Franks Gordons: Izraēlai “aneksija” kļuva par rīklē iestrēgušu kumosu – ne norīt, ne izspļaut 1
Franks Gordons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Mēs neesam gatavi būt par divu tautu valsti. Es atbalstu atdalīšanos no palestīniešiem,” saka Izraēlas aizsardzības ministrs. Ja palestīniešiem nebūs kaut demilitarizētas pašpārvaldes, tad termins “ebreju valsts” zaudētu savu jēgu.
Pirms trešajām, tāpat neizšķirtajām Izraēlas parlamenta vēlēšanām premjerministrs Benjamins Netanjahu vilināja savus vēlētājus – nacionāli konservatīvas partijas “Likud” un galēji labēja spārna piekritējus – ar “aneksiju” kā ilgoto mirdzošo mērķi.
Termins “aneksija” nozīmē, ka saskaņā ar ASV prezidenta Donalda Trampa izloloto “gadsimta darījumu” (Izraēlas un palestīniešu konflikta atrisināšanai) kādi 30 procenti no tā dēvētā Rietumkrasta teritorijas kļūst par Izraēlas suverēnās teritorijas sastāvdaļu.
“Āķis” te ir tas, ka šie 30 procenti aptver daudzās izolētās, pa visu Rietumkrastu izkaisītās ebreju apmetnes, kā arī Jordānas upes ieleju, kas radītu barjeru starp Rietumkrasta palestīniešiem un Jordānijas karaļvalsti upes pretēja krastā.
Šāds pasākums, kas radītu vēl lielāku jucekli šajā nebeidzamajā konfliktā, dotu Jordānijai pamatu anulēt miera līgumu ar Izraēlu un palestīniešu pašpārvaldes prezidentam Mahmudam Abasam ieganstu izraisīt kārtējo intifādu – bruņotu sacelšanos, radītu satraukumu un sašutumu gan vairākās ANO instancēs, gan ASV demokrātu partijas vadībā, gan Eiropas Savienībā, un, vispārinot var teikt, pasaule ar trīsām un bažām gaidīja 1. jūliju, ko Benjamins Netanjahu bija izvēlējies kā “aneksijas īstenošanas sākumu”.
Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons Izraēlas lielākā laikraksta “Yediot Ahronot” tās dienas numura pirmajā lappusē nāca klajā ar patiešām dramatisku rakstu, gandrīz vai “Dieva dēļ” lūdzot atteikties no šīs neprātīgās avantūras.
Un notika brīnums: 1. jūlijs atnāca un aizgāja, un nekas nebija noticis, no oficiālas Jeruzalemes – absolūts klusums. Kas noticis? Izraēlai “aneksija” kļuva par rīklē iestrēgušu kumosu – ne norīt, ne izspļaut.
Lieta tā, ka ASV prezidents Donalds Tramps patlaban tik ļoti aizņemts ar koronavīrusa izplatīšanos, ar nerimstošiem kreiso un labējo ekstrēmistu protestiem, ar pamatīgi iedragāto ekonomiku, ar sava reitinga krišanu aptaujās, ar sava sāncenša Džo Baidena izredžu uzlabošanos prezidenta vēlēšanu gaidās, ka viņš vislabāk atliktu visu šo “aneksijas” lietu līdz pastardienai.
It nekas nav sagatavots aneksijai “uz vietām”: topogrāfiskās kartes nav gatavas, “mērnieku laki” liek sevi gaidīt. Un Trampa znots Džereds Kušners, kurš ir krietni gudrāks par savu sievastēvu, sāk saprast – tā padarīšana “jāiesaldē”.
Te nu prasās paskaidrojums: problēma ir izolētās ebreju apmetnes, kas izkaisītas pa visu “palestīnisko” Rietumkrastu un tiktu padarītas par Izraēlas valsts daļu “de iure”, un attiecīgie pievedceļi nebūtu pakļauti palestīniešu pašpārvaldei.
Šādos “iespraudumos” mājo tikai 14 000 ebreju, un, manuprāt, sentēvu mantojums nav tā vērts, lai radītu politisku haosu.
Cita lieta ir trīs tā dēvētie bloki vai puduri, kur mīt vismaz kādi 100 tūkstoši ebreju un kuri “pieguļ” 1967. gada robežai, kas īstenībā ir 1949. gadā nosprausta pamiera līnija: Maale Adumim un Etcion austrumos un dienvidos no Jeruzalemes un Ariela (ar savu universitāti), kas kā pirksts stiepjas no Izraēlas piekrastes joslas.
Ja Netanjahu būtu kaut cik prātīgs, viņš aprobežotos tikai ar šiem puduriem, kuri tāpat “tiktu mums”, un nekāda vētra neizceltos.
Un tagad paklausīsimies, ko 5. jūlijā pateica “nacionālās vienības valdības” aizsardzības ministrs, apvienības “Zili balts” līderis Bennijs Gancs: “Mēs zināsim, kā virzīties pareizā tempā, pareizā laikā un pareizā vietā.”
Tulkojums: nav kur steigties. Un tagad, manuprāt, galvenais: “Mēs neesam gatavi būt par divu tautu valsti. Es atbalstu atdalīšanos no palestīniešiem.”
Tulkojums: ja palestīniešiem nebūs kaut demilitarizētas pašpārvaldes, tad termins “ebreju valsts”, kas proklamēta 1948. gadā, zaudētu savu jēgu. Viss, tikai ne divkopienu valsts!
