Ērču encefalīts – ko man tas mācīja. Konkursa UZVARĒTĀJAS stāsts 0
Uzskatu, ka slimības nerodas no zila gaisa, tām vienmēr ir cēlonis un cēlonis ir cilvēkā, viņa nepareizā pasaules uzskatā. Nereti vispirms parādās kādi citi mājieni, ka nav kaut kas, kā vajag, bet, ja tos nepamana vai neņem vērā, tad var sekot arī slimība.
Tā bija arī manā gadījumā.
Bija vasara. Tā kā man patīk vērot dabu, tad īstais laiks, lai visur kur dotos, pētītu un fotografētu. Daudz tika staigāts un pēc tam mēģināts noteikt, kas īsti redzēts, apstrādātas fotogrāfijas u.t.t. – visu laiku nepārtrauktā darbībā.
Uz vasaras beigām sākās ķibeles – vispirms sākās nedienas ar mašīnu – saplānojam braucienu, bet pēkšņu problēmu dēļ nākas braucienu atcelt. Mašīna it kā tiek salabota, bet, kad dodamies ceļā, – atkal problēmas (starp citu – saistītas ar iespēju bremzēt), atkal nākas atcelt.
Tad kādu laiku dzīvoju laukos un, cik vien spēju, staigāju apkārt un braucu ar riteni – tāpat, lai pētītu dabu un fotografētu. Te pēkšņi parādās problēmas ar riteni. Salabo vienu, rodas atkal citas problēmas. Saprotu, ka arī ar šo braucamo man vairs lāga negrib ļaut pārvietoties.
Turklāt arī spēka tā kā nav tik daudz, kā gribētos.
Mājienus par to, ka jāatpūšas arī, es nebiju ņēmusi vērā, tā nu pie manis ķērās ar nopietnākiem līdzekļiem – atsūtīja divas ērces – skolotājas uzreiz, tā teikt, dubults neplīst.
Ko darīt. Stāvu, domāju – bet vasara taču, esmu laukos, vēl tik daudz interesanta apkārt – ja vienkārši gulšņāšu – palaidīšu to visu garām! Tā nu daudz staigāju kājām, cēlos agri no rīta, lai skatītu saullēktu, fotografēju kaut turpat pie mājas – vienmēr atradās kaut kas interesants, ko darīt.
Mājienus par to, ka jāatpūšas arī, es nebiju ņēmusi vērā, tā nu pie manis ķērās ar nopietnākiem līdzekļiem – atsūtīja divas ērces – skolotājas uzreiz, tā teikt, dubults neplīst. Turklāt nosūtīja viņas darboties tādā vietā, kur ne lāga ievērot, ne pašam izvilkt – droši vien vēl papildus drošībai. Acīmredzot, ar mani bija pavisam ļauni.
Nelielai atkāpei jāpiebilst, ka pret ērču encefalītu potējusies neesmu. Uzskatu, ka potes, par kuru iedarbību vēl strīdas, labākā gadījumā novērš vai atvieglo konkrēto saslimšanu, bet nenovērš cēloni – tas paliek un, ja mācība (ja vien tā ir nepieciešama) caur konkrēto saslimšanu tiek liegta vai ierobežota, tā tāpat tiks sniegta kādā citā veidā – caur citām slimībām, neveiksmēm vai nepatikšanām. No mācības jau neizbēgsi. Tā nu ļauju sev saņemt mācības bez aplinkus ceļiem.
Nu un šis kāreiz bija tas gadījums, kad saņemt mācību – nekam, pat visaizraujošākajām un it kā vērtīgākajām lietām un darbībām nedrīkst pieķerties par daudz. Ne velti izgudrota svētdiena, kuras nozīme it kā skaidra, bet praksē man tādu svētdienu nebija. Visas dienas vienādi aktīvas un pilnas aizraujoša darba.
Tā nu jau septembra pašā sākumā man, tā teikt, no Augšas tika uzdāvināta iespēja atpūsties piespiedu kārtā – iespēja kārtīgi izgulēties un nedomāt par darbiem un pastaigām, jo tas vienkārši nebija iespējams ar temperatūru 38 – 39 grādu robežās, pilnīgu bezspēku, knapi pārvietojoties istabas robežās, un daudz un dažādām citādām sajūtām, t.sk. acu sāpēm, īpaši, ja mēģina lasīt, un nepārtrauktām galvassāpēm slimības otrajā fāzē.
Iekšēji noskaņojos, ka pieņemu visu, kas ar mani notiek. Sastādīju sarakstu, kas man būtu jāmaina ikdienas dzīvē.
Par laimi šo mājienu es sapratu un ļāvos. Iekšēji noskaņojos, ka pieņemu visu, kas ar mani notiek. Sastādīju sarakstu, kas man būtu jāmaina ikdienas dzīvē.
Kopumā darba un kārtīgu pastaigu nespējīga es sabiju divus mēnešus. Pirmajā mēnesī ērču encefalīts noritēja ar diviem temperatūras kāpumiem un vienu pazeminājumu pa vidam (kas nebūt nebija vieglāk), otrajā mēnesī palēnām atjaunojās spēki un pakāpeniski pārgāja acu un galvassāpes.
Slimības laikā es iemācījos priecāties par atpūtu neko nedarot, par dabas baudīšanu, lāga neizkāpjot no mašīnas (paldies vīram par burvīgajiem rudens braucieniem!) – tādi mums līdz šim praktiski nebija bijuši, vienmēr tikām atbalstījuši aktīvu atpūtu dabā.
Neapgalvoju, ka esmu priekšzīmīga skolniece un tagad rūpīgi ievēroju darba un atpūtas atbilstošu sadalījumu, tomēr tagad daudz labāk to apzinos, un vairāk atļauju sev kādreiz nedoties un nedarīt, pat, ja, iespējams, dabas vērošanas ziņā kaut ko zaudēšu, palikšu neredzējusi. Katru brīdi jau mēs palaižam vējā miljoniem neizmantotu iespēju, bet pa laikam vērtīgākais tomēr ir nedarīt neko.
Es zinu, ja es to neņemšu vērā, nāks talkā slimība – skolotāja. Vai es to gribu?
Julita, daba.dziedava.lv
Fotogrāfijā – viens no Julitas dabas vērojumiem – gļotsēnes.
