“Var piekrist, ka laukos trūkst darbaspēka, bet nav attaisnojami maksāt 15 eiro dienā.” Saruna ar Lāsmu Stabiņu 9
Vidzemes rajona tiesā Cēsīs skatītā krimināllieta, kurā apsūdzēts zemnieks Dainis Gipters par divu cilvēku – slaucēju – turēšanu kalpībā Cēsu novada Vaives pagasta fermā “Mežmaļi” un par kuru “LA” jau vairākkārt vēstījusi, ir pirmā tiesvedība par cilvēktirdzniecību, kad ar to saprot ekspluatāciju darbā un turēšanu kalpībā, izmantojot ievainojamību un atkarību.
Saruna par to un par cilvēktirdzniecību Latvijā kopumā ar Iekšlietu ministrijas nozares politikas departamenta vecāko eksperti, nacionālo koordinatori cilvēktirdzniecības jautājumos Lāsmu Stabiņu.
Kādu prognozējat minētās prāvas iznākumu?
L. Stabiņa: Kā šīs jomas plānotājai un koordinētājai man ir svarīgi valsts politikas mērķi: cilvēktirdzniecības gadījumu skaita samazināšana un tiesībsargājošo iestāžu darbinieku izpratnes stiprināšana un pilnveidošana par to, kas ir cilvēktirdzniecība, tātad cilvēku tirdzniecības gadījumu atklāšana, izmeklēšana, apsūdzību celšana un iztiesāšana.
Man ir gaidas, ka šajā Cēsu novada lopkopja lietā jābūt notiesājošam spriedumam ar reālu brīvības atņemšanu un kompensāciju cietušajiem. Tas būtu signāls sabiedrībai, ka sods par izdarītu noziegumu ir neizbēgams. Pēdējo gadu statistika liecina par nesodāmības kultūru mūsu sabiedrībā, ir liels skaits cilvēktirdzniecības upuru, bet ir pavisam neliels skaits kriminālprocesu un daži nosacīti brīvības atņemšanas sodi.
Esat lasījusi krimināllietu?
Nē. Kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums, ar tiem drīkst iepazīties amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, un personas, kuru tiesības ir aizskartas kriminālprocesā. Man būs iespēja iepazīties ar krimināllietas galīgo nolēmumu, kas būs pieejams publiski.
Bet varbūt zemnieks – darba devējs ir nevainīgs?
Lai par to lemj tiesnesis. Ja prokurors virzījis lietu uz tiesu, tas nozīmē, ka pirmstiesas izmeklēšanā ir savākti nepieciešamie pierādījumi. Tiesnesis izvērtēs notikušā apstākļus, nozieguma būtību un radušos seku smagumu, apsūdzētā vainu pastiprinošos un vainu mīkstinošos apstākļus, un lems par sodu.
Cilvēku tirdzniecība ir smags noziegums, un man nav šaubu, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums pret personu brīvību, cieņu un gribu. Latvijā pēdējos gados cilvēktirdzniecības kriminālprocesu skaits saglabājas neliels, taču es nedomāju, ka reāli cilvēku izmantošanas gadījumu skaits samazinās, tie kļuvuši rafinētāki.
Joprojām iestādēm ir nepietiekama izpratne un prasmes atpazīt cilvēktirdzniecības gadījumus, kā arī cilvēki – ne tikai tie, kuri tiek izmantoti, bet arī apkārtējie – neziņo par iespējamiem pārkāpumiem, jo ir vienalga – jo tas uz mani neattiecas –, iespējams, baidās, bet galvenokārt cilvēki nezina, kas ir cilvēktirdzniecība mūsdienu sabiedrībā, nezina darba tiesības, nezina, kur vērsties ar sūdzībām, kur lūgt palīdzību.
Tomēr Cēsu novada gadījums ir unikāls ar to, ka pirmo reizi Latvijā cilvēku tiesā par cilvēktirdzniecību izkalpināšanas, darba attiecību sakarā. Sekojot līdzi tiesvedībai un uzzinot lietas apstākļus, man šis gadījums nešķiet unikāls: tamlīdzīgus slaucējus gunārus un agritas ar fiziskām un vecuma kaitēm, atkarībām, attīstību bērnu līmenī, strādājošus un dzīvojošus sliktos apstākļos, nespējīgus pienācīgi strādāt un pastāvēt uz savām tiesībām, atkarīgus no saviem darba devējiem esmu atskatījies gan padomju laiku kolhozos, gan šo laiku zemnieku saimniecībās. Jautājums: kāpēc tieši tagad pirmā tiesas prāva?
