Diāna Jance: Elza Stērste pieredzēja visus mūsu tautas likteņa pagriezienus 1
“Es nezinu, bet mani senči zina, / Kas linu ziedu autos mani tina, / Teic, kas no mazotnes tos sevī vied, / Tam visu mūžu asinīs tie dzied. / Ne lepnā pilī − dūmu istabiņā / Liels izaudzis ir manu senču gars. / Kad viņi skan, es līdzi skanu tiem / Un jūtu tos līdz dvēseles pamatiem.” Elza Stērste “Mani senči”.
Pirms 130 gadiem, 1885. gada 18. martā, cariskās Krievijas Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa Vecpiebalgas muižas Naurēnu mājās latviešu jurista Andreja un Elīzabetes Stērstu ģimenē piedzima meitenīte Elza. Elza Stērste ieguva labu izglītību un vēlāk kļuva par ievērojamu dzejnieci, tulkotāju un skolotāju, kura pirms savas nāves 1976. gadā pieredzēja visus mūsu tautas likteņa pagriezienus. Tāpat kā citu tās paaudzes cilvēku, arī viņas mūžā ietilpa divi pasaules kari, vairākas revolūcijas, bēgļu gadi un izsūtījums uz Sibīriju. Arī divdesmit neatkarīgās Latvijas gadi, protams.
Kad viņa piedzima, pavisam nedaudzi gadi bija pagājuši kopš latviešu “brīvlaišanas”, atbrīvošanas no dzimtbūšanas. Tas bija mūsu tautas pavasaris. Latvijas valsts kā netverama vīzija bija vien jaušama latviešu tautasdziesmās, mutvārdu folklorā un izglītoto latviešu sapņos. Izglītība starp latviešiem tika vērtēta augstu. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, lasītpratēju īpatsvars par desmit gadiem vecāku iedzīvotāju vidū Vidzemē sasniedza 94 procentus, turpretim tolaiku Krievijā vidēji bija tikai 21 procents lasīt un rakstīt pratēju, tajā skaitā Pēterburgā – 71 procents.
Visiem Stērstu ģimenes bērniem, četrām meitām un diviem dēliem, bija vienādas iespējas izglītoties. Tā bija viena no retajām tā laika ģimenēm, kur meitenes un zēni bija pilnīgi līdzvērtīgi. Mūsdienās grūti iedomāties, ka tikai 15 gadus pirms Elzas piedzimšanas – 1870. gadā – Rīgas politehnikuma padome un mācību komiteja apsprieda iespēju uzņemt sievietes par brīvklausītājām, tomēr nolēma neuzņemt. “Sievietes var radīt akadēmiskajā dzīvē neērtības un vēl ko ļaunāku.” Kaut arī Krievijas universitātēs (atskaitot konservatoriju) sievietes tolaik neuzņēma, Pēterburgā darbojās īpaši dažādu nozaru Augstākie sieviešu kursi, kuros varēja iegūt zināšanas, kas bija pielīdzināmas augstākajai izglītībai.
Pēc 1905. gada revolūcijas uz neilgu laiku daļā nākamās Latvijas teritorijas pirmo reizi Eiropā sievietēm piešķīra balsstiesības vēlēt un tapt ievēlētām pašvaldību vēlēšanās, “piedaloties visiem pilngadīgiem pagasta iedzīvotājiem, kuri pagastā nodarbojas, kā vīriešiem, tā sievietēm”. Vēlēšanas kļuva par paraugu turpmākām vispārējām vēlēšanu tiesībām. Par pirmo valsti Eiropā, kurā sievietēm ļāva vēlēt un tikt ievēlētām, kopš 1906. gada vēlēšanām kļuva autonomā Somija. Mūsdienās tas liekas pats par sevi saprotams, un grūti aptvert, ka pat atsevišķās Eiropas valstīs, piemēram, Šveicē, sievietes iespēju piedalīties vēlēšanās ieguva tikai 1971. gadā.
Elzai 1905. gadā bija tieši 20 gadi. Un viņai bija iespēja piedalīties vēlēšanās. 21 gada vecumā viņa devās projām no Latvijas un četrus gadus studēja mūziku Pēterburgas konservatorijā. No Pēterburgas Elza tālāk devās uz Parīzi, Sorbonnas universitāti, studēt klasisko filoloģiju un franču literatūru. 1914. gadā Elza Stērste atgriezās Latvijā.
Stērste bija izglītota latviešu sieviete. 1897. gadā ir uzskaitīts, ka no Kurzemes un Vidzemes guberņu latviešu daļas universitātes vai Augstākās un speciālās, tehniskās skolas izglītību bija ieguvušas 90 sievietes – tikai 1,79 procenti no studējošo kopskaita. Protams, Elza, tāpat kā jebkurš tolaik izglītots pilsonis, brīvi runāja visās tā laika Eiropas nozīmīgākajās izglītoto tautu valodās. Tomēr mājās Stērstu ģimenes valoda bija latviešu. Daudzas citas latviešu ģimenes pat savā starpā sarunājās vāciski vai krieviski. Stērstu ģimene uzsvēra pavisam citas vērtības nekā liela daļa toreiz turīgo pilsoņu. “Es Jums nedošu tādu pūru, ko kodes saēd, es Jums došu izglītību,” 20. gadsimta sākumā savām meitām esot teikusi Elīzabete Stērste.
