Partnerattiecības nav pretrunā ar Satversmi, jo tā nav laulība. Saruna ar Edgaru Rinkēviču 13
Ilze Pētersone, Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
It kā nepietiktu ar kovidu, arī politiskās debesis arvien vairāk satumst – uzkarsusi Baltkrievija, karo Ukrainā un Kalnu Karabahā. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs gan mierina, ka esam aizvējā. Pagaidām.
Epidemioloģiskās prasības ministram jau asinīs – roku nedod un viesus sēdina pa gabalu. Sērgas dēļ krietni sarukušas diplomātu tikšanās, ārvalstu komandējumi, taču ne visus jautājumus varot atrisināt tālruņa vai tīmekļa sarunās.
Arī Francijas prezidenta Emanuela Makrona pusotru gadu plānoto vizīti vairs nevarēja atlikt.
“Bija pienācis brīdis par nopietnām lietām runāt aci pret aci,” saka E. Rinkēvičs.
Makrona teiktais par stratēģisko dialogu ar Krieviju izbrīnīja – it kā nebūtu iebrukuma Ukrainā, dezinformācijas un apmelojuma kampaņu, opozicionāra Alekseja Navaļnija indēšanas ar “Novičok”. Kā lai ar tādiem runā?
Makrons izteica viedokli, kas zināms jau gadu, un Francijas puse atzīst, ka šobrīd stratēģiskais dialogs neveicas. Kas mums ir bilancē – situācija Ukrainā, Krimas okupācija, Navaļnija lieta, kurā ir skaidra ekspertu pozīcija, jo starptautisko ķīmisko ieroču aizliegšanas organizācija atzinusi, ka viņš indēts ar “Novičok”.
Jārunā arī par notiekošo Sīrijā, Lībijā, kur Krievija ir aktīva, bez tās tāpat neatrisinās situāciju Kalnu Karabahā. Eiropas Savienībā un arī NATO ir jomas, kurās jāveido dialogs ar Krieviju, mēs pret to nekad neesam iebilduši, bet vienmēr sakām, ka tai jābūt divu ceļu politikai – par svarīgām lietām gan diskutējam, gan esam principiāli.
Šajā gadījumā – par sankciju piemērošanu Krimas aneksijas un Ukrainas austrumu dēļ, Navaļnija lietu, “Nord Stream 2” nepieļaujamo būvniecību, ko uzsvērām diskusijās ar Francijas delegāciju, un mūsu viedokļi neatšķīrās.
Vai Latvijai būtu jāreaģē uz Krievijas izlēcieniem, kas vēlas radīt iespaidu, ka mūsu neatkarība ir pārejoša parādība un agri vai vēlu atjaunosies dabiskais stāvoklis ar Latviju Krievijas paspārnē, vai labāk viņus ignorēt un nereaģēt uz to?
Vai Krievijā ir cilvēki, kas joprojām uzskata, ka jāatjauno ja ne Padomju Savienība, tad Krievijas impērija, – noteikti jā. Vai viņi sēž augstos amatos un vienā brīdī gribētu rīkoties, lai situācija iegriežas līdzīgi kā 1940. gadā ar Otro pasaules karu un to, kas notika Eiropā, – noteikti jā.
Man par šo nav nekādu ilūziju. Negribu nevienu sabaidīt, jo objektīvi esam labākā situācijā nekā 30. gados, var teikt, dzīvojam aizvējā, kamēr tur ārā plosās liela vētra, taču situācija var mainīties.
Nebūsim naivi – attiecības ar Krieviju ir ilgtermiņa cīņa.
Izmantojot sociālos tīklus, mums jāreaģē adekvāti, ar pašcieņu un zināmu ironiju, jāturpina informēt sabiedrību, jo nevajag domāt, ka visa pasaule un arī Eiropa labi atceras, kas noticis pirms 80 gadiem.
Jāatgādina par 1940. gada okupāciju, 1939. gada Molotova–Ribentropa paktu un daudzreiz piemirsto 1939. gada 28. septembra nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības draudzības un robežu līgumu.
Krievijai šis nav stāsts par vēsturi, bet vēlme attaisnot savu rīcību Eiropā gan šobrīd, gan arī nākotnē.
Bieži atgādinu kolēģiem politikā – lai kā mēs dažreiz cīnītos un viens otru apkarotu par lietām, kas ir diezgan sīkas, neaizmirsīsim, ka galvenais pamatjautājums ir mūsu pašu drošība un neatkarība, ko nedrīkst novērtēt par zemu, tāpēc meklējam kopējo dialogu un diskutējam ar visām valstīm.
