Evija Veide: Ekstravērtā grāmata 0
Ikviens zinām neveiklības sajūtu, ienākot telpā, kur valda klusums un daudzi skatieni uzreiz pievēršas ienācējam. Grāmatu izstāde nebija šis gadījums. Trīs dienas Ķīpsalas izstāžu kompleksā nāca un gāja lasītāji, autori, bibliotekāri, izdevēji. Sociālajos tīklos lepojās ar grāmatu kaudzītēm, autogrāfiem un ticu – labām sajūtām. Kā ik gadu, gribas saprast – kas tad šogad bija citādi? Vairāk pasākumu un to norišu vietu, pavisam noteikti – vairāk autoru un, cerams, vairāk apmeklētāju.
No izdevēja pozīcijām raugoties, tieši autoru klātbūtne ir iezīme, ko gribētos izcelt. Ne katrs lasītājs var “novaktēt” grāmatu atvēršanas svētkus.
Ne visām grāmatām tādi ir.
Izstāde noteikti ir īstā vieta, kur būtu jātiekas ne vien izdevējam un lasītājam, bet arī autoram un lasītājam.
Gan pasākumos, diskusijās, sarunās, gan autogrāfu stundās. Lai tie ir mazi klātbūtnes brīži, kas tuvina ikgadējos grāmatnīcu topos mīlētos latviešu autorus saviem lasītājiem.
Tādēļ prieks, ka Kurzemes autori jau ne pirmo gadu ir izstādes dalībnieku statusā, šoreiz ar asprātīgu un drosmīgu pieteikumu (kuru mazliet pārfrāzēju manu pārdomu virsrakstam) “Ekstravērtie kurzemnieki” – gan uzrunājot apmeklētājus savā stendā, gan piedaloties kultūras programmā.
Šo pieredzi noteikti vajadzētu pārņemt arī citām rakstnieku un varbūt ne tikai rakstnieku biedrībām. Būt klāt, būt daļai no grāmatnieku kopienas, būt redzamam – tās laikam ir galvenās kvalitātes, ko var piedāvāt grāmatu izstāde.
Skaidrs, ka kritiski jāattiecas pret ambīciju – veidot pasākumu lielākajā norisies vietā. Jāzina, vai izdarīti visi mājasdarbi, lai uz autoru nelūkotos tukšas krēslu rindas.
Ja darbs ieguldīts, tad arī svētdienas pēcpusdienā ir iespējams sapulcēt apmeklētājus, kā tas notika Daces Judinas un Artura Nīmaņa grāmatas “Mēmais” atvēršanai veidotajā diskusijā, kas lepojās ne vien ar apmeklētāju daudzumu, bet arī ar iespēju viedokļos dalīties īpaši aicinātiem speciālistiem.
Rakstnieka viesistabā ar klausītāju klātbūtni gāja dažādi. Nemaz nerunājot par nacionālo īpatnību, kad skatieni burtiski ieduras grīdā un augumi sadugst, ja klausītājus aicina uzdot jautājumus.
Kādas drosmes tabletes piedāvāt, lai auditorija sadūšotos paņemt no pasākuma visu, ko tas var dot?
Var jau būt, ka jālūkojas uz šo lietu no citas puses – ja sarunas ar autoriem ir tik bagātīgas un pārdomātas, varbūt lasītājs izbauda to kā priekšnesumu un nemaz neraujas uz interaktivitāti, kas tik raksturīga ārzemju izstādēm, kur nereti iet karsti, ja satiekas pretēji viedokļi.
Protams, ka diskusija piešķir dzirkstelīti un “te un tagad” noti,
jo skaidrs, ka izstādes formāts nav draudzīgs intīmām kamerstila padarīšanām. Kā teikuši paši autori – tas ir kā uzstāties “tirgus placī”, šim apzīmējumam piešķirot iespējamo labvēlīgāko noskaņu, jo patiesi – itin bieži par klausītājiem kļūst izstādes apmeklētāji, kuri vienkārši gājuši garām, bet autora balss un kāda frāze likusi ieklausīties. Un palikt.
Mana kolēģe Linda Kusiņa-Šulce savu izstādes apskatu pirmdienas “Latvijas Avīzē” noslēdz ar frāzi: “Latvijas Grāmatu izstāde, iedziļinoties mazliet zem virskārtas, šķiet pablāva un skumja.”
Es piekrītu, ka darāmā pietiek un jāmeklē izeja no apburtā loka, kur jau visiem apnikušas diskusijas par izstādes dalībniekiem, kas pārstāv dažādas reliģiskas organizācijas vai tirgo kūpinātu speķīti,
BET jāatzīst, ka ir arī virzieni, kas bagātina grāmatu pasauli un patīk apmeklētājiem,
kā Leļļu teātra stends vai galda spēļu teritorija. Skaidrs, ka daudz atkarīgs arī no grāmatizdevēju varēšanas un gribas, lai varbūt stendi kļūtu plašāki, tajos atrastos arī kāda vietiņa, kur autori var satikt savus lasītājus un vienkārši patērzēt, netraucējot kādam citam izvēlēties kāroto grāmatu.
Varbūt tas ir labs aicinājums izstādes organizatoriem – nākt pretī izdevējiem, kuri būtu gatavi veidot šādas saliņas, neprasot nomas maksu par tiem kvadrātmetriem, kur izvietota autoru un lasītāju tikšanās vieta? Lai izstāde citus gadus ir vēl rosīgāka un desu smarža paliek pagātnē?
