Foto no grāmatām “Āksts un traģiķis Edgars Liepiņš” un Edgars Liepiņš “Man sāp klusi un vientuļi”
Foto no grāmatām “Āksts un traģiķis Edgars Liepiņš” un Edgars Liepiņš “Man sāp klusi un vientuļi”
Publicitātes foto

Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc. Traģiķim un komiķim Edgaram Liepiņam paliktu 90 6

Vai klibā Jurkas smeldzīgi skumīgajā skatienā filmā “Puika” ir kaut miņa no smiekliem? Bet kā tajos sprēgāja Hugo Diegs! Leģendārais latviešu dziedošais aktieris, traģiķis un komiķis, klauns, āksts, smējējs un smieklu karalis, neiedomājamais daudzveidis ar filozofisku pieeju dzīvei Edgars Liepiņš 17. decembrī svinētu savu 90 gadu jubileju.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Jau divdesmit trīs gadus Edžus nav mūsu vidū, taču viņa nospēlētās teātra un kino lomas, kā arī viņa paša veidotās neatkārtojamās koncertprogrammas, viņa spilgtais āksta un traģiķa tēls, īpaši viņam rakstītas dziesmas un Edžus trāpīgie citāti caur televīzijas un audioierakstiem joprojām uzrunā arvien jaunus viņa daiļrades cienītājus.

Mācies par aktieri, Edžu!

…Vai nu lauku darbi, vai dziļš sniegs, kas traucē nobraukt uz baznīcu, bet Edgars Liepiņš tika piereģistrēts vismaz divas nedēļas vēlāk, nekā šajā pasaulē patiesībā nācis. Edgars piedzima 1928. gada 17. decembrī, taču vecāki bija nolēmuši uz baznīcu braukt jaunā gadā, tāpēc daudzos dokumentos viņš aplami kļuvis par divām nedēļām jaunāks nekā patiesībā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Edgars Liepiņš nāca pasaulē Zeltiņu pagastā lauksaimnieka Jāņa Liepiņa un Ellas Maltinieces-Liepiņas ģimenē. Viņam ir brāļi Osvalds, kurš nu jau mūžībā, un Pēteris, tagadējais Dailes teātra aktieris, kā arī māsas Irma, Biruta un Maija, visas profesionālas tirdzinieces.

Pēc skolas beigšanas septiņpadsmit gadus vecais censonis devās uz Rīgu, kur satika savu novadnieku no dzimtā Zeltiņu pagasta – toreizējā Drāmas teātra jauno aktieri Haraldu Topsi, kurš draudzīgi ierosinājis: “Mācies par aktieri, Edžu!”

Teātra institūtu jauneklis no Zeltiņiem pabeidza 1951. gadā un no tā brīža līdz pat 1989. gadam – trīsdesmit astoņu gadu garumā! – bija Jaunatnes teātra aktieris. Edgara Liepiņa fotoattēls no teātra mākslinieku galerijas nemitīgi zuda, un rāmī pie sienas ik pa laikam nācās ievietot bildi atkal un atkal no jauna.

Bet televīzijā Edgars Liepiņš sāka savu lielo popularitātes gājienu ar Hugo Diegu – mākslinieces Mirdzas Ramanes septiņdesmito gadu beigās iedzīvinātu karikatūras tēlu. Viena raidījuma vietā skatītāju pieprasītas iznāca deviņas sērijas.

Hugo Diegs izkāpa no televīzijas ekrāna un sāka savu patstāvīgu dzīvi. Aktieri pat uz ielas dēvēja par Hugo Diegu.

Augstākajā smieklu karaļa popularitātes vilnī Edgaru uznesa ziņģēšana kopā ar Raimondu Paulu, kas aizsākās 1978. gadā. Sadarbība vainagojās ar plates ierakstīšanu studijā “Melodija” astoņdesmito gadu sākumā.

Tajā bija tādas pērles kā “Tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc”, “Lācītis”, “Ķiļķens un klimpa” un daudzi citi asprātīgi skaņdarbi, kas kļuva par folkloru vienā acumirklī. Diemžēl šo plati izdot tūdaļ pat arī aizliedza, arī sekojošos koncertus atcēla – pārāk daudz divdomīgā un padomju varai nevēlamā acīmredzot tajā visā bija.

