“Esmu puisis no guļamrajona”. Saruna ar režisoru Vladislavu Nastavševu 1
Sestdien, 28. maijā, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Federiko Garsijas Lorkas luga “Asins kāzas” Vladislava Nastavševa režijā. Pirms pirmizrādes viņš ļāva ielūkoties izrādē, vairākos koncertos fon Stricka villā dziedot paša komponētās izrādes dziesmas ar Lorkas vārdiem. Protams, pēc mūzikas vien vēl nevar prognozēt, kāda būs izrāde, taču pieteikums ir intriģējošs.
– Jāatzīstas, jūsu muzikālais talants iespaido. Kā nākas, ka neaizgājāt studēt mūziku?
V. Nastavševs: – Es mācījos Jurjānos, tad Mediņos un pēc pirmā gada aizgāju prom, jo saņēmu divnieku kultūrvēsturē. Protams, tas nebija īstais iemesls, man vienkārši bija 15 gadu un gribējās kaut kādu dzīvi, jo visu bērnību biju pavadījis mājās, spēlējot vijoli. Tikko man bija iespēja pašam izvēlēties, ko gribu, es šīs važas pametu.
Ar kaunu jāatzīstas – es toreiz ļoti romantizēju aktiera profesiju, biju salasījies lētus romānus par Holivudu. Man ļoti pietrūka komunikācijas dzīvē un šķita – ja stājies aktieros, tad tev apkārt vienmēr vismaz būs cilvēki, ar kuriem varēs komunicēt. Un man gan bija, gan nebija taisnība. Es sāku pīpēt, iet uz klubiem. Kāda vijole?! Man liekas – es izdarīju pareizi. Bet, kad iestājos akadēmijā Pēterburgā, bija jāsāk izmantot savas muzikālās prasmes, tur es spēlēju vijoli, klavieres.
– Un galu galā tagad jūs savā uzvedumā esat ļoti daudzfunkcionāls – gan režisors, gan komponists, gan scenogrāfs… Vai tas atvieglo vai sarežģī dzīvi?
– Gan, gan, bet man ir brīnišķīgi sabiedrotie. Piemēram, Edgars Kļaviņš, kurš spēj īstenot manu scenogrāfiju, jo es gan varu izdomāt, bet ne īstenot. Un man ir paveicies ar kostīmu mākslinieci Rūtu Kuplo. Jo sākumā es vispār nesapratu, kādiem jābūt kostīmiem šajā izrādē, un, kad sapratu, tad sapratu arī, ka es tos nespēju uztaisīt…
Agrāk bija grūtāk, jo mācījos ārzemēs, atbraucu, nevienu Latvijas teātrī nepazinu, un man īsti nebija citas izvēles kā taisīt pašam. Neviens nepiekristu manā – un arī savā – labā neko darīt, iekams nebiju sevi pierādījis. Tā ka domāju, tas ir mans nopelns, ka tagad varu atrast cilvēkus, kas grib ar mani sadarboties.
– Koncertā jau daļēji atbildējāt uz vairākiem jautājumiem, kurus grasījos uzdot, tostarp pastāstījāt, ka ar Lorku pirmoreiz saskārāties, iestudējot “Tumšās alejas”. Un tomēr: kāpēc Lorka? Kāpēc Strindbergs, kāpēc Harmss – rakstnieki ar ļoti saasinātu uztveri, darbi, kuros attēloti robežstāvokļi?
– Tādēļ, ka šie rakstnieki, dramaturgi, mākslinieki nešķir privāto telpu no mākslas, kuru rada, es to vienmēr jūtu un spēju tam pieslēgties.
– To arī darāt pats – “Cerību ezerā”. Bet vai arī ar Lorku? Šī, iespējams, ir mistiskākā no viņa lugām…
– Es spēju – vai varbūt man liekas, ka spēju, – saskatīt personīgo arī šajā darbā. Protams, tajā ir mistika, bet esmu diezgan piezemēts cilvēks un aiz jebkuras mistikas cenšos saskatīt jēgu. Man nav ne mazāko šaubu, ka Mēness, piemēram, ir pats dzejnieks – viņš bija vientuļš cilvēks kā mēs visi, nepiepildīts privātajā dzīvē. Viņš agri gāja bojā. Ar cilvēkiem, kuri dzīvo uz robežas, tā mēdz gadīties, ka viņi aiziet traģiski un ļoti agri. Daiļrade, viņa personiskā dzīve, un vēl – viņš bija ļoti slavens. Tam visam apvienojoties, notika, kas notika, un jautājums, ko sev uzdodu: kā izdarīt tā, lai mēs, paši to neapzinādamies, neietu uz nāvi? Bioloģiski, protams, mēs to darām vienmēr, bet Lorkas un citu rakstnieku gadījumā viņi paši nāvi paātrina ar dažādām ne pārāk bioloģiskām lietām. Tam ir liels sakars ar veiksmi, talantu – ja esi talantīgs, tev liekas, ka tādēļ vari pārkāpt robežas, ļoti droši paust atšķirīgus uzskatus. Lorku nogalināja lielā mērā tādēļ, ka viņš bija slavens. Es esmu gatavs daudz paveikt sabiedrības labā, bet vai esmu gatavs
