev ir tikai divdesmit gadi?! Mums bija modele Inese, viņa vienā reizē varēja apēst pusi tortes Draudzība, remdināja kāri un pēc tam mēnesi neēda neko saldu. Bet viņa bija šmauga kā sērkociņš, neviena torte neskādēja.
Tolaik jau nebija tāda tievuma kulta un kaloriju skaitīšanas. Mani pārsteidz, cik daudzi tagad ar to aizraujas. Kultā meklē īsto patiesību. Taču, kā es vienmēr saku, – nav ko trakot citiem līdzi, jo katram ir savs asins sastāvs un sava vielmaiņa, savi čipsi tai kompjūterā, kurš mūsu galvā…
Turklāt jābūt uzmanīgam, jo industriāli ražotā pārtika ir ļoti ņēmusies spēkā. Skatoties uz maizi, diemžēl nākas saprast, ka grauds ir izmainīts jau savā pirmsākumā, savā kodā. Gan burkāns, gan kartupelis jau sēklā ir modernizēts. Veikalā, ieraugot lielās vīnogas vai spīdīgos tomātus, māc šaubas, vai tie varētu būt veselīgi.
Priecājos, ka mums pie mājas ir zeme un mūsu pļavā ir tāds neliels, gluži vai spēļu dārziņš. Mazmeita iesēj burkānus un zirnīšus. Priecājos, ka varu bērnam iedot ogu vai augli no pašu dārza. Kuplo upeņu krūmi, ābeles un ķirši. Un tam ķirsim gan varu ticēt! Pat strazdi tic, vienmēr steidzas noplūkt.
Apzināt bērnības kodus
Man patīk domās atgriezties pagātnē, it kā saspiežot laiku un apskatoties, ko selekcionējusi atmiņa, kādus kodus paturējusi no bērnības un jaunības. Viens no tiem – jācenšas būt stiprai.
Esmu dzimusi pēc kara. Iepriekšējās paaudzes bija izgājušas grūtus laikus, tās mūs audzināja pavisam citādi, nekā tagad redzam visapkārt.
Lauku vecmāmiņa allaž sacīja – kas tas garastāvoklis vispār ir? Tāds mūsu mājās nedrīkst būt, tas jādzen prom! Izdarīsi kādu labu darbu un uzreiz kļūs vieglāk. Tā, šķiet, tika ielikti stipri bruģakmeņi rakstura un personības būvniecībā.
Nez vai visi tie palīglīdzekļi, kas mums ir tagad – mašīnas, lidmašīnas, datori, smalki telefoni, informācijas gūzma – dara stiprāku pašu cilvēku. Vai puisis, kurš visu bērnību un jaunību nosēdējis pie datora, klikšķinājis spēlītes telefonā, izaugs par stipru vīrieti, spēcīgu personību? Vai būs dzīvei derīgāks, salīdzinot ar to lauku zēnu, kuram bija jāiet palīgā tēvam siena pļavā vai meža darbos? To nezinu.
Vecākajai mazmeitai ir septiņi gadi, viņa pamāca mani, kā rīkoties ar datoru, jau runā trīs valodās. Mazākajai vēl nav pusotra gada, bet mobilais telefons viņu interesē vairāk nekā spēļu lācītis…
Ārkārtīgi spēcīgi izjūtu, ka pasaule mainās, ieiet lielā pagriezienā. Droši vien mūs sagaida pilnīgi citāds dzīvesveids un arī citādas attiecības. Tomēr šķiet, ka Dieva baušļi nemainīsies, tie joprojām cilvēcei būs nepieciešami.
