Filma ar temperamentu 0
Latvijas kino jaunajai kriminālkomēdijai “Kriminālās ekselences fonds” sarežģīti piemeklēt līdzinieku, kas būtu tikpat brīvs savās izpausmēs – tipāžu un sižeta izvēlē, vārdiskajā izteiksmē. Kriminālžanrs Latvijas kino kontekstā saistījies ar nopietnu kino, ko no 20. gs. 60. līdz 80. gadiem izkopis Aloizs Brenčs, slepkavības izmeklēšana un mīklainas personības noskaidrošana ir Jāņa Putniņa spēlfilmas “Paslēpes” (2001) vēstījuma pamatā, vēl daži piemēri, bet citādi tas nav bijis lielu interesi raisošs. Noziedzīgas darbības likt par pamatu komēdijai ir atkal jauns solis, ko realizējusi ieinteresētu cilvēku grupa ar režisoru Oskaru Rupenheitu centrā (kuram šī turklāt ir pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, viņš arī filmas scenārija autors). Ja joki būs jūsu gaumē, smieties iespējams ļoti daudz.
Filma ir pieteikta kā stilizācija par nenoteiktu laiku – kaut kas no septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem, kuros cilvēki brauc ar žiguļiem, maksā latos, fano par latviešu estrādes mūzikas klasiku Raimondu Paulu, Imantu Kalniņu, ģērbjas apģērbā, ko tagad saucam par vintage, darbojas ar eiroremontu nesabojātos autentiskos interjeros (piemēram, Latvijas Televīzijas ēkā, Rīgas Kongresu namā un citur). Tas ļāvis filmas veidotājiem justies brīviem nostalģisku sajūtu radīšanai asociācijā gan ar lietiskiem priekšmetiem, gan telpisko vidi, mūziku, apģērbiem (filmas mākslinieks Toms Jansons).
Filmas vēstījums ir pietiekami intriģējošs – galvenajam varonim scenāristam Imantam Veidem (Lauris Kļaviņš) darba vietā televīzijā uzdod rakstīt scenāriju kriminālas ievirzes seriālam. Imantam šī ir žanra maiņa, jo iepriekš veiksmīgs bijis viņa sarakstītais romantiskas ievirzes seriāls. Scenārija rakstīšana nevedas viegli, un viņš meklē dažādus sižetus pie pāris šaubīgiem tipiem tirgū – pie Duļķa (Māris Mičerevskis) un Aļģes (Armands Brakmanis), no kuriem Imants iepērk arī nelegālus mūzikas ierakstus, – pats pēc tam ieteikumus izmēģinādams dzīvē kopā ar draugu Hariju Kuharjonoku (Andris Daugaviņš), pasākumu vadītāju, kurš vēlas kļūt par aktieri. Tomēr topošā seriāla režisoram Imanta sarakstītās (un iepriekš dzīvē pārbaudītās) ainas neliekas pietiekami pārliecinošas un aizraujošas, viņam vajag gan ieročus, gan kailumu, gan īstu kriminālu sižetu (sunīša nolaupīšana un pārdošana šķiet pārāk niecīga). Un tā Imants izdomā pasta nodaļas aplaupīšanu, kurā divi maskējušies tipi nozags pensijām piegādāto naudu dienu pirms ikmēneša pensijas izmaksas datuma. Plānošanā Harijs iesaista vēl vienu partneri – kolorītu tipu Vintāžu (Juris Riekstiņš) ādas jakā, kuru tas valkā ar rāvējslēdzēju uz mugurpuses. Izklāstītajai intrigai sunīša nolaupīšana arī ir svarīgs pavediens, jo caur to vēstījumā ievijas kaimiņienes tēls (Jana Rubīna), kuram arī svarīga nozīme.
