“es pati sevi varu aizstāvēt.” Annas Belkovskas dzeja 0
Anna Belkovska (1992) ir dzejniece, dramaturģe un prozaiķe, kas savus pirmos 17 gadus dzīvojusi Preiļos, bet vidējo izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Dzeju un stāstus raksta kopš 18 gadu vecuma, savukārt dramaturģijai pievērsusies 2014. gadā, sākot mācības Latvijas Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studijās.
Šobrīd dzejnieces darbi atrodami jauno dzejnieku antoloģijā “Kā pārvarēt niezi galvaskausā?” (“Valters Dakša”, 2018), kā arī publikācijās portālos “Satori” un “Punctummagazine”.
– Pastāsti, lūdzu, par savas dzejas koncepciju! Bieži vien saņemam lasītāju jautājumus par poētiskajiem eksperimentiem… Kāpēc plaukstiņas? Kāpēc emodži starp vārdiem? Kurp iet mūsu valoda?
A. Belkovska: – Konkrēti šajā kopā (precīzāk divos dzejoļos) gribēju atrast jaunas formas senām idejām, kuras būtu garlaicīgi atstāt ierastajā brīvajā pantā.
Plaukstiņas šajā gadījumā izmantoju kā pieturzīmes,
ar tām cenšos palīdzēt lasītājam izlasīt dzejoli tonī, kuru biju iecerējusi.
Ar mūsu valodu viss kārtībā. Man patīk, kad teātrī lamājas. Protams, ka valodu nedrīkst atstāt nepieskatītu, tomēr ir normāli, ka tā aug un mainās, ar visiem emodži.
– Man tu paliki prātā kā dzejniece, kura raksta par Pļavniekiem.
– Pļavnieki parādās jau divos manos dzejoļos. Pieņemu, ka šo tēlu izmantoju atkārtoti, jo divus gadus tur nodzīvoju, un man vispār patīk mikrorajoni (lai gan šoreiz neaprakstu to pozitīvāko pieredzi).
– Kādas ir tavas meitenīgākās atmiņas no bērnības?
– Bērnības atmiņās “meitenīgums” vispār nespēlē lielu lomu. Pirmkārt, nevērtēju atmiņas caur šādu prizmu. Otrkārt, bērnībā daudz dauzījos apkārt, vienreiz visu dienu nostaigāju ar salauztu kājas pirkstu, nodarbojos ar lietām, kuras parasti neraksturotu kā meitenīgas.
– Nesen uzdūros grāmatai, kurā bērniem māca pateikt “nē” dažādos izšķirīgos brīžos. Kā to iemācīties pieaugušām meitenēm?
– Esmu liels “nē” aizstāvis, un “nē” jāmāk pateikt ne tikai pieaugušām meitenēm, bet visiem pieaugušiem (arī vēl nepieaugušiem) cilvēkiem, īpaši tad, ja kāds bez aicinājuma mēģina iespraukties tavā personīgajā telpā.
Zinu, ka daudzām jaunām meitenēm joprojām ir grūti pārtraukt nevēlamu uzmanību,
jo tas šķiet nepieklājīgi vai bailīgi, un es to saprotu, taču pati gadu laikā esmu sevi iemācījusi neatvainoties, jo man nav jāpatīk cilvēkiem, kas mani traucē, un visiem būtu jāsaprot (jāmācās saprast), kā tieši izpaužas abpusēja piekrišana.
– Man liekas, ka tu esi stilīga. Atklāj sava stila noslēpumus tiem, kas vēlas apkārt redzēt vienādību!
– Man arī liekas, ka esmu stilīga, taču nekādu revolucionāru ieteikumu nav. Nesen atskārtu, ka
pati sev vislabāk patīku, kad nemēģinu definēt, ko un kāpēc tagad daru.
Es ļauju citiem sevi iekārtot paaudzes un laikmeta plauktiņos, neesmu sašutusi, ja neizgudroju jaunu riteni un radoši sekoju savām vēlmēm vai uzdevumiem, kuros jāiekļaujas.
DZEJAS ABC. Literatūrkritiķe JŪLIJA DIBOVSKA: “Annas dzejas kopas pirmā daļa ir elementāra – tajā sastopamos izteiksmes līdzekļus (zemsvītras piezīmes ar precizējumiem) var uzskatīt par postmodernisma atskaņām referātu, likumu un citu normatīviem pakļautu tekstu pasaulē.
