„Dzejnieki krīt neparasti. Ilzes Kļaviņas recenzija par izrādi “Saviļņojums” Liepājas teātrī 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājas teātra jaunā iestudējuma “Saviļņojums” augsto māksliniecisko raudzi apliecina izsmalcināta poētika, skaidrs filozofiskais pamats un izteiksmīga skatuves estētika. Šobrīd, epidēmijas ierobežojumu laikā, kad sadzīve ir pārvērsta noteikumu diktātā, šis iestudējums atver citu telpu un saviļņo ar neatbilstību piezemētajam ikdienas kontekstam.
Poētiskā klātbūtne
Kaut dramaturga Ivana Viripajeva lugā dzejolis ir tikai viens, skatuves telpu caurvij īpašs poētiskums, piepilda laiku un kārto attiecības starp redzamo un sajūtamo matēriju. Izrādē atpazīstu to režisores Māras Ķimeles rokraksta kaligrāfiju, kas smeļas iedvesmu dzejā un ko viņa JRT izrādes “Dzeja” (2014. g.) sakarā raksturo kā “(..) vārda iedarbību neatkarīgi no tā utilitārās jēgas”.
Krievijas teatrologi izceļ Ivana Viripajeva žanrisko daudzveidību, viņa lugās sadzīves teksti sabalsojas ar eksistenciālām pasāžām. Asociatīvi bagāts ir arī lugas “Saviļņojums” teksts, kam par moto autors liek filozofa Alekseja Loseva mīta dialektikas atziņas un Rabbi Shalom bar Elike Roser (17. gs.) idejas. Iespējams, ka mīts un tā dialektika veido pirmiestudējuma kodolu, kas pirms pusotra gada bija iestudēts Sanktpēterburgas BDT (“Большой драматический театр им. Товстоногова”) teātrī un bija veltīts izcilās krievu aktrises Alises Freindlihas personībai.
Ķimeles un liepājnieku izrādei tuvāka ir moto otrā daļa. Tā stāsta par mīlestības saviļņojumu, kas saista zemes un dievišķā substances, par to neredzamo vieliskumu, ko spēj ieraudzīt tikai izredzētie – brīžos, kad “ziediņš atplaukst, tas izplata burvīgu smaržu ‒ smaržu, kas dara šai pasaulei zināmu, ka tas ir gatavs”.
Radošā privilēģija
Stāsta centrā ir Viripajeva izdomāta rakstniece Rihte, kura preses intervijas laikā, stāstot biogrāfiju un skaidrojot attiecības ar redzamo un neredzamo pasauli, piedzīvo būtiskas garīgas atklāsmes ne vien publikai, bet arī sev. Interviju poļu žurnālists Kšištofs Zeliņskis pieteicis jau gadu iepriekš, līdz to atļāvis rakstnieces birojs – literārais aģents Stīvs un menedžere, vienlaikus Rihtes meita Natālija. Intervijas svarīgumu apliecina klātesošais dārgi apmaksātais fotogrāfs Maikls. Par Rihtes reitingu liecina fakts, ka viņas romāns “Asinis” gandrīz nominēts Nobela prēmijai, kam patraucējusi dažu antisemītisku pretinieku iejaukšanās. Pamazām sarunās atklājas Rihtes izcelsme nacisma režīma laikā Krakovas ebreju-vāciešu ģimenē, kas ideoloģiski ir grūti skaidrojama. Atklājas, ka žurnālists ieradies Ņujorkā, lai veiktu lēcienu uz karjeras virsotnēm, un, kad to saprot aģents un menedžere, abi sola iekārtot Kšištofu labā darba vietā apmaiņā pret darījumu. Žurnālists piekrīt rakstīt tādu tekstu, kas būtu melīgs un reizē slavinošs Rihtes biogrāfijai, imidžam, taču rakstniece izjauc plānu, atklājot “nepareizas” biogrāfijas detaļas un arī satriecošus faktus par drauga Milana nāves apstākļiem.
Atmiņas par mirušo dzejnieku dziļi saviļņo Rihti, īpaši – poētiska metafora, ko Milans teicis, pa logu veroties lejup: “Tur lejā ir augstums.” Sajūtu intensitāte izaug metaforiskā līmenī, ko izteiksmīgi ceļ Teicēja tēls, kura nepārtrauktā klātbūtne ir divdabīga. Skatītājiem tas ir kā ironisku remarku komentētājs, kurš uz mirkli apstādina darbību, lai skaidrotu svarīgus faktus personāža darbībā, tomēr vienlaikus tēls ir simbolisks, burtiski un pārnestā nozīmē kāpjot pāri sadzīves līmenim. Teicējs visiem skatuves varoņiem paliek neredzams un tikai divreiz, nepasakot ne vārda, kustību valodā sarunājas ar Rihti, pasvītrojot viņas (un ikviena mākslinieka) saikni ar plašāku telpu un radošo brīvību.
