Eniņa virsotnes. Kā dabas retumu pētnieks Guntis Eniņš nepadodas veselības likstām. Spēka stāsts 1
Tas patiesi nav pārspīlējums – visur Latvijā ir Eniņa pēdas. Dabas retumu pētnieks Guntis Eniņš vairāk nekā 40 gadu tuvplānā iepazinis mūsu zemi. Līdis alās, apķēris dižkokus, bridis upēs un kāpis klintīs. Devies ceļā, nerimtīgas zinātkāres dzīts. Visam tuvojies bijīgi, bet ar pētnieka ķērienu. Gājis pa Latviju kā sajūsmināts ceļotājs, bet vēl vairāk kā atklājējs un atradējs. Turpina iet, nepadoties veselības likstām vai savārgumam.
Gunti Eniņu apciemojam viņa dzīvoklī Dobelē. Logu rotā nosarcis mežvīns, plašajās istabās it visur grāmatu plaukti, skapji un skapīši, kas glabā gadu desmitiem vāktos arhīvus, pierakstus, kartes un fotogrāfijas. Saimnieks nāk pretī, saulaini smaidīdams, taču nedaudz nobažījies, jo būšot žurnālistei jāstāsta, “kā tas vecis var būt tik kustīgs un lustīgs”.
Pērnā gada nogalē Guntim Eniņam pasniedza Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju, ko piešķir reizi divos gados. To viņš saņēmis par lielisko grāmatu “Nezināmā Latvija”, kas iznākusi Lauku Avīzes apgādā. Tā ietver aizraujošus stāstus par 70 pārsteidzošiem dabas veidojumiem, atklāj nezināmo zināmajā. Lasāmvielai cauri vijas paša autora piedzīvojumi, satiekot katru no Latvijas brīnumiem. Zināšanas sakrātas pa kripatai vien, visam piešaujot mēli. Uzrakstīts tik interesanti, ka rosina skatīties dabā pavisam citām acīm. Daudzi to dēvē par lasāmvielu, kas veido izpratni par dzimto zemi. Viņš pats piebilst, ka tas ir ceļvedis domāšanā un meklēšanā.
Guntis Eniņš priecājas, ka grāmata joprojām ir virsotnē – ar šo vārdu viņš spītīgi aizstāj latviešu valodai, viņaprāt, tik svešo terminu tops. “Nupat jau kritiski raugos uz savu veikumu – grāmata tak nepavisam nav pilnība, tik daudz ko vēl vajadzētu ietvert!” – tā mūžam nemierīgais dabas pētnieks.
