Egils Līcītis: Tagad Raimondam jāatklāj jaunas teritorijas… 2
Latvija ir kosmiska notikuma priekšvakarā. Pašreizējā prezidenta Ivetas un Raimonda Vējoņa prortrejas, kuras iestiklotas karājās daudz kur valsts skolās un sabiedriskajās ēkās, jānoņem no sienām, jānodod vēsturei un jānomaina ar pēcteča ģīmetni.
Pēc četru gadu amata pilnvaru izbeigšanās Raimonds Vējonis diemžēl nekvalificējas Saeimas deputātu vairākuma atbalsta iegūšanai. Tāpēc valsts galva pieņēma ārkārtēju lēmumu – atkārtoti nekandidēt.
Prezidenta postenī nokļuvušais dziļākā būtībā nereti ir vientuļāks par priedi, pildot autonomās funkcijas, sastop citu varas zaru neizpratni, tāpēc Vējonis uztvēris saeimiešu lēmumu rezignēti – kad jau mani un manas grandiozās idejas vairs nevajag, tad nevajag!
Amatā nokļuvis kā tautā iemīļots politiķis, bijušais kara ministrs Marss Vējonis daudzviet viesojās, daudz ko atklāja un apsveica daudzas sporta zvaigznes ar panākumiem. Staltais vīrs, kurš četrus gadus diendienā nāca pie mums ciemos ar kādu vēstījumu, vēlējumu vai pavēli, bieži saviļņoja publiku un bija iemantojis mīļo, kluso dzītara latviešu simpātijas.
Tagad daudziem sāp – cik žēl, ka Raimonds atteicās no prezidentūras termiņa pagarinājuma! Par darbību augstajā amatvietā Vējonim nepiezīmēsi ne ragus, ne asti, ne Trampa drauga siluetu.
Aizejošais prezidents bija stiprs enkurs savai tautai. Starptautiskā arēnā vai amerikāņu izsaukts uz Vašingtonu, vai tepat lejā pie Igaunijas kolēģītes nobraucis, mūsējais prezidents prata radīt iespaidu, ka spējīgs uzturēt diplomātiskās attiecības un vērpt sarunas pat ar Ēģiptes sfinksu.
Jautras dabas vīru, kurš uzskatīja, ka “papriekšu jāierauj”, nekad neredzēja kā rūgumpodu. Viņš nemēdza satrakoties par niekiem un atbalstīja kā pamatšķiru, tā buržujus. Prezidentam bij zobs tikai uz korumpantiem – lai atceramies, kā Vējonis ieradās pie bordāniešiem, kad tie, sašutuši par “Rīdzenes” sarunām, pils pagalmā sarīkoja mītiņu – tautas sapulci.
Kalpoju valstij, kā prazdams, pietvīcis stāsta augstais amatvīrs, rekur, iemācījos valsēt. Mani norējēji, kas uzstājas kā pamācītāji, – varētu domāt, ka paši baigi gudrāki!
Tais reizēs, kad prezidentam neizdevās perfekts uznāciens, varēja vainot Vējoņa padomdevējus un runu rēgrakstītājus. Nereti klausītājiem likās, ka valsts galva varētu izteikties vienkāršāk, ne tik cēliem un cukursaldiem vārdiem. Teiksim – “esam sapulcējušies, lai spriestu par jauniem izaicinājumiem” un “cilvēki mūsu valsts lielākā vērtība”.
Taču Raimonds arvien bija labs darba devējs nemākuļiem līdzstrādniekiem. Neviens kancelejists no vietas neizlidoja, nevienam neradās neērtības sajūta, ka viņš kārtējoreiz pievīlis prezidentu.
Ko tālāk? Pazudīs Vējonītis, aizies ar čigāniem? Pēc amatā izdegšanas dosies uz rehabilitācijas centru, sanatoriju vai ārstēties uz Višī ūdeņiem? Tagad Raimondam jāatklāj jaunas teritorijas. Politiskās, jo, tā kā luksusdzīvokli pēc pils atstāšanas bijušajam prezidentam ar likumu tagad aizlieguši labiekārtot, viņa ģimenei jāatgriežas uz veco mājvietu Ogrē. Diezin vai Vējoni otrā dienā pēc amata atstāšanas tauta ieraks ziedu kalnā, kā ieraka Vairu Vīķi-Freibergu, neuzlūgs būt par locekli pasaules bijušo līderu “Madrides klubā”.
Nav gaidāms, ka skolotāju Vējoņu pāri uzņems atpakaļ dzimtās Madonas vidusskolas klēpī. Pēc vecuma un, kaut pilnvaru laikā kļuvis par vectētiņu, Raimonds, var teikt, politiski vēl ir jaunietis, kurš nav novietojams veco lokomotīvju depo, kuru atpakaļ gaida ambīcijas dzimtā Zaļā partijā vai privāto investoru atbalsts sabiedriskā fonda vadīšanai.
Jāpiemetina, ka fonds nedrīkst būt no seklajiem un jābūt cildenam, gaismu nesošam mērķim, lai eksprezidents tur piedalītos – āre, kā Zatlera kungs veltī sabiedrisko aktivitāti, līdzdarbodamies Brīvības pieminekļa izgaismošanas projektā.
Tālab Vējonis, atcerēdamies prezidentūras laikposmu kā privātu piedzīvojumu vai varoņdarbu, atgriezīsies, lai strādātu un turpinātu gāzt kalnus politiskā karjerā.