Rāmējumi
Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša telpas rāmji tiecas vertikāli un perimetrā ap skatuvi. Podesti ap viesistabas telpu ļauj Teicējam brīvi staigāt, pazust un parādīties it visur. Skatuves dibenplānu līdz griestiem klāj stikloti rūtots logs, aiz kura redzams lifts un kāpņu telpa, optiski paplašinot šo noslēpumaino vietu, caur kuru ienāk un iziet darbojošās personas. Šajā zonā visvairāk darbojas Teicējs, kurš brīžiem izskatās kā ēna, bet otrajā cēlienā videoprojekcijā viņa figūra pat kustas pretēji zemes gravitācijas spēkam.
Kreisajā skatuves pusē ir ar žilbinoši baltu gaismu pildīts logs. Skaista vieta divām sievietēm, ko mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un režisore organizē kā atsevišķas gleznas, portretējot un pretstatot māti un meitu, vienu baltā, otru melnā tērpā.
Aktrise Inese Kučinska ierāmē Rihtes garīgo pārākumu ar bagātīgām spēles detaļām, sākot ar šķelmīgu acu piemiegšanu Maikam, līdz traģiskam vientulības saucienam aktrisei raksturīgajā krūšu rezonatora piesātinātā tonī, kas ir reizē maigs un harismātisks, mierīgs un dramatisks. Viņas dzīvajai, apburošajai un valdzinošajai personībai ir pretstatīta otrā plāna tēlu grupa, kuru darbošanās brīžiem šķiet precīzi kontrastējoša, brīžiem kariķēta. Kā režijas paņēmiens trīs tēlu grupas rāmis atgādina tos gadījumus, kad rāmis šķiet par prastu smalkajai gleznai.
Pavadoņu trio centrā ir Viktora Ellera rozā uzvalkā tērptais, pašapziņu meklējošais Kšištofs, kura tēlā aktieris akcentē klamzīgu, salīkušu un robustu stāvu, viņš pazemīgi paklausa Ilzes Trukšānes atveidotajai Natālijai. Aktrise veido jauno sievieti kā mātes iespaidotu un kompleksainu, neveiklu būtni, kura racionālā savaldībā spēj noraidīt fotogrāfa Maika dzīvo emocionālo interesi. Aģenta lomā Sandis Pēcis ar pavēlniecisku balss toni un plašām “saimnieka” kustībām uzsver tēla lietišķo pieeju, organizējot attiecības intervijā gluži kā darījumu tirdziņu. Pusceļā starp radošo un lietišķo pasauli atrodas Edgara Ozoliņa organiski un atraisīti spēlētais Maikls, kura neitrālā pozīcija tēlu raksturo kā radošu, taču iero-bežotu šaurā pašpietiekamībā.
Rolands Beķeris – Teicējs – sengrieķu dievības apoloniskajā graciozitātē nodejo lomu, ar sekundes precizitāti trāpot sev atvēlētajās īsajās epizodēs, rezonējot ar ansambli un pārliecinot par savu tēlu kā vēstnesi no citas pasaules, līdz fināla epizodē kļūst par galvenās varones dvēseles pavadoni.
Tēlu rāmējumu precīzi skicē Ilzes Vītoliņas kostīmu koncepts, kas funkcionāli darbojas vairākos līmeņos, pirmkārt, uzsverot divu tēlu grupu kontrastu – no vienas puses, tas ir raibs, ikdienišķi lietišķo apģērbu dreskods, no otras – klasisko melnbalto tērpu gamma. Daudznozīmīgas ir tērpu maiņas, piemēram, vienlaikus nometot mēteļus, tēli tiek atmaskoti gan burtiski, gan saturiski.
Trīs līmeņi
Jēdzieniski ietilpīgi ir galvenās varones trīs atšķirīgie tērpi, kas secīgi viens pēc otra nomaina cits citu un pasvītro intervijas laikā izdzīvotos emocionālos slāņus. Pirmais tērps līdzinās krāsainos rombos zīmētam klauna apmetnim, kas piestāv Rihtes dzīves skandalozajam ārējam slānim. Otrā ir tipiska operdziedones vakarkleita, kas atsedz rakstnieces sievišķīgo būtību, un visbeidzot Rihte ienāk Teicējam identiskā apģērbā, vienkārši un reizē abstrakti – melnā bikškostīmā. Tas ir sajūtu slānis, kur dreb mākslinieka personiskais saviļņojums, pat ja meistardarbs paliek citiem nesaprotams.
Izrāde ir skaists veltījums tiem radošajiem cilvēkiem, cita starpā – arī latviešu dzejniekiem, kuri “krīt uz augšu”, tīši vai netīši lidojot pāri palodzēm, paliekot saprasti vai nesaprasti. Kā nesaprasta var būt šī neikdienišķā un skaistā izrāde.
Ivans Viripajevs, “Saviļņojums”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, video Mārtiņš Vilkārsis, Dainars Albužis, no krievu valodas tulkojis Ingus Liniņš.
Lomās: Inese Kučinska, Viktors Ellers, Sandis Pēcis, Edgars Ozoliņš, Ilze Trukšāne, Rolands Beķeris.
Tuvākās izrādes: 5. , 6. novembrī.