Pandēmijas laikā, kad ceļošana ir ierobežota, daudzu uzņēmumu pieredze rāda, ka itin labi lietas var kārtot attālināti – drošāk, videi draudzīgāk un lētāk. Vai Ārlietu ministrija arī būs ko iemācījusies, un cik naudas jau ietaupīts?
Ārlietu ministrijas budžeta ietaupījums šobrīd ir 1,8 miljoni eiro. Ir lietas, ko var kārtot videokonferenču režīmā, – diezgan daudzas simboliskas tikšanās, kur paziņojumi, lēmumi ir sagatavoti un atliek tikai apstiprināt, visticamāk, arī turpmāk notiks tādā veidā, bet sarežģītu jautājumu risināšana bez personiska kontakta, iespējas runāt ar līdzīgi domājošiem vai oponēt tiem, lai panāktu vienošanos, ir praktiski neiespējama.
ES nav iespēju apmainīties ar video vai interneta režīmā ar klasificēto informāciju, apspriest sensitīvus jautājumus, sevišķi ierobežotas pieejamības, jo diskutējam pilnīgi atklātos tīklos.
Ļoti konkrēts piemērs, kas parādīja, kāpēc vajadzīga klātienes diplomātija, ir Kipras veto Baltkrievijas sankcijām, kas bija saistītas ar situāciju Vidusjūras austrumos.
Videokonferencē daudz par šo diskutējām, viedokļi bija ļoti dažādi un nevarējām panākt progresu, tāpēc ka nebija iespēju izrunāties aci pret aci, jo diplomātijā tāpat kā pedagoģijā klātienei ir būtisks efekts.
Otrs lielais piemērs – lai ko un kā mēģinājām darīt videoformātā ar ES budžetu, valstu līderiem jūlijā vajadzēja klātienē piecas dienas, lai par to vienotos.
Ko jūs teiktu tiem, kas arī tagad dodas ceļot, – vai tas ir viņu pašu risks, vai Ārlietu ministrija palīdzēs, ja gadīsies kāda ķibele?
Palīdzēt valstspiederīgajiem ir mūsu pienākums jebkurā situācijā – tas ir likumā ierakstīts, un darām visu, ko varam, bet vienlaikus arī lūdzam cilvēkus ļoti rūpīgi izvērtēt ceļošanas nepieciešamību.
Nav jau daudz cilvēku, kas dotos uz ārzemēm izklaidēties, lielākoties braucieni ir saistīti ar darba un ģimenes apstākļiem.
Atšķirībā no pavasara sevišķi ārpus ES palīdzība var būt ļoti apgrūtināta, arī repatriācijas reisu vairāk nav un nebūs, tāpēc aicinām nedoties ceļojumos ne šoziem, ne nākamajā pavasarī.
Par Baltkrieviju – ir vēlme palīdzēt demokrātijai, bet pastāv arī pragmatiskas ekonomiskās intereses. Kāds ir optimālais ceļš, lai atrisinātu šo dilemmu?
Aizvadītie pieci gadi attiecībās ar Baltkrieviju jāvērtē ar pluszīmi, dzirdu gan, ka viens otrs vīpsnā, kāpēc vajadzēja tik daudz savstarpējo vizīšu, bet procesi, kas tur notiek, lielā mērā ir pateicoties tam, ka ES un Baltkrievijas dialogs veicināja zināmu liberalizāciju, 2015. gadā tika atbrīvoti politieslodzītie, daudz esam ieguldījuši, lai baltkrievu cilvēkiem būtu brīvāka ceļošana ar atvieglotu vīzu režīmu.
Šāda veida attiecības ir veicinājušas lielāku brīvību, un cilvēki vairs neklusē. Bet esam arī teikuši – ja redzēsim, ka notiek vardarbība, lietas, kas nav akceptējamas, tad attiecības nonāks ļoti sliktā stāvoklī, un tas ir noticis.
Mūsu politika ir līdzsvarota, principiālos jautājumos neklusējam un rīkojamies, taču nedomājam, ka hiper-asa retorika un personīgi aizvainojumi palīdzēs procesam. Iejaukšanās no Krievijas vai Eiropas nepalīdzēs, tikai paši baltkrievi var izlemt savu likteni.
Vai Latvijai būtu morāli pareizi nākamgad rīkot pasaules hokeja čempionātu kopā ar Lukašenko režīmu?
Ja turpinās gan kovida epidemioloģiskā situācija, gan notiek cilvēku aresti un sišana – vai būtu pareizi ļaut rīkot šādu čempionātu?
Mana atbilde – nav pareizi.
