Kā atbildēt uz jautājumu, kāpēc Eirovīzija šogad, pandēmijas laikā, ir svarīga? Ja vispār… 6
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“LTV1” Eirovīzijas gaidīšanas raidījums “Kā uzvarēt Eirovīzijā?” ir tieši tāds, kā solīts. Parasta Latvijas dziesmas un tās šova tapšanas videodienasgrāmata.
Ja tas būtu viens no daudziem izklaidējošiem sabiedriskās televīzijas formātiem, par šo labi uzfilmēto nieku, kurā notiek tuvošanās Eirovīzijas “maģiskajai formulai”, varētu nemaz nedomāt un nerakstīt.
Ja jaunais Eirovīzijas formāts papildinātu kopainu, varētu neuzdot jautājumu – kāpēc par Eirovīziju vērts runāt, kāds ir raidījuma stāsts? Vai no līdzdalības šajā pasākumā, ārpus procesā iesaistīto loka, ir vēl kāds ieguvējs?
Tie, kas vēl nav redzējuši jauno raidījumu, nav neko zaudējuši. Tas apvieno jau visu zināmo, ko par Eirovīziju varat iedomāties. Samanta Tīna un viņas komanda pie tā nemaz nav vainojama, jo godprātīgi gatavojas uznācienam Roterdamā.
Novēlu izturību, veiksmi un labu rezultātu!
Globāls izklaides industrijas notikums LTV Izklaides raidījumu redakcijas izpildījumā “Kā uzvarēt Eirovīzijā?” kļuvis par viena cilvēka darbdienu hroniku.
Tas nekādi nepietuvojas atbildei uz jautājumu, kāpēc Eirovīzija šogad, pandēmijas laikā, ir svarīga? Ja vispār…
Kas svarīgāks – kleita vai dziesma?
Raidījuma satura pamatā ir pieņēmums, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju tik ļoti interesējas par Eirovīziju, ka gatavi vairākas nedēļas piektdienas vakaros tai veltīt savu laiku. Es šaubos, bet lai nu tā būtu.
Galvenā šajā raidījumā ir ideja, ja ļoti cenšas, Eirovīzijas panākumus var aprēķināt un konstruēt. Vajadzīga nauda šovam, jābūt dziesmai, māksliniekam ar harismu.
Pats raidījums ir tāds kā šī meklējumu, šaubu un pielāgošanas ceļa atspoguļojums. Droši vien tas viss ir svarīgi, nav divu domu.
Tomēr tajā ļoti mokoši izskatās mēģinājumi izdomāt, kā pielāgoties neparedzamajam, kā trāpīt Eirovīzijas panākumu vilnī.
Aiz nopietnajiem viedokļiem, kas Eirovīzijā “strādā” un kas uzrunās publiku, kas iegūs Eiropas Savienības (ES) valstu balsis, ir pārāk skaidri redzama it kā nepieciešamās pielāgošanās bezcerība. Tāds Eirovīzijas stāsts, kāds jau iepriekš redzēts.
Jau raidījuma sākumā kamera, kas seko Samantas Tīnas darbam, parāda nenoslēpjamo – nozīmīgu ideju, ko ielikt dziesmā, nemaz nav, nav nekādas svarīgas domas, ko Latvija šogad varētu izcelt, nav mākslinieciska paņēmiena vai vienkārši asprātīga paradoksa, kaut vai skandāla vai izaicinoša žesta, ko parādīt, lai Latvijas uznācienu padarītu neatkārtojamu, svarīgu arī citiem.
Iespējams, viss minētais ir, bet pagaidām raidījumā nav bijis redzams.
Par laimi, ir Samantas Tīnas enerģija, pašpārliecība, skaidra vīzija. Tā ir pretēja raidījuma pamatdomai, ko caurvij pašcieņas trūkums. Vai tā būtu dziesma vai kleita, darba izpildītājiem precīzi jāīsteno dziedātājas Samantas Tīnas norādījumi. Šķiet, viņa ir vienīgā, kura skaidri zina, ko grib.
Tikmēr fonā skan iepriekšējo dalībnieku atmiņas par to, kā viņus ietekmējuši dažādi komandas dalībnieki, cik dažādi bijuši priekšlikumi par dziesmu, par tērpu, par šovu un kā šī mētāšanās starp dažādām vīzijām ietekmējusi gala rezultātu uz Eirovīzijas skatuves.
No savāktā materiāla skaidrs, ka pielāgošanās nedefinētajam Eirovīzijas formātam caurvij visu Latvijas dalības vēsturi. Īstenībā Eirovīzijas pieredzes izvērtējums būtu laba raidījuma tēma.
Bet tā nav izvēlēta. Lai gan skaidrs, ka Samanta Tīna noteiks sava priekšnesuma visas nianses, raidījums skatītājiem piedāvā demokrātijas imitāciju – ielu intervijas ar garāmgājējiem.
Pajautāsim “dīvāna ekspertiem”?
Apmierinot skaitītāju ziņkārību un pietuvinot procesa aizkulisēm, raidījuma forma un saturs atspoguļo tādu kā “Instagram” TV pašprezentācijas mērķi. Tieši tāpēc tas izskatās līdzīgs īstā notikuma papildmateriālam.