Tomēr koncerta ieraksti izplatījās nelegāli, tie nokļuva arī ārpus Latvijas, tika atskaņoti gan Amerikā, gan Austrālijā, gan Eiropā, kur vien latvieši atraduši savas mītnes zemes.

Medaļas otra puse

Virkne dziesmu daudziem par pārsteigumu nākušas no dažādām Edgara Liepiņa koncertprogrammām, kas pārveidotas pat par kora dziesmām. Piemēram, “Lai jums izdodas, draugi!” – fantastiskā Mārtiņa Brauna kora dziesma ar Jāņa Petera vārdiem – nākusi no Edgara Liepiņa programmas “Gods tev un tavam suņam”, vai tautā kārtējā programmas aizlieguma dēļ saukta arī par “Tas, ko Zenta neatļāva”.

Reklāma
Reklāma

Pa taisno no Jāņa Petera, ar kuru Edgars bija draugos, ar dzeju un ar dziesmu aizmetņiem galvā dziedošais aktieris gāja pie komponista Mārtiņa Brauna pasūtināt mūziku.

Edgara dēls Kristaps tam bija aculiecinieks: “Pāris reizes esmu bijis klāt šādā dziesmu tapšanā. “Lai jums izdodas, draugi!” radās Skultes dārzā zem lazdu krūma uz veca dēļu galda. Ārā tika izstiepts elektrības pagarinātājs, lai varētu pieslēgt Mārtiņa Brauna sintezatoru. Un tētis Mārtiņam dungoja priekšā savu ieceri, papildinot to ar mutes ermoņikām, un Mārtiņš lika klāt savu improvizāciju.”

Arī pirms septiņiem gadiem Aijas Andrejevas iedziedātajai “Bitīt matos, traļi, vaļi” pirmdziedātājs un savā ziņā arī daļējs autors ir Edgars Liepiņš.

Daudzas dziesmas ir tieši Edgara ierosinātas.

Viņš spēja ilgi rakties arhīvos, bibliotēkās, grāmatās un vecu avīžu izgriezumos un tad iet pie dzejniekiem un komponistiem ar savām idejām. Tā tas bija ar Juri Kulakovu, Mārtiņu Braunu… Ja nebūtu Edgara, daudzu dziesmu nebūtu vispār.

Līdzīgi arī sadarbībā ar Raimondu Paulu. Maestro ir mūzikas autors visām brīnišķīgajām, tautā tik mīļajām dziesmām, kur koncerta vienā pusē ir vieglā daļa – “Lācītis”, “Lora”, “Trīs runči”, “Ķiļķens un klimpa”, “Meitenes dziesma”.

Bet koncerta pirmā daļa “Rīga toreiz, Rīga tagad” sava varenā trieciena – šo vārdu Edgars Liepiņš ļoti mīlēja – dēļ aizliegta, līdz ar to daudz mazāk dzirdēta. Šajā koncerta daļā Dinsberga savāktos 19. gadsimta materiālus par Rīgu, toreiz vēl cariskās Krievijas sastāvā, ar dzejas replikām bija modernizējis Valdis Artavs, šur tur ar savu satīru un humoru paņirgājoties arī par padomju iekārtas nebūšanām.

Pēc trīspadsmitās uzstāšanās kopā ar Raimondu Paulu Jaunatnes teātra vadība saņēma nepārprotamu mājienu: pietiek!

Vēlāk Edgars Liepiņš atcerējās uzstāšanos Ministru padomes darbinieku kolektīvā pēc programmas “Senas un jaunas ziņģes” aizlieguma: “Raimonds man teica: “Vēlreiz tevi mēģināšu izvilkt cilvēkos. Un tā būs Ministru padome.” Raimonds pats pie klavierēm. Ar vienu aci skatos priekšējās rindās. Akmeņainas. Ar otru skatos zāles beigās, kur dungo līdzi. Nodziedam “Trīs runčus”. Aplausi. Tikai ne no pirmajām rindām. Es Paulam čukstu: “Nodziedam “Sirdsapziņas tīrību”. Komponists drūmi atčukst: “Diezgan. Nevajag.” Kulisēs pie Maestro pienāk man nepazīstams darbinieks un izsaka pārmetumu: “Krogus atmosfēru Ministru padomē…” Kā pārvērtās Pauls! Ja Raimonds paliek bāls, acis raustās, parunāt nevar, tad tas ir vakars.””

