Olafs Zvejnieks: Ekonomiskās un politiskās krīzes fonā pamazām sāk iezīmēties ģeopolitiskās pārmaiņas 0
Covid-19 radītās veselības sistēmu, ekonomiskās un politiskās krīzes fonā pamazām sāk iezīmēties ģeopolitiskās pārmaiņas nākotnes, pēckrīzes pasaulē.
Var diskutēt par to, vai ASV prezidenta Donalda Trampa konsekventā pieeja dēvēt koronavīrusu par “ķīniešu vīrusu” un apgalvojumi, ka Ķīna kritiskajā Covid-19 sākuma fāzē slēpusi informāciju par epidēmijas apmēriem, kā rezultātā nav ierobežoti simtiem tūkstošu ķīniešu diasporas iedzīvotāju braukšana pie saviem radiem Ķīnā svinēt ķīniešu jauno gadu janvāra beigās un, atgriežoties mājās, atvest slimību uz citām pasaules valstīm, ir konstruktīvi brīdī, kad visiem kopā jācīnās pret krīzi.
Taču, brīdī, kad ar līdzīgām apsūdzībām nāk klajā arī tādas Eiropas Savienības vadošas valsts kā Vācijas ārlietu ministrs, kļūst skaidrs, ka pasaulē sāk briest ģeopolitiskas un ekonomiskas pārmaiņas.
Īpaši ņemot vērā to, ka Eiropa līdz šim diezgan skeptiski vērojusi pēdējā gada ASV tirdzniecības karu ar Ķīnu.
Ķīnieši izmisīgi pretojas. Gan “Politico” par Eiropu, gan Krievijas mediji par Krieviju un Kazahstānu ziņo vienu un to pašu – notiek bezprecedenta apmēru un koordinācijas pakāpes Ķīnas diplomātu spiediens uz valdībām un medijiem, lai atvirzītu vainu no Ķīnas un noveltu to uz citiem, piemēram, tām pašām ASV.
Lai gan diez vai šim vārdu karam būs tiešas sekas tiesu prasību un piedzītu kompensāciju veidā, tomēr vārdu karš tuvākajā laikā tikai pieaugs – 207 tūkstoši zaudētu dzīvību un desmiti vai pat simti triljonu ekonomiskie zaudējumi tam ir pietiekami labs iemesls.
Kāpēc Latvijai tas ir svarīgi? Var piekrist apgalvojumam, ka koronavīrusa krīze neiznīcinās globalizāciju vai sarptautisko darba dalīšanu.
Tomēr, šķiet, ka pasaules valstis ir gatavas sākt pārskatīt savu ekonomiku atkarību no Ķīnas un pārlieku garām piegādes ķēdēm vispār.
Nenoliedzami, ražošanas pārvietošana uz lētā darbaspēka valstīm ir galvenais pēdējo gadu desmitu patēriņa buma cēlonis attīstītajās Rietumvalstīs.
Tomēr krīze liek uzdot jautājumu, vai lētas rotaļlietas un t-krekli ir tā vērti. Krīzes laikā parādījās dažādi skaitļi, piemēram, šādi: ASV tirdzniecības deficīts ar Ķīnu, kas uzkrāts pēdējo 20 gadu laikā, nedaudz pārsniedz 5,1 triljonu dolāru.
Toties akciju vērtības kritums ASV fondu biržā, ko radījusi vīrusa radītā ekonomiskā krīze un ASV uzņēmumu atkarība no piegādēm no Ķīnas, kas pēkšņi apstājušās, dažu dienu laikā sasniedza 12 triljonus dolāru.
Tādēļ ekonomisti uzdod jautājumu – vai tik cieša divu ekonomiku sasaiste tiešām ir izdevīga?
Tādēļ gan pirms krīzes, gan arī krīzes laikā parādījušās runas par gobalizācijas “reģionalizāciju”, proti, starptautiskā darba dalīšana tomēr paliks, tomēr to mēģinās izvietot tuvākās valstīs.
Piemēram, 25,8% pasaules preču tirdzniecības jau 2018. gadā bija Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas iekšējā tirdzniecība. Tāpat arvien skaļākas kļūst runas par “vecās pasaules” reindustrializāciju.
Protams, ne vairs veco, uz konveijeriem balstīto rūpnīcu izskatā, bet gan pilnībā robotizētā veidā. Vairāku Austrumeiropas valstu pēdējo gadu ekonomikas panākumi cieši saistīti ar tieši šādu rūpnīcu būvi.
Arī Latvijai nepietiek darbaspēka konveijeru rūpnīcām, bet robotizētas un datorizētas rūpnīcas izmato visai maz cilvēka roku darbaspēka. Vajadzīgs kas cits – lielas investīcijas. Vai valdības gatavotais pretkrīzes ekonomikas plāns tādas paredz?
