Juris Lorencs: Varbūt lauku skola Krievijas pierobežā ir svarīgāka par vēstniecību Austrālijā? 8
Divas zīmīgas vēlēšanas Eiropā, kas izpelnījušās nepelnīti niecīgu ievērību pie mums Latvijā. Vispirms 13. oktobrī Polijā, kur parlamenta vēlēšanās ar 43,6% balsu pārliecinoši uzvarēja valdošā partija “Likums un taisnīgums”.
Īpatnās likumdošanas dēļ tā ieguvusi absolūto vairākumu Polijas parlamenta apakšpalātā – 235 mandātus no 460. Un tad 27. oktobris, vietējā parlamenta vēlēšanas Vācijas federālajā zemē Tīringenē.
Tajās ar 31% balsu uzvarēja bijušās Austrumvācijas Sociālistiskās vienības partijas (faktiski kompartijas) mantinieki – “Kreisie” (“Die Linke”). Otrajā vietā ar vēl nebijušiem panākumiem – “Alternatīva Vācijai” (“Alternative für Deutschland”), par kuru balsoja 23,4% vēlētāju.
Kopš iepriekšējām vēlēšanām šīs partijas atbalstītāju skaits audzis vairāk nekā divas reizes! Seko divas kaunpilnu sakāvi piedzīvojušās valdošās koalīcijas partijas – kristīgie demokrāti (21,8%) un sociāldemokrāti (8,2%), aiz viņiem “Zaļie” (5,2%) un “Brīvie demokrāti” jeb liberāļi (5%).
Ja mēs dažos vārdos gribētu raksturot partiju “Likums un taisnīgums” un “Alternatīva Vācijai” ideoloģijas, tad tās būtu: “Polija pirmajā vietā!” un “Vācija pirmajā vietā!”. Tieši tas, par ko patlaban iestājas prezidents Donalds Tramps: “Amerika pirmajā vietā!” Tāpat premjers Viktors Orbāns – “Ungārija pirmajā vietā!”. Arī viens no breksita atbalstītāju lozungiem bija – “Britānija pirmajā vietā!”.
Neraugoties uz NATO partneru iebildumiem, Turcija nopirka Krievijas ražotās pretgaisa aizsardzības sistēmas un iebruka Sīrijā. Savukārt Vācija izliekas nedzirdam citu Eiropas Savienības valstu un Ukrainas izmisīgos aicinājumus atturēties no gāzesvada “Nord Stream 2” būvniecības.
Vēsture māca, ka notiekošie procesi ir svarīgāki par esošo situāciju. Tieši procesi ir tie, kas noteiks pasaules uzbūvi pēc desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem.
Tas, ko mēs redzam, – globalizētās pasaules dziļumos dzimst kustības, kas saka: “Mūsu nācijas, mūsu valsts intereses – pirmajā vietā!” Šo kustību spēks, to neapstrīdamā leģitimitāte slēpjas pilsoņu atbalstā, ko tie izsaka brīvās un demokrātiskās vēlēšanās.
Latvijas neatkarība ir globalizācijai pretēju procesu rezultāts.
1918. gadā latvieši izmantoja unikālu vēsturisku situāciju – lielu, globālu struktūru, Krievijas un Vācijas impēriju sabrukumu. Savukārt 1991. gadā jau padomju impērijas agonija ļāva atjaunot zaudēto neatkarību.
Bet kas ir neparasti – šodien Latvijas neatkarību un saimniecisko attīstību sargā tieši globālas struktūras, pirmām kārtām NATO un ES. Latvija atguva valstiskumu brīdī, kad abas šīs organizācijas bija gatavas ekspansijai, atbildībai un uzņēma mūs savā vidū. Tagad notiek pretējs process.
Mums jārēķinās ar pasauli, kurā aizvien skaļāki kļūst egoistiski saukļi: “Mūsu mājas, mūsu valsts pirmajā vietā!” Bet tie vājina gan NATO, gan ES. Mums jārēķinās ar neprognozējamu Ameriku, kas atvelk savus spēkus no Sīrijas un atstāj tur varas vakuumu.
Ar vāju ES, kas nav gatava uzņemt ne Albāniju, ne Ziemeļu Maķedoniju, par Turciju nemaz nerunājot. Vai pirms dažiem gadiem kāds varēja iedomāties, ka ASV izsludinās politiski motivētas sankcijas pret Turciju, vienu no svarīgākajiem NATO balstiem? Taču nē!
Tautas paruna saka: vilku barā esi, kauc līdzi! Arī mums jāsāk apzināties, ka pirmajā vietā liekamas Latvijas intereses. Mēs tik un tā nesalāpīsim pasauli. ASV, Ķīna, Krievija – varbūt un sev izdevīgā veidā, bet ne mēs.
Un tas arī nav vajadzīgs. Mēs nesaglābsim pasaules klimatu, aizliedzot kurināt malkas krāsnis. Latvija ir par mazu, lai apgādātu visu “veco Eiropu” ar mūsu jauniešu darbarokām.
Tāpēc mūsu lozungam vajadzētu būt: domā globāli, bet rīkojies lokāli, rīkojies latviski.
Un, kas zina,
varbūt dažu “optimizācijai” lemtu lauku skolu saglabāšana tepat Krievijas pierobežā Latvijas drošībai pašreiz ir daudz svarīgāka par vēstniecības atvēršanu tālajā Austrālijā.