Kad “tur, augšā” apķērās, ka tā saucamās kultūras komisijas pieprasīto “kļūdu labojumu” Edgars savā programmā nav veicis, platei domātais skaņu ieraksts studijā “Rīga” tika dzēsts. Bet pirms tam tas tomēr nelegāli nokļuva Rietumos. Un dubultplate – gan visai mazā tirāžā – dienasgaismu ieraudzīja Hamburgā. Šobrīd tā ir unikāls materiāls ar brīnišķīgā koncerta abām daļām.

Padomju sistēmas aizliegumi uz Edgaru iedarbojās divējādi – no vienas puses, sagādājot rūpes un raizes, arī sirdēstus, no otras puses, varas pretstāve bija apliecinājums tam, ka viņš iet pareizā virzienā, ka jācērt vēl asāk.

Un cilvēki Edgara Liepiņa programmas mīlēja, jo tās saturēja alkas pēc brīvības un aicinājumus, zemtekstā un ironijā slēptus, darīt visu, lai latvietis nepazaudētu sevi. Pat tad, kad Edgars Liepiņš nopietnu seju dziedāja par Augstāko padomi, kuru vēlot, gaišāku jutīšot nākotni, ironija par šo padomju folkloru bija saklausāma ar neapbruņotu ausi.

Kad Latvija atguva neatkarību un par Latvijas Valsts prezidentu tika ievēlēts Guntis Ulmanis, Edgaram Liepiņam radās spoža ideja – viņš vēlējās kļūt par prezidenta galma ākstu. Ko tādu uzņemties varēja tikai spēcīga personība. Taču prezidents no drosmīgā piedāvājuma atteicās.

Kristaps Liepiņš atklāj vienu no tēva lielākajām mācībām: “Dari visu, lai tu savā jomā būtu labākais. Jo pretējā gadījumā nav jēgas, ka kaut ko dari.” Un tie nebija tikai pliki vārdi. Pēc koncertiem Edgars Liepiņš no skatuves nokāpa, nosvīdis līdz krekla vīlei, tik smags bija skatītāju acīm šķietamais vieglums un aizraujošais azarts.

Kristaps Liepiņš atminas vēl vienu no sava tēva mācībām – ja tev paliek kauns par to, kas notiek uz skatuves, tad tas ir draņķis.

Ja gribas novērst acis un iet prom, tas ir lēts balagāns, kuru nav vērts skatīties.

Edgara Liepiņa programmā “Ārprāts ’88” ar Juri Kulakovu kā starpdziesmu teksti izmantoti nelieli citāti no avīžu rakstiem, no simts un vairāk gadu vecas periodikas, kur viņš stundām urķējās, lai atrastu vienu mazu dīvainu citātiņu, sludinājumiņu…

Ne velti tajā laikā dzima sauklis “vajag tik rakt”. Tā ir viena rindiņa no dzejoļa, kas izskanējusi dziesmā ar Jura Kulakova mūziku. Šīs rindas autors ir atrodams 1908. gadā iznākušā dzejas almanahā “Balva”. Nebija nekāds joks atrast šos dzejoļus, izburties cauri vecajai drukai un komponēt pankroka stilā, savilkt kopā ar periodiku, sludinājumiem, tā laika avīžu virsrakstiem par revolucionāriem un saimnieciskām ķibelēm… Mežonīgs un milzīgs darbs.

Konflikts teātrī

Astoņdesmito gadu vidū Edgaram izveidojās konflikts ar Jaunatnes teātra galveno režisoru Ādolfu Šapiro, kurš samilza tik tālu, ka kādam gandrīz tika nedaudz “saburzīta fasāde”. Ļoti iespējams, tieši šis notikums bija iemesls, kādēļ Edgaram Liepiņam nepiešķīra Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu, kad par to lēma pirmoreiz.

