Foto – “AgroTops”

ES projektu gatavošanas process nav apmierinošs. Tehnikas serviss – pārāk dārgs 0

Saruna ar Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētāju Gunti Tīģeri.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

– ES fondu projektus apgūstam jau vairākus gadus – vai šajā procesā manāmas kādas izmaiņas?

– Diemžēl būtisku izmaiņu nav. Saku – diemžēl –, jo šis projektu sagatavošanas process īsti neapmierina nevienu no iesaistītajām pusēm – ne valsts institūcijas, ne lauksaimniekus, ne tirgotājus. Mūsu institūcijas bieži vien nevar pieņemt savus lēmumus, jo projektu nauda nāk no Eiropas un tā diktē savus noteikumus un kārtību. Katrs papildinājums vai citas izmaiņas jāsaskaņo ar naudas devēju. Jāteic, ar šo projektu sagatavošanas un realizācijas procesu cilvēki nav apmierināti arī citur Eiropā.

– Kāpēc tad nekas nemainās?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Ja gadu no gada šo projektu īstenošanas gaitā neparādītos arī visādi krāpnieciski gadījumi, varbūt arī notiktu izmaiņas. Katrā ziņā, ja šie projekti tiktu iesniegti nevis diezgan saspiestā laika periodā, bet nāktu visa gada garumā, būtu grūtāk sekot līdzi pieejamajam finansējumam un kādam tik un tā nāktos atteikt, jo finanses jau varētu būt izsmeltas. Iespējams, tas būtu cilvēks, kuram citādi nebūtu atteikts. Savukārt esošajā modelī visi pieteikumi jāiesniedz līdz zināmam laikam, tad tos var izvērtēt, sakārtot pēc prioritātēm vai citiem vērtēšanas kritērijiem un pieejamā finansējuma ietvaros palaist realizēšanai. Cik šī izvērtēšana efektīva vai objektīva, neņemos spriest.

Gatavojot šos projektus, darbojas tāds savdabīgs subjektīvi objektīvais faktors. Teiksim, zemnieku saimniecības īpašniekam vai vadītājam ir ilgstoša sadarbība ar kādu tehnikas tirgotāju, viņš ar šo sadarbību ir apmierināts un atkal vēlas iegādāties savam tehnikas parkam kādu tehnikas vienību no šā paša tirgotāja, izmantojot ES fonda finansējumu, turklāt pats ieguldot ap 75% savas naudas. Taču viņu sagaida vesela birokrātiska procedūra. Tā puse, kas maksā savus 25%, prasa rīkot konkursu, pakļaujot riskam iespēju iegādāties tieši to tehniku, ko klients vēlas. Tādējādi sanāk, ka pircējam jāpieliek visi spēki un pūles, lai sagatavotu projektu, kas dotu iespēju šajā konkursā uzvarēt tieši tam pārdevējam, kas ļautu tikt pie nolūkotās tehnikas.

– Un kas tad parasti uzvar šajos konkursos? Lētākais piedāvājums?

– Jā! Bet kas aiz tā slēpjas? Bieži vien apšaubāmas kvalitātes mašīnas, neesošs serviss un dažkārt arī fiktīvs pārdevējs. Konkurss ir vinnēts, bet pēc tam nav neviena, kam prasīt kādu atbildību. Diemžēl ne politiķi, ne saimnieciskie cilvēki gadu gaitā nav spējuši atrast optimālāko risinājumu, lai lauksaimniekam nav jāiekrīt šādos lētā iepirkuma slazdos. Tas ir svarīgi, jo no vienas puses ir aklas prasības, bet no otras – cilvēks, kam reāli jāstrādā un jāsaņem pienācīgi pakalpojumi.

– Varbūt būtu lietderīgi izveidot melno sarakstu, kur iekļūtu firmas, kurām projektu apgūšanas konkursos būtu pievēršama lielāka uzmanība vai tiktu uzlikts pat aizliegums tajos piedalīties?

– Faktiski šāds melnais saraksts nav īsti likumīga lieta, tirgus ir brīvs, un nevienam nav aizliegts pirkt un pārdot. Drīzāk te būtu jārunā par to uzņēmumu sertifikāciju, kas piedalās minētajos konkursos.

– Vai tad tehnikas tirgotājfirmas kaut kādā veidā tiek sertificētas?

– Nē, pagaidām nekas tāds nenotiek, visi tirgotāji tirgū ir vienādi. Taču jautājums par sertificēšanas nepieciešamību paceļas aizvien biežāk un nopietnāk visā Eiropas Savienībā. Tomēr jābūt noteiktiem kritērijiem, kuriem tirgotājam jāatbilst, lai klients varētu būt drošs, ka pretī saņems gan kvalitatīvu preci, gan servisu, gan profesionālu apkalpošanu.

Reklāma
Reklāma

– Vai gadās, ka klients ir zinošāks nekā tehnikas pārdevējs vai mehāniķis?

– Gribētos domāt, ka tā gadās reti. Un, ja gadās, tad galvenokārt tas nav objektīvi. Visbiežāk tas saistīts ar servisa jautājumiem, kas ir ļoti sāpīga tēma gan klientiem, gan tirgotājiem.

Teikšu atklāti – mūsdienu tehnikas serviss maksā ļoti dārgi un klienti bieži vien par to nevar samaksāt. Uz zemnieka saimniecību parasti dodas speciāli aprīkots servisa buss ar modernām diagnostikas iekārtām un instrumentiem, profesionāls, speciāli sagatavots speciālists ar nepieciešamajām valodu zināšanām utt. Lai uzturētu šāda līmeņa servisu, vienai stundai būtu jāmaksā ap 100 eiro. Kurš to spēj samaksāt?

– Bet kā tiek aprēķināta šīs stundas vērtība? Pakalpojuma sniedzējs tajā ierēķina ieguldītās investīcijas, savukārt pakalpojuma saņēmējs grib pozitīvu rezultātu. Daudzu stundu neefektīvu darbu neviens negrib apmaksāt…

– Nevaru atbildēt visu tirgotāju vārdā, jo šādu pilnvaru man nav, taču pārsvarā gadījumu serviss nes tikai zaudējumus. Serviss dažkārt imitē pārliecību, ka ar to varam visu izdarīt, bet diemžēl ne vienmēr. Tāpēc jāmeklē kompromisi. Ja tos nevar atrast divu iesaistīto pušu starpā, jāpieaicina kāda trešā puse…

Visu interviju lasiet žurnāla “Agro Tops” februāra numurā.