Otrajā “Kā uzvarēt Eirovīzijā?” raidījumā saturs ir pielāgots iedomātai grupai, ko tā veidotāji sauc par “dīvāna ekspertiem”. Tiem esot savs skaidrs viedoklis par Eirovīzijas priekšnesumu, par tērpu, tas esot svarīgs.
“Dīvāna ekspertu” skatījums ir bez zināšanām, bez izpratnes un maksimāli bezatbildīgs. To taču vajadzētu saprast, pirms vispār par to interesēties. Tas nereti ir kritisks, reizēm arī atbalstošs, taču nav saprotams, kāpēc ar to jārēķinās.
Raidījuma uzstādījumam, ka “dīvāna ekspertu” viedoklis ir svarīgs, seko ielu intervijas, kurās cilvēkiem jautā par to, kādam vajadzētu būt tērpam. Nopietni?
Daudzi uz ielas uzrunātie jaukie cilvēki pieklājīgi atbild, viņi nav nekādi tukši nosodītāji vai “dīvāna eksperti”, bet skaidrs, ka šos viedokļus nevar izmantot dziesmas radīšanai vai kleitas piegrieztnes veidošanai.
Nenoliegšu, domu apmaiņa par Eirovīziju pieder aktuālo pļāpu žanram. Taču raidījums, kas vēlas raisīt interesi par lielo Eiropas mārketinga projektu un cenšas fiksēt Latvijas gatavošanās gaitu, nav īsti ne izzinošs, ne izklaidējošs. Saprotu, ka esmu uzdevusi jau pārāk daudz jautājumu.
Tāpēc vērsīšos pie tiem, kas zina vismaz dažas atbildes.
Globāls mediju notikums
Gorans Bolins no Sēdertonas universitātes Stokholmā savos pētījumos ir bijis kritisks, vērtējot, kā ES jaunās valstis (Centrālā un Austrumu Eiropa), kas ilgstoši marginalizētas, no vienas puses, cenšas Eirovīzijā parādīt savas kultūras vērtības, no otras, tiek uztvertas kā hierarhiski joprojām mazāk svarīgas par “vecās” Eiropas valstīm.
Eirovīzija ir platforma, kurā – un to rāda arī fanu attieksmes analīze – tiek nostiprināti ar dažādiem tās reģioniem saistīti stereotipi. Bet kaimiņvalstu grupas, kas veido Eirovīzijas balsojuma blokus, būtībā atspoguļo politisku un kultūras nošķirtību Eiropā.
Kārdifas universitātes pētniece Marija Kiriakidou kopā ar līdzautoriem pievērsusi uzmanību Eirovīzijas lomai katras nacionālas valsts identitātes stiprināšanā.
Līdzās konkursa mērķim apvienot Eiropas valstis vienotā kultūras telpā, veidojot vienotu gaumi un idejas, pētniece uzskata, ka Eirovīzija dod iespēju izpaust rotaļīgu nacionālismu un Eirovīzijas faniem iegūt globālu piederības izjūtu.
Visi taču pazīst, kā izskatās katras valsts karogu sirsnīgā vicināšana un video, kuros asprātīgi un mīlīgi kā ideālā tūristu piesaistes filmiņā parādīti interesantākie fakti par katru dalībvalsti.
Savas identitātes izcelšana ir veids, kā iekļūt Eirovīzijas fanu globālajā kopienā. Tas ir pamats, kāpēc daudzi arī Latvijā joprojām seko Eirovīzijai.
LTV jaunais formāts it kā piedalās šajā procesā, sagatavojot un organizējot brīdi, kad daudzu valstu Eirovīzijas fani vienlaikus pievienosies šim notikumam, izpaužot arī vienotas vērtības.
Tomēr konkrētais formāts ir tik ļoti vērsts uz atsevišķu indivīdu gaitu izpēti, ka piemirst Eirovīzijas kā populārās kultūras formāta iespējas un vismaz pagaidām īsti nepiedāvā to stāstu, kas ļautu Latvijai nebūt vienai no daudzām, marginālām un tāpēc mazliet eksotiskām dalībniecēm.
Raidījums stāsta par Eirovīziju kā par loteriju, kurā uzvara ir gandrīz droša tikai biļetes iegādes brīdī. Bet tas nedod iespēju saprast, ka jebkurš stāsts par Latvijas ceļu uz Eirovīziju ir arī par to, kas svarīgs notiek mūsu valsts populārajā kultūrā.
Vai tā spēj tikai pielāgoties pamatstraumes standartiem, joprojām ir neizprotami eksotiska, grūti identificējama citu valstu vidū vai tomēr spēj dot spilgtu un pārliecinošu pienesumu?
Lai izstāstītu šādu stāstu, vērts iziet no kleitas pielaikošanas telpas vai vienkāršas pieredzes, paskatoties plašāk uz Latvijas kultūras iespējām. Ja to negribas, tad Eirovīziju var gaidīt kā neparedzamus laika apstākļus, kas pārsteigs jebkurā gadījumā.
Tātad par to var stāstīt priecīgi, aizrautīgi, šķiet, būtu noderējusi pašironija, vairāk atbildības neaptumšota viegluma, joku par to, cik grūti uzvarēt Eirovīzijā.