Pēc četriem gadiem viņš pie šā titula tika. Tas bija ne tikai nosaukums, bet tolaik nāca kopā ar prestižu prēmiju un algas paaugstinājumu. Edgars tad jau lielā mērā bija pārvērties par Hugo Diegu, kurš daudzus gadus izsmēja tā laika modes burziņus, bohēmu, valodas kropļošanu, sadzīviskas nebūšanas.

Liepiņa koncertdarbība Šapiro nepatika. Un Edgara sešdesmit gadu jubilejā teātra mākslinieciskais vadītājs izcilajam aktierim neiedeva šī notikuma cienīgu jaunu lomu. “Estradņiki nam ņe nužni!” sauca Šapiro (šovmeņi, kā mūsdienās teiktu, mums nav vajadzīgi) – tas Edgaram bija pēdējais piliens! Viņš iespītējās. Nevajag? Varu no teātra arī aiziet! Un tā arī izdarīja. Tobrīd bija tapušas jau daudzas citas patstāvīgi radītas programmas.

Viena no tām, ļoti maz dzirdēta – ar savulaik tautā populārā Dreslera satīriskajiem dzejoļiem sadarbībā ar komponistu Juri Kulakovu un brāli Pēteri Liepiņu, Dailes teātra aktieri. Abiem brāļiem bija sirsnīgas attiecības, bet kopā sastrādāties tomēr bija problemātiski. Brāļu kopdarbs piedzīvoja pāris izrāžu. Edgars bija pieradis darīt viens un pa savam. Vēlāk Pēteris šo materiālu pārveidoja par monoizrādi “Jefiņš saka: akurāt’ īstā laikā esmu klāt!”.

Ja tiktu pāri pirmajiem trim…

Edgaram Liepiņam piemita talants savaldzināt sievietes. Savā mūžā viņš bija apņēmis četras sievas, kuras viņam dzemdēja četrus bērnus. “Ja Edgars kādu uzmīļoja, tad neatlaidās, kamēr savu panāca, un tad kādu dzīves gabaliņu izredzēto ņēma līdzi,” atceras kādreizējā aktiera kolēģe Velta Skurstene.

Dzejnieka Pāvila Vīlipa un Dailes teātra aktrises Elvīras Brambergas meita Velga Vīlipa Jaunatnes teātrī sāka strādāt 1964. gadā. Te viņai acis uzmeta teātra premjers Edgars Liepiņš. Velga viņu pazina no kinoprovēm filmā “Nauris”. Leonīds Leimanis Edgaru bija mēģinājis Naura lomai, taču atzina, ka aktieris tai tomēr par vecu.

Tajā laikā teātrī jau strādāja Liepiņa pirmā oficiālā un jau šķirtā sieva, Veltas kursabiedrene Benita Ezerniece. Edgars ar Velgu kopā dzīvoja jau trīs gadus kādā Suvorova, tagadējā Čaka, ielas trešā stāva mansardā, kad sevi pieteica dēls, kuru par godu Tilam Pūcesspieģelim, vienai no skaistākajām Edgara lomām, arī nosauca par Tilu. Bet, tā kā šāda vārda kalendārā nebija, dēlam tika dots vēl otrs vārds – Edgars.

Drīz nāca pasaulē otrs dēls Kristaps, tagad pazīstamais kalnos kāpējs.

Bērnību viņš atceras nelabprāt, jo tēvs no ģimenes aizgāja, kad viņam bija trīs gadi.

Velgai Vīlipai par lomām filmās “Nauris” un “Šķēps un roze” solīja spožu aktrises karjeru, taču tās abas palika viņas vienīgais vērā ņemamais radošais veikums. Diemžēl viņa turpināja dzīvot, bieži uzturoties savā iedomu pasaulē…

Ar trešo dzīvesbiedri, pāragri mūžībā aizgājušo Dailes teātra aktrisi Elitu Krastiņu Edgars Liepiņš iepazinās, filmējoties kinolentē “Pūt, vējiņi!”, kur abiem ar brāli Pēteri tika nelielas raksturlomas. Pasaulē nāca meita Nora. Ceturto dzīvesbiedri dakteri Ilzi Ozoliņu-Bērziņu Edgars Liepiņš nolūkoja Limbažu poliklīnikā. Pasaulē nāca dēls, atkal Edgars.

