Dziesmu svētku laiva 0
Vēl tikai nupat, Goda virsdiriģenta Edgara Račevska plaukstu loloti un sasildīti, Mežaparka Lielajā estrādē izskanējuši Jurjānu Andreja “Pūt, vējiņi!” pēdējie akordi.
Kordziedātāju sagurumā smeldzošās kājas, saviļņotie skati, publikas un kora spontānas kopības izpausmes ar spējām kustību viļņu bangām un kopdziedāšanas tik gaidīto un beidzot sagaidīto brīnumu vēl joprojām šķiet turpināmies. Esmu šogad tā visa viducī. Kalvē, šķīstītavā un upē, kuras plūdumam atliek vienīgi ļauties, pievienojot savu balsi tūkstošām citu un sekojot loču – diriģentu, režisoru, koncepciju veidotāju – signāliem. Man ir arī savas kartes, taču tām vairs nav pārāk lielas nozīmes. Tās aplūkošu, kad būšu krastā. Tur, esot laivā, viss izskatās savādāk.
Latvijas valstiskuma gadskārtas svinības šiem, 26. Dziesmu svētkiem ir uzlikušas īpašu nastu. Nu ir īstā reize pašapliecinājumam un pašapziņai, atskatam uz noieto ceļu. Un Latvijas mūzikā tas ir bijis aizraujošs un bagāts. Gana svarīgs, jo tieši dziedāšanas kustība reiz bija kļuvusi par nācijas konsolidācijas šūpuli. Svētki ir izauguši skaitliski. Sazarojušies neskaitāmās izpausmēs, aptverot teju visus iespējamos tautas mākslinieciskās pašapliecināšanās veidus un paturot arī ciešu saistību ar profesionālo mākslu. Šis klasteris tomēr nav aizēnojis kodolu – daudzbalsīgas a cappella dziedāšanas tradīciju, kas iekļaujas teju neaptveramajā notikumu plūsmā un intensitātē (dažādu žanru mūzikas, tradicionālās kultūras, teātra, daiļamatu izpausmēs). Simtgadei tas der. Bet kurp dosimies tālāk? Vai šis plašums ved uz pārvērtībām? Festivalizāciju? Masu kultūru? Jaunas mitoloģijas tapšanu? Komercializāciju? Vai tieši otrādi – došanos pagātnes virzienā, vērtību konservāciju? Un kur slēpjas jaunā, pārdzimstošā, tātad – dzīvotspējīgā vadmotīvs?
Vokālsimfoniskās mūzikas koncerts, kas jau otro reizi notika daudzfunkcionālajā “Arēnā”, simtgadei piedāvāja plašu simfonisko darbu un to fragmentu izlasi, kurai hronoloģiski un saturiski vajadzēja demonstrēt profesionālās mūzikas izaugsmi un ciešo savijumu ar dziesmu svētku tradīciju. Grūts uzdevums – latviešu simfoniskās un vokālsimfoniskās mūzikas katalogs, kas izdots 2009. gadā, aptver visu labāko darbu uzskaitījumu pāri par 250 lappušu biezā grāmatā. Vokālsimfonisko (simfonisko) koncertu tradīcija Dziesmu svētkos atjaunota atmodas viļņa augstākajā punktā – 1990. gada svētkos, kas cēla īpašā godā latviešu tautasdziesmu apdares, atveda mājās trimdinieku mūziku, ļāva pilnestīgi izskanēt dažādu laikmetu kormūzikai un simfoniskajai mūzikai. Simfoniskais orķestris līdz tam bija skanējis Dziesmu svētku programmās tikai līdz 1926. gadam – laikmetā, kad latviešu profesionālā mūzika vēl tapa. Tieši tolaik tika likti pamati daudziem simfoniskās mūzikas žanriem. Tagad koncerta centrā likti hrestomātiski pazīstami un latviešu mūzikas kanonam piederīgi darbi – sākot ar Jurjānu Andreja un Jāzepa Vītola kantātēm un beidzot ar Tālivalža Ķeniņa un Jāņa Ivanova meistardarbiem. Pa vidu – dažādu laikmetu un žanriskās ievirzes zīmes ar Emīla Dārziņa, Lūcijas Garūtas, Alfrēda Kalniņa, Tālivalža Ķeniņa, Zigmara Liepiņa, Artura Maskata, Imanta Kalniņa opusiem, kā arī jaundarbs – Ērika Ešenvalda “Jūras sidrabs” korim, koklēm un orķestrim (2018). Lielsastāvi – četru profesionālo orķestru apvienojums vienā, profesionālo koru un labāko amatierkoru apvienojums milzīgā kopkorī, izcilu orķestra diriģentu parāde – neapšaubāmi demonstrēja noteiktas kvalitātes skaitliskā palielinājumā, kas lielā mērā ir Dziesmu svētku ideja – vienot un apvienot. Taču kopumā veidotāji īsti netika pāri tradicionālo “valdības koncertu” stilistikai, kas koncertu neglābjami pārņēma pēc Ērika Ešenvalda darba pirmatskaņojuma. To nespēja vērst par labu ne Artura Maskata Fantāzija korim un orķestrim “Rīgai”, nedz Imanta Kalniņa mūzika filmai “Pūt, vējiņi!”, kuras individualitāte un simbolisms slēpjas tieši elektriskās ģitāras solobalsī – tās verbālais pārlikums korim diemžēl šim mūzikas materiālam atņēma māksliniecisko spēku un daudznozīmību. Tālivalža Ķeniņa meistardarbs un Ešenvalda pirmatskaņojums noteikti bija tie atskaites punkti, kuri lika vērst skatu nākotnē, uzdodot jautājumu, kas kļūs par svarīgāko – tradīcija vai atvērtība un inovācija? Kurp vedīs loči?