Krievija un Baltkrievija vēlas šīs sporta spēles, lai precīzi demonstrētu savu politiku. Mūsu valdībā par šo notiks diskusija, kāds būs lēmums, nevaru pateikt, bet jūtu, ka viedokļi ir dažādi.
Vairāki Baltkrievijas uzņēmumi vēlas savu darbību pārcelt uz Latviju. Cik plaši baltkrieviem vērsim imigrācijas vārtus, kas pie mums ir īpaši jūtīgs jautājums?
Kā ārlietu ministrs atbalstu, ka strādājam pie tā saucamās gudrās imigrācijas politikas, kas nāk par labu mūsu ekonomikai, bet kas ir arī līdzsvarota, ņem vērā visus riskus un vairāk saistīta ar konkrētām nozarēm.
Mēs vēlētos redzēt, ka attīstāmies kā tehnoloģiju lielvalsts, bet trūkst kvalificēta darbaspēka arī šajās jomās.
Ja ir kompānijas, kas šeit ir gatavas strādāt, tā nav slikta lieta, bet jāņem vērā arī drošības aspekti, tāpēc drošības iestādēm jāskatās, vai kāds nav atbraucis ar citiem mērķiem.
Pēc pāris nedēļām notiks ASV prezidenta vēlēšanas, kuras jūs nevarat komentēt, bet ir diezgan skaidrs, ka neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs, ASV būs diezgan aizņemtas ar iekšējo problēmu risināšanu. Tramps uzsver – Amerika vispirms un pārējā pasaule ir otršķirīgs jautājums, runā par izstāšanos no NATO. Vai mums būtu jāuztraucas par šīm tendencēm?
Satraukšanās nepalīdz, jāstrādā katru dienu ar visiem galvenajiem spēlētājiem, kas ir diplomātijas neredzamā daļa. Sadarbība ar ASV sevišķi pēdējo gadu laikā drošības nostiprināšanā ir bijusi ļoti laba.
Viens no pieredzējušiem amerikāņu ekspertiem, kas ieņēmis dažādus amatus valsts departamentā, bijis vēstnieks reģionā, man ir teicis, ka Vašingtonā Baltijas valstīm ir īpašs statuss pozitīvā ziņā gan starp republikāņiem, gan demokrātiem.
Par mums rūpējas abas partijas, jo esam kā zināms simbols no laikiem, kad bijām okupēti, un arī lakmusa papīriņš.
Visi ir pamanījuši, ka esam labi NATO sabiedrotie, ieguldot aizsardzībā 2%, kā arī atvērti diskusijām.
Pēc dažām nedēļām notiks virtuāls samits tā sauktajai trīs jūru iniciatīvai, un ASV ir paziņojušas par viena miljarda dolāru ieguldīšanu speciālā fondā, Latvijas valdība tajā ieguldīs 20 miljonus eiro, līdzīgi rīkosies Igaunijas valdība, Polija un Rumānija – proporcionāli vairāk.
Esam vienojušies strādāt un stiprināt attiecības trīs virzienos – enerģētikā, digitālajā jomā un transportā.
Kāds ir Latvijas tēls pasaulē? Vai mums būtu jāseko Igaunijas piemēram un jāmēģina pozicionēt sevi kā Ziemeļeiropas valsti?
Mums ir bijusi identitātes problēma visos iespējamos veidos, no kuras pakāpeniski ejam ārā. Savulaik deklarējām, ka gribam būt tilts starp Rietumiem un Austrumiem, ar to saprotot tranzītu, pēc tam izdomājām, ka esam otra Šveice finanšu sektorā.
Kur iebraucām, paši labi zinām, jo latviešiem ir tā dzīvesziņa daudz ko novilkt līdz pēdējam, gan jau pagaidīs, un tad nāk – johaidī – un skrienam…
… un saraujam!
Un darām to izcili. Mūsu mobilizācijas spējas, kad saprotam, ka nupat ir slikti, aug – varam strādāt spoži un saliedēti, ka prieks skatīties! Iestājamies NATO, OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija. – Red.) un atslābstam, un tad pēkšņi mums uzmet kādu “spārnoto raķeti” finanšu sektoram, un brīnāmies, bet brīdinājumi bija.
Šodien varu teikt, par ko esmu brīdinājis kolēģus no valsts pārvaldes un varasiestādēm, ka priekšā ir vēl viena problēma ar krimināllietām par naudas atmazgāšanu – ir ļoti daudz ierosinātu lietu, taču nav rezultātu.
Pienāks brīdis, kad “Moneyval” (Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komisija. – Red.) vērtēs šo segmentu. Ja nebūs progresa, atkal var būt problēmas.
