Egils Līcītis: Pilī neienesa mēbeli 5
Pirmdien Valsts prezidenta Egila Levita inaugurācijas sarīkojumā lūgtie klātesošie deputāti lielā pacilātībā un stāvā sajūsmībā sita sev uz pleca, sveica viens otru ar varen labi padarītu darbu un piemērīja nacionālo varoņu oreolus.
Teicamā garastāvokļa iemesls saprotams – beidzot nepārspējamā drosmē izdevies ievēlēt īsto vīru par valsts galvu, šis prezidents ar savu gudrību būtu ievērojams arī Atēnu svētbirzīs. Levita kungs ieradies kā sengaidīts spējīgs dziednieks, kurš darīs visu iespējamo Latvijas dziedināšanā un valsts atveseļošanā.
Pirmdien piedzimušos puisiešu kārtas bēbīšus visus nosauca par Egiliem un augstajam notikumam par godu dzīvojamās mājās daudz kur rīkoja pat bērnu ballītes.
Pateicīgiem klausītājiem Valsts prezidents jau pirmajā dienā dāvāja pašrocīgi rakstītas trīs runas, kur kā lietpratējs zināja noteikt bojātās vietas un kā tās labot, un katrs politiķis teiktajā atrada sev piemērotu spilgtu izteicienu, ko steidzās iekalt deputātiskajos smadzeņu podos un pievienot privātajiem tviterkontiem, līdzīgi kā kādreiz meičiņas izgrieza no žurnāliem un līmēja albumos iemīļoto aktieru fotogrāfijas.
Tā, piemēram, nacionālajam deputātam Jānim Iesalniekam visvairāk bij iepatikusies tā vieta Levita tekstos, kur prezidents saka – mēs esam neatņemama Rietumu pasaules un Eiropas daļa, nevis kāds tilts starp Austrumiem un Rietumiem, savukārt satiksmes ministrs, jaunais konservatīvais Tālis Linkaits atzīmēšanas vērtu uztvēra teikto, ka jāizmēž 30 gadus sakrātie mēsli – partiju atkarība no ziedotājiem, krāpšanās iepirkumos, korupcija.
Runāšana Levitam nudien padodas.
Reti kurš būs līdzvērtīgs prezidentam runas mākslā, un iedvesmojošu runu Levitam sakrāts vai vesels apcirknis.
Lietojot vienu un to pašu latviešu valodu, vienus un tos pašus vārdus un stāvot pie viena un tā paša Brīvības pieminekļa, kur cita oratora teiktais izklausās ūdeņains, tukšvārdīgs, ieskābis un pa vienu ausi iekšā, pa otru ausi ārā, tur Levita sakāmais ir biezs kā kūdra, koncentrēts, saturiski piepildīts, ar atmiņā paliekošu nospiedumu.
Varbūt teiktajam ir rezonanse, jo prezidents nebīstas no uzrunas – “mēs, latvieši” un “tautieši”.
Pilī neienesa mēbeli, kas tur krekstot vadītu mierīgas vecumdienas, bet aktīvu vīru, kurš uzreiz nonācis tiešā kontaktā ar sabiedrību un atstājis pozitīvu iespaidu. Pat tradicionālie amatpersonu norējēji nevar atrast neko lielāku par skabargu, lai iekaitētu šai personībai – jaunajam valsts vadītājam.
Levitam dāvāts liels tautas uzticības kredīts un ļoti stiprs mandāts – pirmām kārtām iekšpolitiskai rīcībai, kur daudzi cilvēki grib redzēt godīgu, tīrām rokām politisko pārvaldi.
Mūsu avīzes lasītājs jēkabpilietis Imants Līcis apgalvo, ka cilvēki tic Levitam, un novēl, lai viņam veicas uzticību attaisnot. Andris Korsaks no Rēzeknes novada sūta vēsti prezidentam – darīt stiprāku Latviju, bet Mārtiņš Daģis Pļaviņu novadā gribētu, lai “viņš kustina politiku, nevis politika kustina viņu”.
Varbūt pirmo reizi ir tā, ka liela daļa Latvijas gaida ko īpašu no 64 gadus veca, augsta intelekta vīra ar viņa komandu, kurā atbalstam ir savākti uzticami līdzstrādnieki, kam ir zināšanas, kompetence un pieredze. Zināmi Levita nopelni valsts labā un tas, ka viņa dotajam vārdam var ticēt.
Nešaubīgi, ka Latvijas prezidents būs salonu lauva arī uz Ženēvas diplomātijas izklātiem sarkaniem paklājiem.
Levits ar stingrību un noteiktību derēs krievu lāča atbaidīšanai.
Ne velti Maskavā jau sarosījušies pētīt prezidenta radurakstus un kādreizējos paziņas, lasīt fona informāciju.
Prezidents Egils Levits, viens cilvēks nepadarīs visus laimīgus, taču nācijas optimismu un latviešu valstsgribu, kā arī valstsvīra statusu latviešu tautā spēs celt un daudzkārt pavairot.