Šāda pieeja ir simpātiska, jo paredz pretimnākšanu – lasītājam tiek dota iespēja saprast kaut vai ar piezīmju palīdzību.
Daudz trakāk un komiskāk publika varētu attiekties pret “emodži dzeju”, kuru par leģitīmu padarīja, piemēram, 2019. gada Dzejas dienu pasākums mākslinieces Vikas Ekstas vadībā.
Toreiz Rīgas Domes finansētā performance nolēma atgādināt, ka dzejas pirmatnējais impulss ir vizualitāte un ka ar emodži var attēlot pat Raiņa liriku.
Domāju, ka strādāt ar emodži teksta māksliniekiem nav viegli, jo zīmju skaits ir ierobežots, tās pašas sevi cenzē, jo emodži trūkst frazeoloģisma un citu vaļību, kā arī māksliniekam jācer uz lasītāju atjautību. Grūtības gan mākslai ir svētīgas kā nieze vai sāpes, ko nevar pārtraukt.
Tā kā viedtālruņu laikmetā emodži jeb emotikoni saziņā ir ierasti, tad gluži dabiski jau pašlaik mūsu telefonos notiek ne tikai emodži dzeja, bet arī emodži teātris, emodži kino un viss cits, kas zaudējis veida un žanra aprises.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Annas Belkovskas dzejas kopā “Meitenēm”
Nē1.2 ir3 pabeigts4 teikums5
1 Nē, es pati sevi varu aizstāvēt, arī tad, ja esat izbijis boksa treneris un Pļavniekos ir ah***nna bīstami, kāda brīnumaina sagadīšanās, man arī ir saplīsis telefons, nevaru pārbaudīt, vai jūsējais tiešām nestrādā. Nē, es negribu uzkāpt augšā vai nokāpt lejā. Nē, es negribu parunāt. Un arī “tikai parunāt” negribu.
2 Nešķita, ka te vēl kas jāskaidro. Noliedzoša atbilde, piemēram, uz kādu priekšlikumu; noliedzoša atbilde uz bildinājumu.
3 Nerunāju zīmēs un simbolos. Neesam vienojušies par mūsu slepeno valodu, kurā “nē” ir “jā” un “jā” ir “nē”.
4 Pat pabeigta saruna. Zinu – tam grūti noticēt. Jūs iesākāt sarunu, es to pabeidzu. Neiedomājama bezkaunība. 5 Teikums ir gramatiski saistītu vārdu savienojums vai atsevišķs vārds, kas izsaka relatīvi pabeigtu domu. Šis var būt stāstījuma teikums vai izsaukuma teikums. Tas nekādā gadījumā nav jautājuma teikums.
***
sapņoju par māju ar deviņām verandām
māju kas sastāv tikai no verandām
zili stikli balti dēļi
pirmajā verandā dejos visi mani draugi kam nav ritma izjūtas
mūziku spēlēs maģis pašrakstītām kasetēm
otrajā turēšu kādu dzīvnieku
kuru var turēt verandā
trešajā istabas augus kam nolīgšu laistītāju
ceturtajā kāršu veļu
gaiss būs mitrs un smaržīgs
piektajā dzīvos Ance
mēs tur dzersim kafiju
skaistas un vecas
kā akmeņi
piepildīšu sesto verandu ar ūdeni
septītajā visu gadu varēs gulēt uz zemes
astotajā pārziemosim
nevienā no manām verandām nedrīkstēs pīpēt
es neatvainošos
devītajā sēdēsi tu skatīsies uz ielu mācīsies garāmgājēju mīmiku
***
es tev ticu kā
mēs mīlam baznīcas dzimtajās pilsētās
kā bērnības atmiņai
līdzīgi aktrisei filmā
kuru knapi atceros
un baidos skatīties apzinīgā vecumā
negribu sabojāt priekšstatus
skatos uz austrumiem
katru vasaru līdz kaklam ezerā
tu esi dzelmē
Svētītā?
galvenās lomas tikai sievietēm
domāju
fotografējot tavu akmens vaigu
Maltā
lūdz
ja man kaut kam ir jātic
tad lūdz par mums tagad
un
***
Jauni vīrieši mani nomāc ar savu filozofisko domāšanu
Un man skauž ka viņiem ir dziļāks miegs!
* Emocijikonu, kas atveido aplausus, internetā nereti izmanto, lai uzsvērtu katra vārda nozīmi un teiktā svarīgumu.