Esam iedevuši papildu resursu tiesību aizsardzības iestādēm, zinu, ka jaunais ģenerālprokurors šo ļoti nopietni tver, bet vajadzīgi rezultāti.
Atgriežoties pie valsts tēla, dažādas jomas vēlas uzsvērt kaut ko savu: kultūrā – Latviju, kas dzied, tūrismā – “Best enjoyed slowly” (latviski – “Nesteidzīga atpūta”. – Red.),investīcijās – mag-nētisko, politikā – Latviju Ziemeļeiropā, vēsturē – daudzcietušo…
… ar to tūristus nepiesaistīsi.
Ja jūs zinātu, cik daudziem cilvēkiem, sevišķi maniem kolēģiem ministriem vai valstu vadītājiem, premjeriem, mainās viedoklis par mūsu vēsturi, kad viņi apskata Okupācijas muzeju un Stūra māju!
Tas ir svarīgi, bet nevajag visu koncentrēt uz vienu lietu. Tagad esam sapratuši, ka mūsu pērlītes jāizceļ atsevišķi, tā ir modernā diskusija.
Ārlietu ministra amatu ieņemat deviņus gadus – Latvijas valdības vēsturē tas ir rekords, jo būsit pārspējis Raimondu Vējoni, kurš gandrīz deviņus gadus bija vides ministrs. Vai nedraud rutīna?
Labs atskaites punkts ir Saeimas vēlēšanas, kur mūs vētī katrus četrus gadus un dara to diezgan skarbi.
Lēmumu turpināt vai neturpināt darboties politikā pieņemu vēlēšanu gada aprīlī, maijā – rūpīgi to izvērtēju gan 2014. gadā, kad bija ļoti saspringta situācija ar Ukrainu, Krimu, gan 2018. gadā, kad partijai nebija tie labākie laiki.
Ārlietu ministra amats ir viens no dinamiskākajiem, kur nekad nebūs garlaicīgi, un pārsteigt mani ir grūti.
Arī Ministru kabineta sēdēs – ir lietas, kur redzu, ka kolēģi, kas sākuši strādāt, nāk ar priekšlikumiem, kas jau ir diskutēti un kaut kādu objektīvu iemeslu dēļ nav akceptēti, tāpēc cenšos maksimāli palīdzēt ar savu pieredzi vai padomu.
Valdībai ir jābūt zināmā līdzsvarā gan ar jauniem un enerģiskiem cilvēkiem, kas ienākuši politikā un kļuvuši par ministriem, gan ar pieredzējušiem politiķiem.
Visu jau nav iespējams paredzēt, gan jau diplomātiskajā darbā bijuši arī amizanti brīži.
Jautrību bijis ļoti daudz! Strādāju par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju laikā, kad Rīgas pils vēl nebija izremontēta un izskatījās pabaisa gan no iekšienes, gan ārienes.
Atceros, kā kādas valsts vadītāja un viņa kundzes vizītes laikā pēkšņi uznāca stipra vēja pūsma un lēnām cēla gaisā paklāju, uz kura stāvēja viesi un mūsu Valsts prezidents Zatlers ar kundzi.
Visi sastingām, jo redzam, kā grīdsegas mala tuvojas abiem pirmajiem pāriem, taču notika brīnums – paklājs noplaka uz grīdas. Cik nav gadījumu, kad sajauc karogus.
Vaira Vīķe-Freiberga Stambulā aizrādīja, ka ir prieks piedalīties pirmajā samitā pēc Latvijas uzņemšanas ES, taču mūsu karoga vietā izlikts Austrijas.
Dažreiz Latvijas valsts himna ārvalstīs tiek atskaņota ar tādiem austrumnieciskiem vai dienvidnieciskiem motīviem, ka jūs nekad to nespētu nodziedāt.
Pirms sešiem gadiem kļuvāt par pirmo Latvijas politiķi, kurš publiski atzina, ka ir homoseksuāls, un paudāt gatavību cīnīties par tiesisku regulējumu visu veidu partnerattiecībām. Saeima līdz šim noraidījusi šāda veida iniciatīvas, bet jūsu viedoklis nav skaļi izskanējis. Vai baidāties izsaukt uguni uz sevi?
Tieši otrādi – esmu parakstījies par atbalstu likumprojektam un arī paudis viedokli sociālajos tīklos, kas bieži vien tiek atreferēts.
No vienas puses, redzu nevēlēšanos saprast, ka ir ļoti daudz praktisku jautājumu, kas absolūti negrauj ne tikumību, ne likumību, ne Satversmi, un, no otras puses, pat agresīvu vēlmi pateikt – jūs neko nesaprotat un jābūt šādi.
