“Es šķiros, meita pusaudze pārmet!” Ko darīt, iesaka psihoterapeite Andrija Likova 0
Samilzušais konflikts
Portāla “Veselam.lv” lasītāja jautā: “Esmu kļuvusi “sliktā māte” – esmu tā, kas ideālajā ģimenē ierosinājusi šķiršanos. Bērni pieraduši, ka mums viss bijis kārtībā, vienmēr devušies ģimeniskās brīvdienās. Visvairāk pārdzīvo pusaugu meita, kurai tieši ir vecums, kad sāk veidoties kaut kādas attiecības ar zēniem, priekšstats par uzticēšanos un uzticību. Bet es – aizeju pie cita. Vai iespējams un, ja ir, mīkstināt šo “sitienu” bērniem? Vai iespējams palīdzēt veidot normālas attiecības ar jauno draugu? Es neko no dzīves nesaprotot…”
Atbild “Oāze lieliem un maziem” psiholoģe, sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Andrija Likova.
Šķiršanās ģimenē ar bērniem vienmēr ir emocionāli smags un grūts zaudējuma pārdzīvojumu laiks, tāpēc īpaši bērniem nepieciešams atbalsts, kas izpaužas sarunās par gaidāmo šķiršanos viņu vecumam atbilstošā un pieņemamā veidā. Savā praksē bieži satopos ar vecāku jautājumu, kā saudzīgāk un vieglāk runāt ar bērnu par smagām tēmām. Bērni nav mazi pieaugušie, tādēļ vecāku sirds gudrība ir pakāpeniskā bērna psihes sagatavošanā ģimenes dzīves izmaiņām. Jauki, ja ģimene līdz šim ir izkopusi spēju savstarpēji ikdienā sarunāties, apjautājoties par katra ģimenes locekļa vajadzībām, tad vieglāk ir runāt par emocionāli smagām tēmām.
Pirms tam būtu produktīvi precizēt pārī, vai iekšējo un ārējo konfliktu samilzušais kamols ir pāra attiecību krīze vai šķiršanās. Bieži pāros īsti nav skaidrības par atšķirībām starp krīzi un šķiršanos. Par krīzi pārī iespējams runāt, ja rodas izjūta, ka dzīvot kā iepriekš vairāk nevar un nav iespējams, bet kā dzīvot tālāk arī nav skaidrs, tomēr abiem vēl pastāv vajadzība meklēt risinājumus, lai cik sarežģīta būtu situācija. Abi jūt atsvešinātību vienam no otra, tomēr meklē kopā risinājumus, spēj izteikt neapmierinātību un vēlamās izmaiņas, jo nav notikusi emocionālā šķiršanās.
Ja mammai ir līdzšinējais kontakts bijis veselīgs ar savu pusaugu meitu, tad sarunas noteikti ir bijušas kā viena no saiknēm emocionālā kontakta tuvumam, tad jauno informāciju par izmaiņām ģimenē ir vieglāk pārrunāt un risināt, pakāpeniski bērnu sagatavojot un atsaucoties viņas vajadzībām. Savukārt, ja līdzšinējās attiecības mammai ar meitu ir bijušas emocionāli distancētas, ģimene veidojusi priekštatu, ka ir “ideāla” ģimene, kurā nav konfliktu vai emocionāla dalīšanās pārdzīvojumos ar ģimenes locekļiem, tad bērns jeb kādu jaunu informāciju par izmaiņām ģimenē, ģimenes sastāvā vai kādam ģimenes loceklim, sākotnēji uzņems ar pretestības izpausmēm gan emocijās, gan vārdos, gan uzvedībā.
Sievietes emocionālā dzīve, iespējams, ir tik vientuļa un sāpīga, ka ilgtermiņā, ģimenē dzīvojot katrs savu emocionālo dzīvi, ģimenes locekļi pieraduši, ignorējuši, jo, iespējams, ģimene savos saskarsmes paradumos vairāk orientēta uz kopējām darbībām un mazāk atsaukties uz kāda ģimenes locekļa emocionālajām vajadzībām. Ģimenē var būt izkopts gadiem modelis kā savstarpēji ģimenes locekļi sadarbojas, kā apietas viens ar otra emocijām, domām, uzvedību, kā atsaucas emocionālajām vajadzībām vai vispār atsaucas.
Šķiroties vai meklējot citu partneri, vienmēr ir emocionālā tukšuma, vientulības un izdegšanas izjūta. Cilvēks meklē cilvēku, lai satiktu sevi, savas jūtas un kādu, kurš to visu apstiprina, jūt līdzīgi un jūtas emocionāli tuvs, piederīgs otram. Un ja šos pārdzīvojumus iespējams nosaukt vārdā un runāt ar savu pusaugu meitu, runāt par savām vajadzībām, pārdomām, pārdzīvojumiem meitai pieņemamā formā, veicinot siltas attiecības, uzticoties, tad arī plānotās šķiršanās tēmu būs vieglā pārrunāt, meita iegūs no mammas pieredzi ka nav jāpaliek ciešanu un sāpju pilnās attiecībās, ka ir iespēja izvēlēties , uzticoties savām jūtām. Līdz ar to arī meitai pieaugot, partnerattiecības attīstīsies veselīgi, jo meita būs kontaktā ar savām jūtām un vajadzībām.
