Nekas neliecināja, ka likums izraisīs tik skaļu rezonansi: Elizejas pils nonāk kritikas krustugunīs 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sākotnēji nekas neliecināja, ka Francijas parlamentā apspriestais “vispārējās drošības likums” izraisīs tik skaļu rezonansi.
Kārtības uzturēšanu aizliegs fiksēt
Likumprojektu izstrādāja galvenokārt tāpēc, lai ieviestu dažādus papildinājumus “Nacionālajā kārtības uzturēšanas shēmā”. Piemēram, paplašinātu municipālās policijas pilnvaras un precizētu privāto apsardzes firmu darbības ietvarus vai drošības struktūru izmantoto tehnisko līdzekļu pielietojumu, kas likās svarīgi arī tāpēc, ka Francija gatavoja uzņemt 2023. gada Pasaules kausa izcīņu regbijā un 2024. gada olimpiskās spēles Parīzē. Tiesa, zināmi iebildumi izskanēja, bet tā ir ierasta lieta.
Tikmēr likuma tapšanas gaitā parādījās pants, kas aizliegtu izplatīt kārtības uzturēšanā vai citu dienesta pienākumu izpildīšanā iesaistīto personu, respektīvi, policistu un žandarmu, “sejas vai jebkāda cita identificējoša elementa attēlus” ar mērķi nodarīt “fizisku vai psiholoģisku” kaitējumu
. Par to paredzēts gads cietumā un 45 tūkstoši eiro soda nauda. Šādu normu esot iniciējis iekšlietu ministrs Žerārs Darmanēns, un tās pamatojums bija “aizsargāt tos, kuri mūs aizsargā”.
Žurnālistam jāakreditējas demonstrācijas atspoguļošanai
Trauksmi nekavējoties sacēla mediju aprindas politiski plašā spektrā no komunistu avīzes “L’Humanité” līdz labējam laikrakstam “Le Figaro”, kuras pauda sašutumu arī par jaunizcepto prasību “akreditēties” demonstrācijas atspoguļojošajiem žurnālistiem.
Pamazām skandāls ieguva starptautiskus mērogus. ANO cilvēktiesību augstās komisāres Mišelas Bašelē birojs publiskoja ziņojumu, kurā norādīja uz likumprojekta tekstā saskatītajiem pamatbrīvību apdraudējumiem un atgādināja, ka policijas darbību atainojošu attēlu un ierakstu publiskošana ir svarīga informācijas izplatīšanas brīvības un demokrātiskās kontroles sastāvdaļa.
Savukārt Eiropas Komisija jutās spiesta pavēstīt, ka pēc Francijas drošības likuma pieņemšanas galīgajā variantā uzmanīgi izskatīs tā atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktiem.
Jo likumdošanas procesā dalībvalstīm jāievēro “proporcionalitātes princips un jārod līdzsvars starp sabiedrības drošības garantēšanu un pilsoņu tiesību un brīvību aizsargāšanu, tostarp izteiksmes brīvības, mediju brīvības, pulcēšanās brīvības, privātās dzīves respektēšanas tiesību un informācijas pieejamības aizsargāšanu”.
Policija patriec migrantus
Pagājušās piektdienas vakarā, kad Nacionālajā asamblejā notika pirmais balsojums, vētru izraisījušā panta formulējumi jau bija mīkstināti ar atsauci, ka tas neskar “tiesības informēt”. Protesti gan nav mitējušies. Turklāt šīs nedēļas sākumā daži atgadījumi uzskatāmi pierādīja apspriežamās tēmas aktualitāti.
Pirmdien Parīzē policisti īpaši brutālā veidā patrieca Republikas laukumā iekārtojušos nelegālos imigrantus, ko varēja vērot tīmeklī izliktajos materiālos, kuri dod pamatu ievadīt izmeklēšanu.
Otrdien līdzīgu apiešanos piedzīvoja manifestanti. Tomēr todien, 24. novembrī, parlamenta apakšpalāta likumu apstiprināja, bet janvārī to izskatīs Senāts, un premjerministrs Žans Kastekss solīja strīdīgās normas iesniegt izvērtējumam Konstitucionālajā padomē. Tas nozīmē, ka spriedze saglabāsies.
Ne mazāk būtisks ir minēto norišu politiskais fons. Pieņemšanas rindā gaida Emanuela Makrona rosinātais “republikānisko principu nostiprināšanas” likums, lai iegrožotu radikālā islāma “separātisma” ideoloģijas izplatītājus, kam arī saradies savs kritizētāju pulks gan pašā Francijā, gan it sevišķi ārpus tās.
Publiski – par vārda brīvību
Uz pasaules skatuves Makrons spēlē preses brīvības un vispār brīvības galvenā aizstāvja lomu, tāpēc Elizejas pils saimnieka nelabvēļiem tagad radies iemesls viņu apsūdzēt divkosībā.
Iekšpolitiskie pretinieki piedēvē Makronam tieksmi lietot Putina vai Lukašenko režīma cienīgas metodes un iedibināt autokrātiju.
(Dažs labs pat velk paralēles ar to, ka Baltkrievijā zvērības pastrādājušie omonieši reizēm tiek identificēti ar IT palīdzību, tādēļ noziedzīgā vara pakļauj identificētājus vajāšanai.) Tas, protams, ir apzināts pārspīlējums.
Tad jau drīzāk derētu atcerēties Makrona pirms pāris gadiem izteikto pārmetumu Eiropas Savienības dalībvalstīm, visvairāk laikam Polijai un Ungārijai, kurās samanāmas autoritārisma noslieces, un “katru reizi prese ir tā pirmā apdraudētā”.
Viedokļi
Olivjē Rojs, Eiropas universitātes institūta profesors, laikrakstā “Financial Times”: “Mans pētījums par tiem, kas bija atbildīgi par iepriekšējiem teroristu uzbrukumiem Francijas teritorijā, pretēji tagad dominējošajam viedoklim, liecina, ka viņi nebija radikalizējušies ar “Salafisma inkubāciju” Francijas trūcīgo priekšpilsētu mošejās un reliģiskajās skolās.
Lielākā daļa bija radikalizējušies nelielās draugu un radinieku grupās, kam policija bieži inkriminē sīkos noziegumus un likumpārkāpumus. Viņi izmantoja internetu, lai atrastu tekstus un iedvesmu, un neatsaucās vai maz atsaucās uz šariata likumiem. Viņi nāca no Francijas musulmaņu kopienas nomales, nevis no centra. Vai ierosinātie pasākumi būtu varējuši novērst kādu no teroristu uzbrukumiem, kas veikti Francijā kopš Parīzes metro uzspridzināšanas 1995. gadā? Mana atbilde – liekas, nē.”
Ilva Jūhansone, ES iekšlietu komisāre: “Migranti ir daļa no “mums”, nevis “viņi”. Katram no mums ir savs uzdevums, cenšoties izveidot vienotu un pārticīgu sabiedrību. Integrācija un iekļaušana nozīmē uzklausīt migrantu kopienas un nodrošināt, ka ikviens var izmantot savas tiesības neatkarīgi no izcelsmes. Iekļaujoša integrācija nozīmē to, ka visiem ir pieejami vienādi instrumenti un vienāds atbalsts, kas vajadzīgs, lai varētu sniegt ieguldījumu sabiedrībā un attiecīgi – lai migranti varētu pilnībā izmantot savu potenciālu.”