Tas ir gan sabiedrības izaugsmes, gan tiesībsargājošo iestāžu un citu valsts iestāžu darbinieku izpratnes jautājums. Ja reiz šāda krimināllieta Latvijā ir, tātad ir progress. Ziņot par pārkāpumiem ir pareizi, pieņemt pārkāpumus klusējot ir vienaldzības apliecinājums. Poļu dzejnieks Bruno Jasienskis ir uzrakstījis viedus vārdus: “Nebaidies no ienaidniekiem – sliktākajā gadījumā viņi var tevi nogalināt. Nebaidies no draugiem – sliktākajā gadījumā viņi var tevi nodot.
Baidies no vienaldzīgajiem. Jo pasaulē visbaisākie noziegumi ir paveikti ar viņu klusējošu piekrišanu.” Sabiedrības vienaldzīgā attieksme un savā ziņā tāda samierināšanās ar notiekošo veicina nelikumības, tostarp cilvēktirdzniecību. Ir jāturpina informēt un izglītot sabiedrību un speciālistus par cilvēktirdzniecību, jo tā ir sarežģīta un daudzšķautņaina problēma.
Skaidrs, ka nav viegli izprast. Arī konkrētais Cēsu novada gadījums nešķiet, kā saka, vienos vārtos. Advokāte izteicās, ka daudzi zemnieki gaida, kā beigsies šī tiesas prāva, jo šādi līdzīgi gunāri un agritas strādā un dzīvo arī pie viņiem.
Tas ir labi, ka satraucas, ka policija var atnākt arī pie viņiem. Un satraucas tie darba devēji, kuri neievēro likumus, kuri apzinās, ka izdara pārkāpumus. Godīgiem darba devējiem nav pamata uztraukumam. Darba devējam jāuzņemas atbildība un jāizvērtē, vai nodarbina cilvēkus atbilstoši likumu normām, nodrošina atbilstošu darba laika uzskaiti, darba un dzīves apstākļus, maksā nodokļus un sociālās iemaksas. Visam jābūt atbilstoši cilvēktiesību normām. Diemžēl liela daļa cilvēku nesaprot, kas ir cilvēktiesības, par cilvēktirdzniecību nemaz nerunājot. Un, ja cilvēks nesaprot, kā viņš var zināt un izprast riskus un sekas?
Valsts darba inspekcija Latvijā nodrošina darba tiesību un darba aizsardzības ievērošanas kontroles pasākumus, taču pa visu valsti mums ir tikai 113 darba inspektori, kuri gada laikā veic ap 10 000 apsekojumu. Darba inspektoru skaits ir nepietiekams, lai nodrošinātu regulāras visu nozaru uzņēmumu pārbaudes. Konkrētajā Cēsu novada gadījumā cilvēktirdzniecības pazīmes saskatīja Valsts darba inspekcija, pie kuras bija vērsusies slaucēja. Bet Valsts darba inspekcijai nav kapacitātes visu izkontrolēt – tā veic kontroles pasākumus saskaņā ar plāniem vai reaģē uz sūdzībām.
Būtībā jau pašiem darba devējiem vajadzētu būt godprātīgiem pret darba ņēmējiem. Kāpēc uzskatām, ka ir normāli godprātīgi kārtot attiecības ar valsts iestādēm un bankām, bet ar darbiniekiem – ne? Ja nevari nodrošināt saviem darbiniekiem apstākļus, ko prasa normatīvie akti, tad acīmredzot nevari būt darba devējs. Ja advokātei zināmi zemnieki, kas darbojas līdzīgi kā viņas klients, tad ko lai saka? Acīmredzot tāda prakse laukos tiek pieņemta, un tas neskaitās nosodāmi. Ja darba devēji paši negrib būt godīgi un atbildīgi, tad atliek tikai vērsties pret tādiem ar represīvām metodēm, viņus kontrolējot un sodot.
Bet kāpēc tad tomēr cilvēktirdzniecības pants? Kāpēc tad darba devējus nesodīt par darba likuma pārkāpumiem?
Mūsdienās cilvēktirdzniecība nav tikai turēšana dzelzs ķēdēs, prostitūcija, piespiedu fiktīvas laulības, bet arī piespiedu ubagošana, piespiedu zagšana, piespiedu narkotiku pārvadāšana un piespiedu darba attiecības. Šis vārds “piespiedu” jāsaprot plaši, ne tikai ar nozīmi “piespiest darīt kaut ko ar varu”.
