Anda Līce: Zuduši orientieri? Ko atgādina dezorientētu vecāku iztapšana izlutinātajām atvasēm? 8
Lai netracinātu sabiedrību, politiķi dažas lietas sauc nevis īstajos, bet kādos neitrālos vārdos, tomēr būtību tas nemaina. Dzirdot, piemēram, vārdus “optimizācija” un “reforma”, mēs kļūstam tramīgi, jo tagad jau zinām – kaut kas atkal tiks pamatīgi samazināts vai pat likvidēts.
Optimizējot ir slēgtas daudzas ražotnes, skolas, bibliotēkas, veselības iestādes, pasta nodaļas un autobusu maršruti. Tas, ka vairs nevaram nopirkt ne tikai Latvijā ražotu cukuru, bet pat karoti un dakšiņu, ir šādu optimizāciju rezultāts.
Pārtraucot ražošanu, valsts sevi pārvērš importa preču tirgus laukumā, darbaspēks valsti pamet un par galveno eksporta preci kļūst izejvielas, bet zeme, uz kuras pašiem saimniekot vairs nav iespējams, nonāk citu valstu pilsoņu īpašumā.
Daudzi cilvēki pēc uzņēmumu un veselu nozaru slēgšanas ir zaudējuši vēlmi vispār strādāt un tagad kļuvuši par smagu nastu sociālajiem dienestiem.
Gadiem ilgi tiek reformēts Rīgas Centrāltirgus, taču tirgū joprojām grozās cigarešu un alkohola kontrabandisti, skaitot mantru: “Spirķik, vodočka, sigareti.” Tas neizskatās pēc cīņas ar kontrabandu, bet drīzāk gan pēc kādu mūžīgo “vērtību” sargāšanas. Klāt ir kārtējā reģionālā reforma ar savām sekām.
Bet par īpašu fenomenu uzskatāmas nebeidzamās izglītības reformas, kas līdzīgi dabas katastrofām ir diezgan neparedzamas. Jau ir ienākušies izglītībā ieviesto jauno nostādņu augļi – skolēna un skolotāja lomu maiņa. Tas ir vērojams arī ģimenē. Kādas tam sekas?
Noteikumus sāk diktēt bērni, un pieaugušajiem ir jāuzmin viņu vēlmes un tās jāapmierina. Kaut kas tāds mums pašiem diezin vai būtu ienācis prātā, mums to maigi uzspiež reformatori no vecākām valstīm.
Nesen es dzirdēju, ka vecāki uz skolu jau nākot kopā ar juristu, jo skolēnus, lūk, esot aizskārusi skolotāju prasība ievērot disciplīnu un stundās apgūt attiecīgo mācību priekšmetu, nevis darīt to, kas katram ienāk prātā.
Dezorientētu vecāku iztapšana savām izlutinātajām atvasēm bieži atgādina ainas no greizo spoguļu valstības. Sabiedrības apziņu tik ilgi ir kropļojis sociālisms, tagad to pašu dara arī kapitālisms.
Iestāšanās NATO Latvijai garantēja drošību, bet iestāšanās Eiropas Savienībā – valsts atjaunošanas un attīstības iespējas. Pretī tika prasītas arī vairākas atteikšanās. Tomēr mēs joprojām jūtamies nedroši.
Reizēm šķiet – valstis vairs nepārvalda to valdības, bet gan globālo korporāciju lobiji, un viņiem ir vienalga, kurā brīdī kādu valsti kā nerentablu nāksies slēgt. Šādas bažas uzmācas, domājot arī par Latviju, jo ārējais spiediens bieži pārmāc pilsoņu gribu. Ja nu reformēšanas un optimizēšanas trakumā esam pazaudējuši orientierus?