Viss šķiet ļoti loģiski, un anotācijā tiek piesolīts, ka Imants arvien vairāk aizraujas ar kriminālo vidi. Skaidrs, ka anotācijām nav jāuzticas pilnībā, tomēr tās ir ļoti nepieciešamas, lai uzvedinātu potenciālo skatītāju uz vēlmi filmu skatīties. Uzrakstīt anotācijā filmas kopsavilkumu nav vienkārši. Un te rodas pretruna, kura būtu jāņem vērā – pēc anotācijas spriežot, Imants ir ārkārtīgi enerģisks cilvēks, kurš scenārija rakstīšanas gaitā tā iejūtas krāpnieka tēlā, ka grib iet līdz galam un tikt līdz augšai (kā vēsta anotācija: “Taču Imants tik ļoti iejūtas jaunajā tēlā, ka pašam sakārojas kļūt par kriminālo autoritāti.”). Nejūtieties apkrāpti arī jūs – Imantam filmā, šķiet, vispār neko daudz nekārojas, viņa vēlmes ir nenolasāmas, viņš ir drīzāk sapņotājs nekā plānotājs, lai arī izšķirošos brīžos spēj uzņemties vadību. Atšķirībā no Harija, kurš dzīvo konstantā vārdu plūsmā, par saistvārdiem izmantojot lamuvārdus, Imants ir kluss apcerētājs, kura iztēle ir tik dzīva, ka vientuļos vakaros mājās, klausoties mūziku, materializējas viņa iztēlotie elki no žurnāla vāka.
Šāda nenoteiktība attiecināma arī uz filmas kopējo dramaturģisko plūdumu, kurā dažādu notikumu epizodes seko viena otrai, bet ne vienmēr ar skaidru un loģisku sasaisti starp iepriekšējo un nākamo epizodi, uzturot intrigu par notikumu turpinājumu. Neskatoties uz to, filmas labā darbojas spilgtie personāži, kas lomām piemeklēti no neprofesionāļu vides (jau minētā kaimiņiene, Vintāžs, Imants, Aļģe un citi). Tā kā filma uzņemta ar nelielu budžetu, tad lomu tēlotāji paši ir arī tās tapšanas līdzdalībnieki uz entuziasma pamata (filmas producenti par skaitļiem runā diezgan izvairīgi un aptuveni, precīzi definējot tikai to, ka “ProjektuBanka.lv” savākti 10 000 eiro, ka nav nekādu Nacionālā Kino centra vai citu vietēju vai ārvalstu fondu līdzekļu). Ar to skaidrojama arī lomu atveidotāju dažādā spēja brīvi justies kameras priekšā, izrunāt tekstu un dabiski iejusties savā tēlā un viņa verbālajā izpausmē. Nelielā finansējuma dēļ filmai bija aptuveni trīs reizes vairāk filmēšanas dienu nekā vidēji pilnmetrāžas spēlfilmai, tapšanas ilgums – trīs gadi (kas gan nav netipiski). Tas ir nedaudz jūtams atsevišķos tehniskos negludumos apgaismojumā, filmas skaņā.
Filmas grafiskajam noformējumam gan plakātos, gan sākuma titros izmantoti grafiski animēti tēli un vide, kā atsaucoties uz Džeimsa Bonda filmu sērijas titriem, kas ir viena no bondiānas vizuālajām zīmēm jau kopš 60. gadiem un daudzkārt tikusi izmantota citu autoru un arī žanru filmās. Tas arī liecina par filmas autoru vēlmi stilizēt žanra kanonus, ieskatīties kino vēsturē un meklēt tajā piemērus.
“Kriminālās ekselences fonds”, kriminālkomēdija
• Režisors: Oskars Rupenheits, galvenajās lomās: Lauris Kļaviņš, Andris Daugaviņš, Jana Rubīna, Juris Riekstiņš un Māris Mičerevskis u. c.
• Filma skatāma kinoteātros Rīgā (“Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino” un “Splendid Palace”), kā arī visā Latvijā.