“Piespiest” var arī nevardarbīgi: ar šantāžu, psiholoģiskām manipulācijām, draudiem, dokumentu atņemšanu, modernu tehnoloģiju izmantošanu personu kontrolēšanā, izmantojot personas ievainojamības vai bezpalīdzības stāvokli. Tas, ka cilvēkam ir fiziskas iespējas aiziet, nenozīmē, ka viņš nav cilvēktirdzniecības upuris, ka viņš netiek pakļauts un izkalpināts.
Darba inspekcijā pēdējo divu gadu laikā bijušas mācības, kurās ierēdņi aizrautīgi apguva iemaņas ieraudzīt slēptos cilvēktirdzniecības veidus, zinu, ka viņi arī centīgi strādā, jo, piemēram, ir daudz šādu pazīmju ārzemnieku nodarbināšanā celtniecībā, kas liecina par riskiem darba ņēmējiem kļūt par cilvēktirdzniecības upuriem.
Ņemot vērā, ka būvniecības nozarē ir garas un sarežģītas piegādes ķēdes ar daudziem apakšuzņēmējiem, tad nereti strādnieku vervēšanas un nodrošināšanas ķēdes ir tā sashēmotas, ka Valsts darba inspekcijai vienai galā netikt, tāpēc pārbaudes ir jāveic ciešā sadarbībā ar Valsts robežsardzi, Valsts policiju un Valsts ieņēmumu dienestu.
Ārzemnieku nodarbināšanas pārkāpumi celtniecībā nav tikai Latvijas problēma, tā ir visas Eiropas problēma. Cilvēkiem mutiski apsola labu samaksu, bet realitātē viņi saņem minimālo algu vai viņiem nesamaksā. Tie ir gana sarežģīti gadījumi.
Cēsu novada zemnieka gadījums ir salīdzinoši vienkāršs, jo izpaliek viltīgas shēmas un noziegumā iesaistītie partneri. Var jau piekrist, ka trūkst kvalificēta darbaspēka laukos, bet tas nav attaisnojums izmantot sociāli neaizsargātus cilvēkus par atlīdzību 15 eiro dienā. Vai tiešām uzskatām un pieņemam, ka 15 eiro dienā, kā tas ir Cēsu novada gadījumā, ir normāla samaksa? Vai zemnieks bija godprātīgs darba devējs, kur bija viņa sirdsapziņa un cilvēciskums?
Bet kur tad likties cilvēkiem, kam 15 eiro dienā un dzīvošana kūtspakaļā liekas laba, nekādu labāku darbu viņi dabūt nevar un dzīvot viņiem vispār nav kur?
Jūs runājat par cilvēkiem, kuriem ir problēmas dzīvē, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un kuriem normāli būtu jābūt sociālā aprūpē, jāsaņem atbilstoši sociālie pabalsti un kuri varētu strādāt sev piemērotu darbu ar sociālām iestādēm saistītos uzņēmumos, kā tas ir, piemēram, Zviedrijā, Norvēģijā.
Atvainojiet, bet – kā jūs rakstāt par Cēsu novada gadījumu – pieņemt atbildīgā, fiziski smagā un specifisku zināšanu prasošā darbā fermā ar mājlopiem pirmspensijas vecuma sievieti ar bērna intelektu un tikpat vecu vīrieti, kuram pastāvīgi nepieciešami medikamenti, lai kustētos, ir ļoti bezatbildīgi. Kurš uzņemtos atbildību, ja šie slaucēji būtu guvuši smagas traumas, kurš maksātu par ārstēšanos? Darba devējam jāuzņemas atbildība par cilvēkiem, kurus viņš pieņem darbā. Vienlaikus valstij jāattīsta sociālā politika, lai atbalstītu un palīdzētu cilvēkiem, kuri netiek ar sevi galā.
Pēdējo divu gadu laikā Latvijā uzsākti 11 kriminālprocesi par cilvēku tirdzniecību, vienlaikus identiskā laika periodā Igaunijā uzsākti 14 kriminālprocesi un Lietuvā – 46 kriminālprocesi par cilvēku tirdzniecību. Man nav ilūziju par to, kas notiek Latvijā, proti, man nav pieņemami apgalvojumi, ka Latvijā cilvēku tirdzniecības nav.
Ņemot vērā sociālo un ekonomisko situāciju valstī, izteikto nevienlīdzību starp dažādām sabiedrības grupām, esmu pārliecināta, ka Latvijas pilsoņi tiek pakļauti ekspluatācijai gan ārvalstīs, gan Latvijā, gan arī aizvien vairāk trešo valstu valsts piederīgie nonāk situācijās, kuras var vērtēt kā cilvēku tirdzniecību.