Savu pozīciju esmu ļoti skaidri paudis, bet ne agresīvā veidā, tāpēc var likties, ka nepietiekami aktīvi. Mums saka – partnerības jautājums ir pretrunā ar Satversmi.
Nē, tas nav pretrunā ar Satversmi, jo tā nav laulība.
Mīļie cilvēki, paskatieties, kas notiek, – dzīvo divi cilvēki kopā un, nedod Dievs, viens no viņiem nonāk slimnīcā, bet ārstiem likums liedz sniegt informāciju otram partnerim par veselības stāvokli.
Ja cilvēks mirst, kas notiek ar mantiskajiem jautājumiem? Vai tiešām kādam šķiet, ka, sakārtojot partnerattiecību jautājumus tiesiski, viņa paša statuss kaut kā negatīvi tiek ietekmēts?
Vai jums pašam personīgi šī situācija traucē?
Nē, man personīgi netraucē, bet kas zina, kā var būt nākotnē.
Laikam jau katrai sabiedrībai ir jāizaug līdz atšķirīgo izpratnei. Nupat LTV1 rāda Zviedrijas seriālu “Restorāns”, kur var redzēt, ka pēckara laikā geju un lesbiešu jautājums zviedriem bija ļoti smags.
Katra valsts evolucionē, un ir lielais jautājums, kas mēs īsti vēlamies būt. Es gribētu, lai pozicionētos kā daļa no Rietumu kultūras telpas, no kuras bijām izrauti uz piecdesmit gadiem, tāpēc visai bieži spriežam – ja ne okupācija, iespējams, tagad būtu Somijas vai pat vēl labākā līmenī.
Redziet, cik smagi notiek atgriešanās ar domāšanas maiņu un visu pārējo. Rietumos ar visām kļūdām un problēmām primāri cilvēkam uzticas, jūs nekontrolēs, kamēr nebūs pārliecības, ka apzināti ļaunprātīgi kaut ko pārkāpjat.
Kā ir pie mums, kad rekomendējam vai nosakām kādu liegumu, kaut vai tās pašas maskas pavasarī vai lūgumu pašizolēties, tūlīt nāk sašutuma vilnis – kāpēc neviens to nekontrolē, it kā pie katras mājas būtu jāliek policists.
Rietumos cilvēki ir pietiekami apzinīgi, bet, redzot likumpārkāpumu, ziņo. Mums ieslēdzas apziņa, ja ziņošu, būšu “stukačs”.
Kovida laiks daudzus pamudināja atgriezties pie dabas, kā pats cenšaties stiprināt veselību, uzturēt sevi labā fiziskā formā?
Cik vien varu, cenšos izvairīties no liekām pusdienām un vakariņām, ja vien laiks nespiež, pārvietojos kājām. Brīvajos brīžos dodos dabā, braucu ar riteni, apmeklēju baseinu, sporta zāli, ko esmu darījis vienmēr.
Tagad moderni skaitīt soļus, kāds ir jūsu rādītājs?
Pagaidām nesūdzos, pēdējā gada laikā vidēji dienā esmu nostaigājis 17 tūkstošus soļu. Šis amats uzliek par pienākumu sevi pieskatīt.
No malas ir spozme ar nemitīgām vizītēm, darba vakariņām, bet var būt situācija kā ES Padomes prezidentūras laikā, kad 24 stundu laikā pabiju trīs kontinentos – izlidoju no ASV, nolaidos Briselē un novadīju vienu ES padomi, pēc tam ar nakts reisu lidoju uz Āfriku pārstāvēt ES augsto pārstāvi Nigērijas prezidenta inaugurācijā un tad atgriezos mājās, pamodos divos no rīta un domāju, kāpēc tāds klusums, jo fonā neskanēja lidmašīnas dzinēja troksnis, nu, bezmaz vai jāslēdz veļasmašīna, lai aizmigtu.
Diezgan intensīvs darbs.
Edgars Rinkēvičs
ārlietu ministrs
Izglītība: maģistra grāds politikas zinātnē Latvijas Universitātē, politikas zinātņu un starptautisko attiecību sertifikāts Groningenas universitātē Nīderlandē, maģistra grāds ASV Nacionālās aizsardzības universitātes koledžā.
Darba pieredze: žurnālists Latvijas Radio; Valsts prezidenta kancelejas vadītājs; Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, Politikas departamenta vadītājs u. c.; Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks sarunās par iestāšanos NATO.
Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordeņa lielkrusts u. c. Latvijas un ārvalstu apbalvojumi.