Astoņdesmito gadu sākumā Edgars Liepiņš kopā ar publicistu Ēriku Hānbergu bieži braukāja pa novadiem ar kopīgiem koncertiem, kur tika lasīti dažādi Hānberga feļetoni, no kuriem slavenākais joprojām “Atceries Ernu”. Edgars mēdza ciemoties pie Ērika un bija labi pazīstams arī ar publicista pirmo dzīvesbiedri Annu.

Reiz, kad Edgars bija ieradies viens pats, Ērika Hānberga dzīvesbiedre aktierim uzjautājusi: Edgar, vai tu tomēr reiz nevarētu pie kādas palikt, apstāties kaut kā… Un Edgars Liepiņš atbildējis – ja jau varētu kaut kā tikt pāri tiem pirmajiem trim gadiem, tad jau būtu labi, varbūt varētu dzīvot ar kādu kopā tikpat saskanīgi kā jūs ar Ēriku…

Taču pret šķirtajām sievām Edgars bija galants. Šo to liecina ieraksti dienasgrāmatā, ko viņš dēvēja par parasta pilsoņa piezīmēm un rakstīja no 1986. līdz 1991. gadam. Tajā ir gan kartupeļu cenas, gan laika apstākļi, gan tas, ko kurš dabūjis “pa blatu”, un arī visa Edgara dzīve – radošās mokas, pacēlumi, viļņu galotnes un kritumi ziemeļu depresijā, kā brīžiem uznākušo dziļo grūtsirdību nosaukusi Vizma Belševica.

Kad trešā sieva Elita viņu jau bija pametusi un izveidojusi citu ģimeni ar jaunu aktieri, par Edgara Liepiņa attieksmi liecina šāds ieraksts: “22. jūnijs. Un atkal sarunas ar Elitu – Nora. Pārmetumi, ka neaizvedu, praktiski neko nepalīdzu. Nauda – jā, bet… Ja arī es ietu un darītu bieži, ko tad Juris? Vai tad es tā paciestu, ka pie manas sievas bieži ciemotos manas sievas vīrs?”

Un vēl kāds ieraksts: “10. februāris. Aizsūtīju Tilam naudu. 1500 plus sūtīšanas nauda – 30 rbļ. 20 olas vēl nopirku – maziņas, maziņas…”

Deviņdesmito gadu sākumā, kad sabiedrībā sākās lielā viļņošanās, Edgars daudz no rakstītā meta krāsnī.

Aiziet vienatnē

Tuvojoties 60 gadu jubilejai, saasinājās veselības problēmas, kas bija sākušās jau septiņdesmitajos gados, kad Edgaram izoperēja divpadsmitpirkstu zarnas čūlu un noņēma kuņģa apakšējo daļu. Veselības problēmas saasinājās 1994. gada decembrī, kad uz ielas viņš gaidījis kādu dāmu un smagi saaukstējies.

Pēc sešām ārstniecības nedēļām “Stradiņos” veselība jūtami uzlabojās. No slimnīcas Liepiņš devās uz savām lauku mājām Skultē, kur dzīvoja pavisam viens. Kad atkal smagi sasirdzis, viņu apkopusi un ēdinājusi kaimiņiene Ruta.

Kā viņa stāsta, Liepiņā mituši divi cilvēki – viens, ko viņš rādījis uz āru, otrs, ko viņa redzējusi vai tikai vienīgā. Atbraucis dēls Tils, Edgars možs un mundrs, bet, kā paliek viens, gluži vai sabrūk.

Aktiera beigu cēliens sākās 1995. gada 4. septembrī, kad viņu aizveda uz detalizētām pārbaudēm “Stradiņos”. Nākamajā rītā mākslinieks kategoriski pieprasījis tikt atpakaļ uz Mārsēniem, kur kādu laiku ārstējies privātā doktorātā pie “dziednieka” Jāņa Šmita Rīkuru mājās.

