Emocijas kā draudi jeb iekšējie strīdi Latvijas kamaniņu sportā 0
Latvijas kamaniņu sporta izlasē pēc pasaules čempionāta, kas kopumā bija veiksmīgākais vēsturē, taču ar fiasko izskaņā, notiekošais licis atcerēties vecos laikus, kad viena no sporta veida disciplīnām bija publiska veļas mazgāšana.
Tam iniciators ir Inārs Kivlenieks, kurš uzskata, ka nepamatoti netika iekļauts stafetes komandā. Treneri deva priekšroku Kristeram Aparjodam, kura pirms starta pieļautās kļūdas dēļ Latvija tika diskvalificēta.
“Šoreiz izdarīju visu, kas bija manos spēkos, pēc sprinta sacensībām pārtaisīju kamanu, nobraucu divus labus braucienus, ar ko gan šoreiz nebija gana, lai izcīnītu vietu, kas kā minimums bija paredzēta sestā, tad vēl par prieku visam mani neieliek komandas stafetē,
šoreiz treneriem nevis paldies, bet pa gabalu no manis turieties, vienīgais no treneriem, kam paldies Mihailam Arhipovam par fizisko sagatavotību.
Šis viss mani, protams, nevis salauzīs, bet gan motivēs. Bet par pieņemtajiem lēmumiem – zeme ir apaļa. Lielākais paldies Anetei Galdiņai par manu divu puiku audzināšanu un ticēšanu man.”
Tā Kivlenieks pēc mačiem ierakstīja savā “Facebook” profilā, vēlāk gan ierakstu dzēšot. Uz šādu vaļsirdību asi reaģēja bijusī kamaniņu braucēja Aiva Aparjode, kura ir šā brīža izlases dalībnieku Kendijas Aparjodes un Kristera Aparjoda mamma. Viņas atbilde: “Attopies, man tavā vietā būtu kauns ko tādu rakstīt. Pirmo braucienu neredzēju, bet otro vienkārši NOJĀJI, kā parasti. Un esi reāls, 11. vieta tev ir pateicoties Vinterbergas laika apstākļiem un diezgan pateicīgajam starta numuram.
Skaudība nav laba īpašība. Iesaku paskatīties uz sevi ar kritiku, jo neviens no taviem komandas biedriem taču nebļāva “Facebook” par to, ka tev tika BMW uz gadu!
Par ko? Par 20. vietu olimpiskajās spēlēs vai par vietām Pasaules kausos otrajā desmitā? Tāpēc pirms apvaino trenerus un aizvaino sportistus, paskaties uz sevi!”
Kivlenieks pasaules čempionātā bija 11. vietā, Aparjods – 12. Treneri savu lēmumu iekļaut stafetē Kristeru pamato ar to, ka viņam trases lejā bija lielāks ātrums (pat par spīti sliktākam laikam startā), turklāt sprintā bija piektais, bet Kivlenieks nemaz neiekļuva labāko piecpadsmitniekā. Lai arī kurš vairāk būtu pelnījis iespēju braukt stafetē, Ināra emocijas skaidri liecina, ka
viņš jau pirms starta redzēja stāvam sevi, ja ne uz pjedestāla, tad ļoti tuvu tam un attiecīgi – saņemot par to bonusus no Latvijas Olimpiskās vienības un valsts.
Sportā tas nestrādā – ja skrien notikumiem pa priekšu, noteikti paklupsi un iegāzīsies ar seju dubļos. Kivlenieks kamaniņu braukšanā apēdis pudu sāls (triju olimpisko spēļu dalībnieks), taču dažas pamatpatiesības nav ielāgojis.
Latvijas izlases treneris Mārtiņš Rubenis vēl janvārī slavēja lielisko atmosfēru komandā, kurā “viens par visiem un visi par vienu”, bet Kivlenieka gadījums kā īlens spiežas ārā no maisa un liek atcerēties par iepriekšējā desmitgadē kamaniņu sportā valdījušajiem tikumiem, kad izlasē bija vairākas nometnes un katrs centās vilkt deķi uz savu pusi, nesmādējot iespēju iemest otra dārzā akmeni arī publiski.
Bet trasē ar dažiem izņēmumiem pieticīgi bija kā vieni, tā otri. Tikumi kopumā varbūt mainījušies, bet kamaniņu sporta panākumi – turpat vien ir. Atšķirībā no skeletona un bobsleja te panākums ir iekļūšana desmitniekā, vien Andrim un Jurim Šiciem latiņa daudz augstāka un teju visi spožie mirkļi saistīti ar brāļu meistarību.
Vēl sezona nav galā – ir iespēja pierādīt un parādīt, kam taisnība, kas alojas un redzēt Latvijas karogu plīvojam mastā. To arī novēlu!
