Foto – Shutterstock

Franču psihologa padomi, kā kautrīgam bērnam palīdzēt tapt atraisītākam 0

Lielākā daļa to vecāku, kuru bērni ir pārlieku kautrīgi, cenšas palīdzēt, bet bieži vien nezina, kas darāms. Franču psihologs un bērnu psihiatrs Klods Almos (Claude Halmos) savā grāmatā “Kāpēc ar vienu mīlestību nepietiek” (“Pourquoi l’amour ne suffit pas”) izvirzījis trīs galvenās tēzes, cīnoties ar kautrīgumu.
Nerunā par kautrīgumu neko sliktu

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Psihologs iesaka izvairīties no tādas, it kā šķietami nevainīgas frāzes “tu esi kautrīgs”. Kāpēc? Nosaucot savu bērnu par kautrīgu, tu jau uzliec sava veida zīmogu viņa raksturam, iekaļot viņa galvā domu par to, ka šī īpašība ir kaut kas iedzimts. Un, ja reiz bērns ir kautrīgs – tā ir viņa būtība, ko nav iespējams mainīt.

Kā var citādāk parunāt par šo tēmu? Pamēģini savas domas novirzīt šādi: “Zini, es tavā vecumā arī biju kautrīgs. Man arī bija tik ļoti bail publikas priekšā noskaitīt dzejoli.” Jo patiesībā diezin vai atradīsies kādi cilvēki, kuri kaut reizi dzīvē nebūtu jutušies kautrīgi. Tāpat var uzvedināt uz šādām domām: “Bet pēc tam es sāku trenēties, lai atbrīvotos no kautrīguma. Un man tas izdevās. Es tev tūliņ paskaidrošu, kā es to izdarīju…” Tādā veidā kautrīgumu no neatņemamas rakstura daļas var pārvērst iekšējā ienaidniekā, ar ko var cīnīties un pats galvenais – kuru var arī uzvarēt.

Palīdzi bērnam un slavē viņu

CITI ŠOBRĪD LASA

Otrs aspekts cīņā ar kautrīgumu ir atbalsts un slavēšana. Noteikti ir jāparāda uzmanība par katru bērna panākumu un sasniegumu pat tad, ja tev tie šķiet maznozīmīgi. Tādā veidā bērnā vairosies pašpārliecinātība par savām spējām. “Lūk, redzi, tu tā baidījies mācīties braukt ar velosipēdu, bet tagad proti jau vizināties ar divriteni un nogriezties uz abām pusēm. Tu neticēji, ka tev izdosies, bet, redz, kā tagad tev viss lieliski izdodas!” vai arī “Tev bija bail tantei palūgt maizi veikalā, bet kamēr tev biju blakus, tu to varēji izdarīt. Un pat neaizmirsi pateikt “paldies””.

Par pieklājīgo vārdu lietošanu noteikti jāpaslavē atsevišķi, jo bieži daudzi bērni aizmirst par to lietošanu, bet tas notiek nevis tāpēc, ka viņi speciāli tos nevēlētos lietot, bet gan tāpēc, ka vienkārši kautrējas svešiem pieaugušajiem pateikt “labdien” vai “paldies”. Jo kautrīgums bieži vien jāsaista ar bailēm no neveiksmes, no tā, ka citi par mums padomās ko sliktu vai mūs apspriedīs un beigās tie citi izrādīsies labāki par mums. Tādēļ katrs solis pašpārliecinātības vairošanā ir vēl viens trieciens kautrīguma nogalēšanā.

Atbalstīt bērnu – tas arī nozīmē neizteikt aizvainojošas piezīmes. Protams, būt vecākiem ir sarežģīts darbs; var regulāri atbalstīt un pamudināt bērnu, taču vienlaikus brīžos, kad esi sadusmojies, vari reaģēt pilnīgi citādi – bērnu aizvainot ar ironiskām un aizvainojošām piezīmēm. Vārdi “Tu nekad neesi bijis tik apķērīgs kā tavs brālis” vai arī “Es tā arī zināju, ka tev nekas neizdosies, tev nekad nekas nesanāk” var palikt bērna apziņā ilgus gadus. Un – jo biežāk tu tos teiksi, jo vairāk bērnam būs nepieciešamas pozitīvās emocijas un uzslavas, lai notušētu bieži izteiktās aizvainojošās piezīmes un apvainojumus.