Vairākās publikācijās apgalvots, ka Edgars savās smagākajās dienās bijis gluži viens… Kā stāsta Edgara dēls Kristaps Liepiņš, tēvs bija pieradis būt atbildīgs par visu savā dzīvē. Un, ja kas noiet greizi, arī tā uzlūkojama kā paša vaina.

Edgars arī pašus savus tuvākos cilvēkus nekad nebija laidis tik tuvu, lai tie kļūtu atbildīgi par viņu visgrūtākajos brīžos. Jo spilgtais aktieris nekad nebija bijis pilnībā atbildīgs par saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Protams, finansiāli viņš savus bērnus maksimāli atbalstīja, bet vienmēr valdījusi attieksme – pēc pirmajiem dzīves gadiem, kad pasaule ierādīta, tālāk pats esi atbildīgs par savu dzīvi. Un, protams, šis likums darbojies arī pretējā virzienā.

Un kas notiek ar vienu vecu vilku, kad viņš jūt nāves tuvumu? Viņš aiziet no bara, aiziet mežā nomirt.

Arī Edgars Liepiņš pats izvēlējās veidu, kā aiziet. Pārējie viņam nebija nekādas autoritātes. Ieteikt ārstu? Smieklīgi. Aizvest uz “Stradiņiem”? Ar kājām aizies projām, līdzko varēs! – tā situāciju raksturo dēls Kristaps.

Vienīgā autoritāte bijis profesors Latkovskis “Stradiņos”. Un arī tad tikai līdz zināmai robežai – šeit tu man ko iesaki, bet tālāk jau lemšu pats ar visu atbildību par sekām.

Aktieris devās aizsaulē 1995. gada 13. septembrī. Vieni no viņa pēdējiem vārdiem bija: “Vakars uz ezera, ļoti dziļš vakars…” Edgars Liepiņš aizgāja mūžībā 66 gadu vecumā. Viņu izvadīja no Dailes teātra. Dižā aktiera kapu tāpat kā bezkompromisu Latvijas neatkarības cīnītāja Gunāra Astras kapu, viņa talanta cienītāji aizbēra ar rokām. Edgars Liepiņš atdusas Skultes kapos.

Uzziņa

Edgara Liepiņa spēli kādreizējā Jaunatnes teātrī skatītāji vēroja vairākos desmitos izrāžu. To skatā bija arī E. Kestnera “Emīls un Berlīnes zēni”, Annas Brigaderes “Sprīdītis”, Dž. Barija “Pīters Pens”, H. Ibsena “Pērs Gints”, M. Zālītes “Pilna Māras istabiņa”, Ostrovska “Mežs”, kurā viņš nospēlēja savu pēdējo lomu teātrī – Sčastļivcevu, apbrīnojami savijot traģisko ar fantastiski komisko.

Edgars Liepiņš filmējies Rīgas kinostudijas filmās “Zvejnieka dēls”, “Meldru mežs”, “Ceplis”, “Kļūstiet mana sievasmāte”, “Puika”, “Nepabeigtās vakariņas” un “Agrā rūsa”.

Tiksimies kādreiz maijā…

Ar šādiem vārdiem kādreiz savus koncertus pabeidza Edgars Liepiņš. Pieminot izcilā aktiera 90. dzimšanas dienu, Latvijā satiksies Edžus skatuves cīņu biedri un talanta pielūdzēji. Koncertos piedalīsies komponisti Mārtiņš Brauns un Juris Kulakovs, grupa “Ārprāts ’88”, aktieri Gunārs Placēns un Edgars Pujāts, dziedātāji Zigfrīds Muktupāvels, Olga Stupiņa, Inta Gudovska, Anita Levša. Edgara Liepiņa jubilejas koncerti janvārī notiks Alūksnē, Rēzeknē, Cēsīs, Nīgrandē un Līvānos.

Paldies par sadarbību raksta tapšanā Edgara Liepiņam dēlam Kristapam Liepiņam; publikācijā izmantotas grāmatas “Āksts un traģiķis Edgars Liepiņš” un Edgars Liepiņš “Man sāp klusi un vientuļi”.